5. pants

VID norāda, ka izskatāmajā lietā

nozīmīgākais jautājums esot šāds: vai apstrīdētās normas

piemērošana izslēdz Nodokļa likumā noteikto saimnieciskās

darbības (tirdzniecības) regulējumu, un, ja izslēdz, - vai šāds

rezultāts atbilst tiesiskās vienlīdzības principam. Pēc

VID ieskata, Nodokļa likuma 4. pantā esot

noteikts viens no galvenajiem nodokļu sistēmas pamatprincipiem:

jebkurš personas ienākums, ja vien likums neparedz citādi, ir

apliekams ar iedzīvotāju ienākuma nodokli vai uzņēmumu ienākuma

nodokli. Līdz ar to ienākumi no nekustamo īpašumu pārdošanas, ja

tā atbilst saimnieciskās darbības (tirdzniecības) pazīmēm, esot

jāapliek ar nodokli. Izņēmumu no šāda nodokļu maksāšanas

pienākuma likums nekad neesot paredzējis.

Nodokļa likuma 9. pantā noteiktie ienākuma veidi,

kas atbrīvoti no aplikšanas ar iedzīvotāju ienākuma nodokli,

tostarp ienākumi no "sava īpašuma" pārdošanas, un

nosacījums par nekustamā īpašuma piederības ilgumu - vienu gadu -

esot izsmeļoši un neesot interpretējami paplašināti. Tādējādi,

nosakot ar nodokli apliekamo ienākumu, esot jāpārbauda, vai

nodokļu maksātājs nekustamo īpašumu pārdod kā "savu

īpašumu" un, ja pārdotais nekustamais īpašums (vai vairāki

īpašumi) neatbilst "sava īpašuma" kategorijai, - vai ir

konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes. Nekustamā īpašuma

piederības ilgumam neesot nozīmes, ja tiek konstatēts, ka

personas veiktajai darbībai piemīt saimnieciskajai darbībai

raksturīgais sistemātiskums.

VID savā praksē visbiežāk vērtējot gadījumus, kad

nekustamie īpašumi personas īpašumā bijuši ilgāk par 12 mēnešiem,

bet neatbilst "sava īpašuma" kritērijam un to pārdošanā

konstatējamas saimnieciskās darbības pazīmes. Lai nošķirtu

"sava īpašuma" pārdošanu no saimnieciskās darbības, VID

vadoties no Nodokļa likumā un Komerclikumā ietvertās

saimnieciskās darbības definīcijas, kā arī no Senāta judikatūras.

Tāpat tiekot pārbaudīta nekustamo īpašumu pārdošanas regularitāte

un apjoms, iegādes mērķi un iegādes finansēšanas avoti, iegādes

veids, kā arī apstākļi, kas raksturo nekustamo īpašumu

izmantošanu nodokļu maksātāja personiskajām

vajadzībām.

Esot apšaubāma tāda apstrīdētās normas interpretācija,

kas ļautu personai iegādāties vairākus nekustamos īpašumus un,

nogaidot vienu gadu un nemaksājot iedzīvotāju ienākuma nodokli,

tos sistemātiski pārdot. Pieņēmums, ka iedzīvotāju ienākuma

nodoklis nebūs jāmaksā par ienākumiem no tādu nekustamo īpašumu

pārdošanas, kuri personas īpašumā bijuši ilgāk nekā gadu, kļūstot

par cēloni formālai Nodokļa likuma piemērošanai. Savukārt

likumdevējs Nodokļa likumā esot apzināti nošķīris "sava

īpašuma" jēdzienu no saimnieciskās darbības jēdziena.

Apstrīdētajā normā noteiktā nekustamo īpašumu minimālā piederības

ilguma mērķis drīzāk esot mazināt nekustamo īpašumu tirgus

dalībnieku iespējas gūt lielāku peļņu no īstermiņa cenu

svārstībām, nevis atbrīvot personu no pienākuma maksāt nodokli

par tās veikto saimniecisko darbību.