4. pants

Finanšu ministrija pievienojas VID

sniegtajam un turpmāk izklāstītajam apstrīdētās normas

skaidrojumam. Papildus tā norāda, ka Nodokļa likuma

11. panta 1.1 daļa saimniecisko darbību

raksturojot kā jebkuru fiziskās personas darbību, kas tiek veikta

ar mērķi gūt ienākumu. Šī norma esot skaidra un saprotama. Tomēr

apstrīdētās normas piemērošanu praksē apgrūtinot tas, ka fiziskās

personas nereti slēpjot darījumu patieso būtību - ienākumu gūšanu

-, lai izvairītos no nodokļu maksāšanas. Viens no izplatītākajiem

negodīgas tirdzniecības veidiem esot tāds, ka pārdodamā lieta

tiek uzrādīta kā personīgais īpašums, kas tiekot izmantots

personiskajām vajadzībām. Kādi šie darījumi ir patiesībā, to

varot noskaidrot vienīgi vērtējot dažādas pazīmes un izdarot

loģiskus un likumsakarīgus secinājumus, piemēram, par to, vai

vienas ģimenes dzīvesvietas nodrošināšanai īsā laika posmā

patiešām ir nepieciešami vairāki desmiti dažādu nekustamo

īpašumu.

Nebūtu pareizi darījumu patiesās būtības pārbaudes

ierobežot tikai ar atsevišķiem konkrētiem kritērijiem. Situācijas

esot atšķirīgas, un līdz ar to arī pazīmes, pēc kurām var

noteikt, vai īpašums tiek lietots personiskajām vajadzībām vai

iegādāts tālākpārdošanai, esot dažādas. Esot arī tādas

vispāratzītas pazīmes, ko nodokļu administrācija vairumā gadījumu

izmantojot saimnieciskās darbības raksturošanai, piemēram,

darījumu sistemātiskums. Ja pārbaudes būtu ierobežotas tikai ar

dažiem kritērijiem, tad negodīgie nodokļu maksātāji papūlētos

visas attiecīgās pazīmes formāli apslēpt un nodokļu

administrācijas iespējas pierādīt darījumu patieso raksturu būtu

ierobežotas.