8. pants

Saeimas atbildes rakstā norādīts, ka

administratīvajā procesā fiziskajai personai ne vienmēr ir

nepieciešami īpaši juridiskie pakalpojumi, jo pats process ir

veidots tā, lai, cik vien tas iespējams, aizsargātu šīs personas

tiesības. Proti, apstrīdētās normas un Atlīdzināšanas likuma 7.

panta trešās daļas piemērošanas tvērumu nosaka objektīvās

izmeklēšanas princips, tāpēc iespēja atmaksāt atlīdzību, tostarp

to, kas attiecas uz juridiskās palīdzības izmaksām, tomēr var

tikt ierobežota. Arī no pieteikuma netieši izriet, ka Pieteikuma

iesniedzējs šaubās par to, vai konkrētajā administratīvajā lietā

būtu nepieciešams atlīdzināt visus izdevumus, kas radušies

saistībā ar juridiskās palīdzības sniegšanu.

Satversmes tiesa pievienojas gan Saeimas, gan Tiesībsarga

sniegtajam viedoklim, ka Satversmes 92. panta trešā teikuma

tvērums attiecībā uz apstrīdētās normas un Atlīdzināšanas likuma

7. panta trešās daļas piemērošanu šajā gadījumā ir vērtējams,

ņemot vērā administratīvajā procesā piemērojamo objektīvās

izmeklēšanas principu. Proti, saskaņā ar APL 103. panta otro daļu

tiesa administratīvajā procesā, pildot savus pienākumus, pati

objektīvi noskaidro lietas apstākļus un dod tiem juridisku

vērtējumu. Savukārt APL 107. panta ceturtā daļa paredz: lai

prasījuma robežās noskaidrotu patiesos lietas apstākļus un

panāktu tiesisku un taisnīgu lietas izskatīšanu, tiesa dod

administratīvā procesa dalībniekiem norādījumus un ieteikumus, kā

arī savāc pierādījumus pēc savas iniciatīvas. Turpretim APL 150.

panta ceturtā daļa nosaka: ja administratīvā procesa dalībnieku

iesniegtie pierādījumi nav pietiekami, tiesa savāc pierādījumus

pēc savas iniciatīvas.

Objektīvās izmeklēšanas princips ir administratīvā procesa

tiesā neatņemama sastāvdaļa, un šis princips uzskatāms par

efektīvu privātpersonas tiesību aizsardzības garantiju. Tas ir

viens no administratīvā procesa pamatprincipiem, kas tiesai

jāievēro un jāpiemēro, izskatot jebkuru administratīvo lietu

(sk., piemēram, Senāta 2006. gada 3. oktobra sprieduma lietā

Nr. SKA-372/2006 9. punktu lietas materiālu 1. sēj. 117.

lpp.). Atbilstoši objektīvās izmeklēšanas principam tiesai ir

pienākums konkrētā lietā noskaidrot objektīvo patiesību un

nodrošināt pierādījumu pietiekamību neatkarīgi no tā, vai procesa

dalībnieki ir vai nav tiesu informējuši par visiem lietas

pareizai izlemšanai būtiskiem apstākļiem un ir vai nav sagādājuši

pietiekami daudz pierādījumu. Šis princips pamatojas uz

pieņēmumu, ka administratīvajā procesā abu pušu - valsts un

privātpersonas - faktiskās iespējas, iepretim, piemēram,

civilprocesam, nav vienlīdzīgas. Valsts un privātpersona atrodas

nevienlīdzīgā stāvoklī, jo valstij ir pieejami cilvēkresursi, kā

arī daudz lielāki materiālie resursi nekā privātpersonai un līdz

ar to ir strukturāls pārsvars procesa virzībā. Tāpēc tiesai

jāieņem aktīva pozīcija, noskaidrojot objektīvo patiesību. Proti,

pušu objektīvā nevienlīdzība administratīvajā procesā tiesā tiek

līdzsvarota ar objektīvās izmeklēšanas principa palīdzību.

Par nozīmīgu faktoru, vērtējot privātpersonas tiesības uz

atlīdzību par juridiskās palīdzības izdevumiem, ir uzskatāms arī

no privātpersonas tiesību ievērošanas principa atvasinātais

"saprātīgā pieteicēja princips". Saskaņā ar šo principu nav

pieļaujama formāla tiesas attieksme, apsverot jautājumu par

atsevišķu pieteicēja veikto procesuālo darbību atbilstību likuma

prasībām, jo administratīvais process savā būtībā ir vērsts tieši

uz personas tiesību un tiesisko interešu aizstāvību. Proti, tiesā

notiekošā administratīvā procesa dalībniekiem izvirzāmās prasības

ir samērojamas arī ar to juridiskās kvalifikācijas līmeni un

spējām - valsti kā atbildētāju pārstāvošajām institūcijām tiesa

izvirza stingras prasības attiecībā uz likuma normu izpildi, bet

pieteicējam - fiziskajai personai tiesa likumā pieļaujamo iespēju

robežās piemēro indivīda intereses aizsargājošus līdzekļus,

neliedzot tam pieeju tiesai (sk., piemēram, Senāta 2006. gada

27. septembra lēmumu lietā Nr. SKA-554/2006, 2007. gada 5.

janvāra lēmumu lietā Nr. SKA-77/2007 un 2009. gada 5. jūnija

lēmumu lietā Nr. SKA-538/2009, www.at.gov.lv un lietas materiālu

1. sēj. 119. - 121. lpp.). Bez tam no Senāta nolēmumiem

secināms, ka objektīvās izmeklēšanas principa pārkāpums var būt

par pamatu tam, ka tiek atcelts administratīvās apgabaltiesas

spriedums un lieta tiek nosūtīta jaunai izskatīšanai apelācijas

instances tiesā (sk., piemēram, Senāta 2009. gada 8. jūnija

spriedumu lietā Nr. SKA-76/2009, www.at.gov.lv).

Līdz ar to, ņemot vērā likumā noteikto administratīvās tiesas

aktīvo lomu tiesas procesā, pamatoti var uzskatīt, ka

administratīvajā procesā tiesības saņemt atlīdzību par juridiskās

palīdzības sniegšanu var tikt ierobežotas un tas nebūtu pretrunā

ar Satversmes 92. pantu (sk. Senāta 2007. gada 4. janvāra

sprieduma lietā Nr. SKA-14/2007 18. punktu, www.at.gov.lv).

Arī no Saeimas papildu paskaidrojumiem secināms, ka tiesai nav

pienākuma pilnā apmērā atlīdzināt pilnīgi visus ar juridisko

palīdzību saistītos izdevumus, kas radušies, apstrīdot un

pārsūdzot administratīvo aktu vai iestādes faktisko rīcību.

Tiesai likums piešķir plašas tiesības izvērtēt atlīdzināmo

zaudējumu apmēru un noteikt nevis pilnīgu, bet gan lietas

apstākļiem atbilstīgu atlīdzinājumu. Tādējādi būtu pamatoti

Satversmes 92. panta trešo teikumu interpretēt tā, ka tas

piešķirtu administratīvajām tiesām tiesības lemt par apmēru,

kārtību vai veidu, kādā privātpersona ir tiesīga saņemt atlīdzību

par juridiskās palīdzības izdevumiem, kas radušies, vēršoties

pret prettiesisku administratīvo aktu vai prettiesisku iestādes

faktisko rīcību.