7. pants

Atlīdzināšanas likumu Saeima pieņēma 2005. gada 2.

jūnijā, un tas stājās spēkā tā paša gada 1. jūlijā. Likuma mērķis

saskaņā ar tā 1. pantu ir nodrošināt privātpersonai Satversmē un

APL noteiktās tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko

zaudējumu vai personisko kaitējumu, arī morālo kaitējumu, kas tai

nodarīts ar valsts pārvaldes iestādes prettiesisku administratīvo

aktu vai prettiesisku faktisko rīcību. Likumprojekta anotācijā,

raksturojot situāciju pirms likuma pieņemšanas, norādīts, ka nav

noregulēts jautājums par to, kādā kārtībā un apmērā valsts

pārvaldes iestādes sedz personām zaudējumus, kas tām radušies

sakarā ar šo iestāžu privāttiesisko un publisko darbību, tātad

pašreizējā kārtība neveicina pēc iespējas ātrāku personai

nodarītu zaudējumu atlīdzināšanu nepamatota tiesību aizskāruma

gadījumā (sk. likumprojekta Nr. 931 anotāciju

http://www.saeima.lv/saeima8/reg.likprj, aplūkots 2010.gada 8.

jūnijā).

Ministru kabinets 2007. gada 14. jūnijā iesniedza Saeimai

likumprojektu "Grozījums Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto

zaudējumu atlīdzināšanas likumā" (reģ. Nr.376/Lp9) (turpmāk -

Likumprojekts). Likumprojekts paredzēja izdarīt grozījumu

Atlīdzināšanas likumā un izteikt tā 7. panta trešo un ceturto

daļu šādā redakcijā:

"Mantiskais zaudējums ir arī zaudējums, kas saistīts ar

administratīvā akta atcelšanu, iestādes faktiskās rīcības

novēršanu vai tās seku likvidēšanu, zaudējuma samazināšanu vai

likvidēšanu.

Par mantisko zaudējumu neuzskata laiku un pūles, ko

privātpersona veltījusi konkrētās lietas risināšanai. Mantiskais

zaudējums neaptver arī izmaksas, kas saistītas ar juridisko

palīdzību."

Likumprojekta iecere bija šāda: Atlīdzināšanas likuma 7. pantā

noteikt, ka mantiskais zaudējums neaptver juridiskās palīdzības

sniegšanas izmaksas. Likumprojekta anotācijā citastarp norādīts,

ka "saskaņā ar Atlīdzināšanas likuma 6. pantu tiesības uz

zaudējuma atlīdzinājumu rodas, ja starp iestādes prettiesisko

rīcību un cietušajam nodarīto zaudējumu pastāv tieša

cēloņsakarība - objektīva saikne starp iestādes rīcību un tās

radītajām laika ziņā sekojošajām zaudējumu nodarošām sekām,

proti, minētā rīcība rada un nosaka šo seku iestāšanās reālu

iespēju un ir galvenais faktors, kas nenovēršami radījis šīs

sekas. Cēloņsakarība nepastāv gadījumā, kad tāds pats zaudējums

būtu radies arī tad, ja iestāde būtu rīkojusies tiesiski. Līdz ar

to jāsecina, ka cēloņsakarība starp iestādes rīcību un juridiskās

palīdzības izmaksām nevar pastāvēt, jo šādas izmaksas varētu

rasties arī tad, ja iestādes rīcība tās tiesiskuma pārbaudes

rezultātā tiktu atzīta par tiesību normām atbilstošu, proti, šajā

gadījumā iztrūkst zaudējumu rašanās nenovēršamības kritērijs".

Tāpat anotācijā secināts, ka "Atlīdzināšanas likuma 7. panta

trešās daļas otrais un trešais teikums sistēmiski neiekļaujas

normatīvajā regulējumā par zaudējumu atlīdzināšanu

administratīvajā procesā un būtu svītrojams" (sk.

http://titania.saeima.lv/LIVS/SaeimaLIVS.nsf/0/C2C69DD3ED9608E7C22572FA00354CB7?OpenDocument,

aplūkots 2010. gada 8. jūnijā).

Likumprojekts pirmajā lasījumā bez debatēm Saeimā tika

pieņemts 2007. gada 20. septembrī. Par priekšlikumu iesniegšanas

termiņu otrajam lasījumam tika noteikts 2007. gada 26.

septembris. Savukārt Saeimas 2008. gada 14. februāra sēdē tika

nolemts, ka priekšlikumu iesniegšanas termiņš Likumprojekta

otrajam lasījumam pagarināms līdz 2008. gada 28. februārim.

Likumprojekts bez jebkādas virzības ilgstoši atradās Saeimā,

un tikai 2009. gadā tam iesniegtie priekšlikumi tika vērtēti

Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs. No Saeimas Juridiskās

komisijas 2009. gada 11. augusta sēdes stenogrammas secināms, ka

minētā komisija noraidīja jebkādus ierosinājumus atcelt vai

grozīt Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešo daļu. Komisija arī

atzina, ka normā noteiktā juridiskās palīdzības izmaksu

atlīdzināšanas iespēja privātpersonai ir svarīga, lai tā spētu

efektīvi aizstāvēt savas aizskartās tiesības. Tāpat komisija

nolēma atstāt Likumprojektu bez virzības un uzdot Tieslietu

ministrijai izstrādāt, bet Ministru kabinetam pieņemt

Atlīdzināšanas likuma 7. panta trešajā daļā minētos Ministru

kabineta noteikumus (sk. lietas materiālu 1. sēj. 97.

lpp.). No Satversmes tiesai iesniegtā Saeimas Juridiskās

komisijas 2009. gada 11. augusta sēdes audioieraksta secināms, ka

komisijas locekļi konceptuāli nepiekrita ar juridisko palīdzību

saistīto izdevumu atlīdzības regulējuma izslēgšanai no

Atlīdzināšanas likuma (sk. lietas materiālu 2. sēj. 1.

pielikumu).

Līdz ar to no Saeimas Juridiskās

komisijas materiāliem izriet secinājums, ka likumdevējs nav

vēlējies pieteikumā norādītajā veidā ierobežot Atlīdzināšanas

likuma 7. panta trešās daļas piemērošanu.