29. pants

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka Satversmes

107. pantā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam atbilstošu

samaksu attiecībā uz tiesnešiem ir vērtējamas, ievērojot

Satversmes 83. pantu, kas ietver aizliegumu samazināt tiesnesim

likumā noteikto atlīdzību viņa pilnvaru laikā, turklāt aizsargā

tiesneša atlīdzības faktisko vērtību. Tomēr šis aizliegums

nenozīmē to, ka būtu absolūti aizliegta jebkāda likumdevēja

darbība, kas, iespējams, varētu nelabvēlīgi ietekmēt tiesnešu

atalgojumu (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra

sprieduma 10.2., 10.3. un 11.2. punktu). Tāpēc, lai

konstatētu, vai ir aizskartas Pieteikuma iesniedzējiem Satversmes

107. pantā paredzētās tiesības, Satversmes tiesai jāvērtē, vai,

izveidojot jauno atlīdzības sistēmu, ir samazināta tiesnešu

atalgojuma faktiskā vērtība.

Satversmes tiesa konstatēja, ka likumdevējs 2003. gadā par

atbilstošu atzina tādu rajona (pilsētas) tiesas tiesneša

atalgojumu, ko aprēķina, Centrālās statistikas pārvaldes

iepriekšējā gada oficiālajā statistikas paziņojumā publicētajai

valstī strādājošo vidējai mēneša bruto darba samaksai piemērojot

koeficientu 4,5. Līdz pat 2010. gadam likumdevējs nebija paudis

viedokli, ka šāds koeficients un līdz ar to šāda attiecība pret

valstī strādājošo vidējo mēneša bruto darba samaksu būtu

neatbilstoša. Līdz pat 2010. gada beigām nedz likumdevējs, nedz

izpildvara nebija izvērtējuši, vai tādā veidā noteiktais

atalgojums atbilst reālajai ekonomiskajai situācijai.

29.1. Latvijā 2008. gadā aizsākās un vēlāk turpinājās

ekonomiskā krīze. Kā norādīja Saeimas pārstāvis, tās rezultātā

valstī izveidojās jauna ekonomiskā situācija. Jaunā atlīdzības

sistēma esot izveidota, kā arī atalgojuma lielums esot noteikts

atbilstoši šai situācijai, kas būtiski atšķiras no tās

situācijas, kāda bija pirms krīzes.

Satversmes tiesa piekrīt, ka ekonomiskā krīze lika izvērtēt

valsts reālās ekonomiskās iespējas. Atbilstoši šai situācijai

bija jāizstrādā visu no valsts budžeta finansēto iestāžu

amatpersonu un darbinieku darba atlīdzības sistēma, kas balstītos

uz vienotiem principiem un ievērotu samērīguma principu. Šādos

apstākļos ir iespējama, pieļaujama un noteiktos gadījumos pat

nepieciešama arī tiesnešu atalgojuma vērtības pārbaude.

Arī Venēcijas komisija savā 2010. gada 16. marta ziņojumā

"Par tiesu sistēmas neatkarību. I daļa. Tiesnešu

neatkarība" norādīja, ka tiesnešu atlīdzības līmenis

nosakāms valstī pastāvošo sociālo apstākļu kontekstā un ir

pielīdzināms augstāko ierēdņu atlīdzības līmenim [sk. Report

On the Independence of the Judicial System. Part I: The

Independence of Judges, CDL-AD(2010)004, Strasbourg, 16 March

2010, para. 46, http://www.venice.coe.int/docs/2010/CDL-AD(2010)004-e.pdf].

29.2. Kā norādīja Saeima, atlīdzības atbilstības

izvērtēšanai izmantots tiesneša amatalgas salīdzinājums ar citām

no valsts budžeta finansēto iestāžu amatpersonu algām. Anotācijās

likumprojektiem, kuros iekļautas apstrīdētās normas, norādīts, ka

tiesnešu un prokuroru amatalgas apmērs noteikts, pielīdzinot to

valsts tiešās pārvaldes iestādes juridiskās struktūrvienības

vadītāja (21. amatu saime, VA līmenis) mēnešalgas maksimālajam

apmēram (12. mēnešalgu grupa). Lai nonāktu pie šāda secinājuma,

esot vērtēta noslogotība, amatam noteiktie ierobežojumi,

atbildības pakāpe, kā arī to amatpersonu skaits valsts pārvaldē,

kurām noteikta 12. mēnešalgu grupa (sk. lietas materiālu 3.

sēj. 11. lpp.).

Likumprojektu anotācijās tāpat norādīts, ka jaunajā atlīdzības

sistēmā tiesneša amats ir viena no sabiedriskajā sektorā vislabāk

atalgotajām juridiskajām profesijām un tas arī veicina karjeras

izaugsmi juridiskajā profesijā (sk. lietas materiālu 3. sēj.

11. lpp.). Turklāt pašreizējā augstāko valsts pārvaldes

amatpersonu atalgojuma un tiesnešu atalgojuma attiecība ir

līdzvērtīga tai, kāda bija plānota, ieviešot tiesnešu darba

samaksas sistēmu 2003. gadā.

29.3. Izskatāmajā lietā esošie materiāli nedod pamatu

secināt, ka tiesnešu un prokuroru atalgojums nebūtu samērīgs ar

amata atbildību un slodzi, neatkarības prasībām, no amata

izrietošajiem ierobežojumiem, kā arī amata rangu konstitucionāli

tiesiskajā iekārtā, nevarētu piesaistīt tiesneša un prokurora

amatam spējīgus un kompetentus juristus un neļautu tiesnešiem un

prokuroriem baudīt pienācīgu ekonomisko neatkarību.

Satversmes tiesai nav pamata uzskatīt, ka konkrētajā

ekonomiskajā situācijā, ievērojot tiesnešu, prokuroru un citu

sabiedriskajā sektorā strādājošo atalgojuma savstarpējās

attiecības, tiesnešu un prokuroru atalgojuma faktiskā vērtība

būtu samazināta.

Tātad apstrīdētās normas neskar Pieteikuma iesniedzējiem

Satversmes 107. pantā noteiktās tiesības saņemt veiktajam darbam

atbilstošu samaksu.

Līdz ar to nav pamata turpināt uz

konstitucionālās sūdzības pamata ierosinātās lietas izskatīšanu

un vērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un 83.

pantam.