4. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma nav pretrunā ar Satversmes 92. pantu. Pantā ietverto

pamattiesību aspektā esot svarīgi konstatēt, vai valsts ir

izveidojusi efektīvu mehānismu, lai tiesas procesā iesaistītā

privātpersona tās tiesību aizskāruma konstatēšanas gadījumā

varētu saņemt izdevumu, tostarp arī ar juridisko palīdzību

saistītu izdevumu, atlīdzinājumu. APL 18. pants un 8. nodaļa, kā

arī Atlīdzināšanas likums, interpretējot tos kopsakarā ar

Satversmes 92. pantu, ļaujot ikvienai privātpersonai saņemt

atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā

un neierobežojot privātpersonu tiesības saņemt juridisko

palīdzību. Turklāt tiesa, spriežot taisnīgu tiesu, neesot

saistīta tikai ar APL 18. panta regulējumu.

Tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka

lieta neskar apstrīdētās normas konstitucionalitāti un to būtu

iespējams pilnībā atrisināt, apstrīdēto normu pareizi

interpretējot un piemērojot. Lai arī Ministru kabinets neesot

izdevis Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešajā daļā minētos

noteikumus, tiesa tomēr nedrīkstot atteikties tiesību normu

piemērot, aizbildinoties ar to, ka šī norma neparedz piemērošanas

mehānismu. Tiesai normatīvā regulējuma trūkuma gadījumā esot

tiesības piemērot analoģijas metodi, vispārējos tiesību principus

un balstīt savu lēmumu uz judikatūru.

Arī objektīvās izmeklēšanas princips administratīvajā procesā

ne vienmēr spējot nodrošināt privātpersonas tiesību pilnīgu

aizsardzību. Proti, šo tiesību aizsardzība sarežģītākos gadījumos

nevarot aprobežoties tikai ar faktu izklāstu pieteikumā, bet

nepieciešams arī juridisko apsvērumu izklāsts. Savukārt tam esot

nepieciešamas specifiskas zināšanas, tādēļ, nodrošinot pieeju

tiesai, nebūtu pieļaujama juridiskās palīdzības nenovērtēšana,

kas varot būtiski aizskart privātpersonai garantētās

pamattiesības uz taisnīgu tiesu.

Nepamatoti būtu uzskatīt, ka apstrīdētā norma interpretējama

tādējādi, ka atlīdzība pārstāvim jāmaksā tikai tad, ja persona ir

atzīta par trūcīgu vai maznodrošinātu. Juridiskā palīdzība esot

nepieciešama ne tikai tām personām, kuras nespēj apmaksāt sniegto

juridisko pakalpojumu, bet varot būt nepieciešama arī tām

fiziskajām un juridiskajām personām, kuras zināšanu vai iemaņu

trūkuma dēļ nav gatavas pašas sevi aizstāvēt un pārstāvēt.