9. pants

Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka tiesību

normu piemērošanas neatņemama sastāvdaļa ir arī tiesisko seku

konkretizēšana. Šajā posmā tiesību piemērotājam, izmantojot

tiesību normas iztulkošanas metodes, jāapsver tiesiskās sekas un

jāizvēlas tās, kuras sakrīt ar tiesību normas mērķi, neatkarīgi

no šīs tiesību normas gramatiskā formulējuma (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 8. jūnija lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2009-115-01 9.1. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka vienāds sods gan par

skaidras naudas darījumu deklarēšanas kārtības neievērošanu, gan

par nedeklarēšanu vispār ir nesamērīgs. Pieteikumā ietvertais

juridiskais pamatojums par to, ka apstrīdētā norma paredz

acīmredzami nesamērīgas tiesiskās sekas, balstīts galvenokārt uz

Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 argumentāciju. Šajā lietā Satversmes tiesa analizēja

mehānismu, kas Nodokļu likuma pārkāpuma gadījumā ļauj izvērtēt

individuālos apstākļus un lemt par iespēju samazināt piemēroto

naudas sodu.

Satversmes tiesa atzīst, ka varētu būt arī tāda situācija:

nodokļu maksātājs ir iesniedzis skaidrā naudā veikto darījumu

deklarāciju ar nokavējumu, jo pastāvējuši objektīvi apstākļi, kas

tam lieguši izpildīt deklarēšanas pienākumu normatīvajos aktos

noteiktajā kārtībā. Attiecībā uz šādu gadījumu likums

expressis verbis nepiešķīra nodokļu administrācijai

tiesības izvērtēt iespēju samazināt uzliktās soda naudas

apmēru.

Taču uz šādu gadījumu bija attiecināmas Nodokļu likuma

33.1 panta pirmajā daļā paredzētās tiesiskās sekas.

Lai gan Nodokļu likuma 33.1 panta pirmā daļa paredzēja

nodokļu administrācijai tiesības samazināt tikai kontroles

[nodokļu revīzijas (audita) un pārbaudes] rezultātā uzliktās soda

naudas apmēru, tomēr šajā pantā minētās tiesiskās sekas

argumentum a maiore ad minus bija attiecināmas arī uz tādu

gadījumu, kad nodokļu administrācija Nodokļu likuma pārkāpumus

konstatējusi citādā veidā. Ja nodokļu administrācijai, izskatot

nodokļu maksātāja sūdzību par soda naudas piemērošanu, bija

tiesības samazināt tās apmēru, kas aprēķināts, pamatojoties uz

pārkāpumu, kurš konstatēts, pārbaudot nodokļu maksātāja

grāmatvedības dokumentāciju, tad vēl jo vairāk šādas tiesības

nodokļu administrācijai bija, izskatot nodokļu maksātāja sūdzību

par nodokļu administrācijas lēmumu piemērot soda naudu, kurš

pieņemts, konstatējot pārkāpumus skaidrā naudā veikto darījumu

deklarācijā (sk., piemēram:

Neimanis J. Slēdziens par

apjomu. Jurista Vārds, 2005. gada 21. jūnijs, Nr.23).

Proti, nodokļu administrācijai, izvērtējot izdarītā pārkāpuma

būtību un raksturu, kā arī citus apstākļus, ir tiesības samazināt

par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas kārtības

neievērošanu uzlikto soda naudu.

Līdz ar to var piekrist Senātam, ka iestādei noteiktā gadījumā

var būt rīcības brīvība samazināt par skaidrā naudā veikto

darījumu deklarēšanas kārtības pārkāpšanu uzliktās soda naudas

apmēru (sk. Senāta 2009. gada 4. jūnija

sprieduma lietā Nr. SKA-192 8. punktu lietas materiālu 69.

lpp.).

Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka iestādes pilnvaras

lemt par likuma piemērošanas tiesiskajām sekām nav pārmērīgi

paplašināmas, ja likumdevējs jau ir atzinis, ka deklarācijas

iesniegšanas termiņa nokavējums pats par sevi ir būtisks

pārkāpums. Proti, par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanas

kārtības neievērošanu, neiesniedzot deklarāciju noteiktā termiņā,

uzliktās soda naudas apmēra noteikšanā ir nozīme nokavējuma

ilgumam, jo likumdevējs arī LAPK 159.7 panta ceturtajā

daļā ir noteicis gan minimālo, gan maksimālo soda naudas apmēru

par skaidrā naudā veikto darījumu deklarēšanu, pārkāpjot

normatīvajos aktos noteikto deklarācijas iesniegšanas

termiņu.