3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima

- nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentiem un lūdz

Satversmes tiesu izvērtēt, vai ir lietderīgi turpināt tiesvedību

šajā lietā.

Apstrīdētā norma esot tikai viena no vairākām tiesību normām,

kas paredz juridiskās palīdzības izmaksu atlīdzinājumu, un

darbojoties administratīvā procesa ietvaros. Līdz ar to

atbilstība augstāka juridiskā spēka normām esot jāvērtē kontekstā

ar konkrētās jomas tiesisko attiecību noregulējumu un

principiem.

Atsaucoties uz Senāta nolēmumiem, Saeima secina, ka

administratīvais process ir vērsts uz personas tiesību un

tiesisko interešu aizstāvību. Šajā procesā darbojoties objektīvās

izmeklēšanas princips. Tas citastarp nozīmējot, ka tiesai ex

officio ir jāpārliecinās par pārsūdzētā lēmuma tiesiskumu

kopumā un šādā situācijā lēmumu pārsūdzējušās personas argumenti

nav noteicošie. Pastāvot šādiem apstākļiem, valstij neesot

jānodrošina visu juridisko pakalpojumu izmaksu atlīdzināšana.

Atšķirībā no civilprocesa, kurā parasti dominē sacīkstes

princips, administratīvajā procesā tiekot nodrošināts augstāks

privātpersonas tiesību un tiesisko interešu aizsardzības līmenis.

Tādējādi administratīvajā procesā fiziskajai personai ne vienmēr

esot nepieciešami īpaši juridiskie pakalpojumi, jo pats process

esot veidots tā, lai, cik vien tas iespējams, aizsargātu fiziskās

personas tiesības.

Saeima norāda, ka iesniegtais pieteikums esot nepamatots

vairāku apsvērumu dēļ. Pirmkārt, saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma

7. panta trešo daļu mantiskais zaudējums aptverot arī "izmaksas,

kas saistītas ar juridisko palīdzību". Otrkārt, apstrīdētā norma

nekādā ziņā neesot pretrunā ar Atlīdzināšanas likuma 7. pantu un

neizslēdzot tā piemērošanu. Apstrīdētā norma paredzot juridiskās

palīdzības izmaksu segšanu tikai fiziskajai personai, turklāt jau

pirms tam, kad tiek konstatēts administratīvā akta vai faktiskās

rīcības prettiesiskums. Ja fiziskajai personai ar juridisko

palīdzību saistītie izdevumi būs jau daļēji kompensēti atbilstoši

apstrīdētajai normai, attiecībā uz kompensēto apmēru vēlāk neesot

izmantojama Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešā daļa. Tādējādi

varot secināt, ka administratīvajā procesā vismaz divi likumi

nosaka privātpersonas tiesības saņemt juridiskās palīdzības

izmaksu atlīdzinājumu. Turklāt Satversme nemaz neuzliekot

likumdevējam par pienākumu noteikt šādu juridisko izmaksu

atlīdzināšanas garantiju.

Bez tam Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz apstākli, ka

Saeimas Juridiskā komisija 2009. gada 11. augusta sēdē, izskatot

grozījumus Atlīdzināšanas likumā, viennozīmīgi secināja, ka tā 7.

panta trešajā daļā noteiktā juridiskās palīdzības izmaksu

atlīdzināšanas iespēja ir svarīga, un vienbalsīgi noraidīja

jebkādus ierosinājumus to atcelt.

Neesot pamatots arī Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka

Valsts nodrošinātās juridiskās palīdzības likums valsts apmaksāto

juridisko palīdzību administratīvajās lietās paredzot ierobežotā

apmērā. Valsts finansēta juridiskā palīdzība atbilstoši minētajam

likumam izrietot nevis no Satversmes 92. panta trešā, bet gan no

ceturtā teikuma, kas ikvienam nosaka tiesības uz advokāta

palīdzību.

Saeima secina, ka apstrīdētā norma nekādā ziņā neparedz

Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietverto tiesību

ierobežojumu, jo zaudējumu atlīdzināšana nekad neesot bijusi šīs

normas mērķis. Apstrīdētā norma esot piemērojama tajos gadījumos,

kad objektīvās izmeklēšanas princips nav pietiekams, lai persona

administratīvajā procesā pati spētu aizstāvēt savas tiesības.

Šādos gadījumos, pamatojoties uz apstrīdēto normu, personai esot

sedzami izdevumi par juridiskajiem pakalpojumiem jau

apstrīdēšanas vai pārsūdzēšanas procesa laikā un neatkarīgi no

tā, kāds būs lietas iznākums. Apstrīdētā norma neesot vienīgais

Satversmes 92. panta trešā teikuma prasību izpildes

nodrošināšanas mehānisms, bet uztverama tikai kā papildu

garantija fiziskajai personai īpašos gadījumos līdztekus

Atlīdzināšanas likuma 7. pantam. Tieši šis pants nodrošinot

Satversmes 92. panta trešā teikuma prasību izpildi.

Saeima vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Pieteikuma

iesniedzējs pretēji likumdevēja gribai atsakās piemērot

Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu. Tādēļ pieteikumā esot

norādīts, ka netiek ievērots arī Satversmes 92. pants un ka

apstrīdētā norma, kuru likumdevējs pieņēmis pavisam cita mērķa

labad, nav pilnīga un nenodrošina juridiskās palīdzības izmaksu

atlīdzināšanu.

Līdz ar to Saeima uzskata, ka šajā lietā ir jautājums nevis

par tiesību normu konstitucionalitāti, bet gan par tiesību normu

interpretāciju un piemērošanu atbilstoši to saturam, sistēmai un

jēgai.

Pēc Saeimas ieskata, Atlīdzināšanas likums faktiski esot

procedūras likums, kas tikai atvieglo privātpersonas iespēju

pieprasīt tai nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu un pamatot šos

zaudējumus, turklāt vairākas normas šajā likumā esot ietvertas

tikai skaidrības labad. No Atlīdzināšanas likuma teksta un