78. pants
vispār neregulē. Tā kā apstrīdētās normas neparedz

valsts institūciju rīcību gadījumos, kad ar vēlētāju iesniegtu

likumprojektu tiek piedāvāts grozīt valsts pamatus, tās

neatbilstot arī Satversmes 78. pantam.

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis zvērināts

advokāts Jānis Kārkliņš papildus norādīja, ka saskaņā ar

Satversmes 78. pantu tautas iniciētam Satversmes grozījumu

projektam vai likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam. Šīs

Satversmes normas piemērošanas praksē jēdziens "pilnīgi

izstrādāts" tiekot saprasts tādējādi, ka ir jāvērtē, vai

tautas iesniegtais likumprojekts nav pretrunā ar Satversmi un

tautas pašnoteikšanās būtību. Satversmes 78. pantā lietotie

vārdi "pilnīgi izstrādāts" esot ģenerālklauzula, kuras

saturs praksē vēl neesot pietiekami atklāts. Turklāt

apstrīdētajās normās šis jēdziens neesot ietverts.

J. Kārkliņš nepiekrita Saeimas atbildes rakstā

izklāstītajiem tiesvedības izbeigšanas pamatiem un norādīja, ka

tādā gadījumā, ja Satversmes tiesa nolemtu izbeigt tiesvedību

lietā daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 77. un

78. pantam, tomēr vēl būtu izvērtējama apstrīdēto normu

atbilstība Satversmes 1. pantam, kurā esot ietverta prasība

pēc tiesiskās noteiktības arī vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

tiesību normatīvajā regulējumā.

3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1. pantam,

bet apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 77. un

78. pantam neesot vērtējama.

Saeima apgalvo, ka apstrīdētās normas vispār neskar Satversmes

77. pantu, jo esot jānošķir divas dažādas procedūras.

Satversmes 77. pantā esot paredzēts

t.s. obligatoriskais referendums gadījumā, kad Satversmes

1., 2., 3., 4., 6. vai 77. panta grozījumu iniciators

ir Saeima. Savukārt Satversmes 78. pantā un apstrīdētajās

normās esot paredzēts t.s. automātiskais referendums, kura

procedūra esot piemērojama arī Satversmes grozījumu gadījumā, ja

tos ierosinājusi ne mazāk kā viena desmitā daļa vēlētāju.

Saeima norāda, ka apstrīdēto normu teksts faktiski dublē

Satversmes 78. pantu, un uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējs

pēc būtības ir apstrīdējis Satversmes 78. panta formulējuma

iespējamās nepilnības. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis

Gunārs Kusiņš apgalvoja: ja Satversmes regulējums tiek

dublēts likumā, tas nenozīmē, ka šādai tiesību normai ir tikai

likuma juridiskais spēks. Ja Satversmes norma ir pārrakstīta

likumā, tad attiecīgais regulējums joprojām saglabājot savu

konstitucionālo rangu.

Satversmes 78. pants pieprasot, lai vēlētāji, īstenojot

savas likumdošanas iniciatīvas tiesības, iesniegtu pilnīgi

izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likumprojektu. Šāda

prasība uzliekot par pienākumu attiecīgo likumprojektu noformēt

atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām, kā arī izvērtēt tā

atbilstību Satversmei un Latvijas starptautiskajām saistībām.

Gadījumos, kad vēlētāji ir iesnieguši likumprojektu, kas

neatbilst minētajām prasībām, Satversmes 1. pants un no tā

izrietošais tiesiskuma princips, Satversmes 78. pants,

Tautas nobalsošanas likums un citi normatīvie akti paredzot

vairākas institūcijas, kurām esot pienākums attiecīgu izvērtējumu

veikt.

Pirmkārt, vēlētāju iesniegta likumprojekta izvērtēšana

ietilpstot Centrālās vēlēšanu komisijas (turpmāk arī - CVK)

kompetencē, kas esot definēta vairākās likuma "Par Centrālo

vēlēšanu komisiju" normās. Turklāt tiesas sēdē

G. Kusiņš norādīja, ka CVK pati esot tiesīga izvēlēties

vēlētāju iesniegta likumprojekta izvērtēšanas procedūru. Otrkārt,

vienas desmitās daļas vēlētāju ierosināts Satversmes grozījumu

projekts vai likumprojekts tiek iesniegts Valsts prezidentam,

kurš to nodod izskatīšanai Saeimā. Gadījumā, kad CVK pieļāvusi

Satversmei neatbilstoša likumprojekta tālākvirzību, Valsts

prezidents, ja viņš šādu faktu konstatē, nemaz neesot tiesīgs

šādu likumprojektu virzīt tālāk. Proti, Satversmes 78. panta

prasībām neatbilstošu likumprojektu Valsts prezidents Saeimai

vispār nedrīkstot iesniegt.

Saeima uzsver: apstāklis, ka Satversmes 78. pantā vai

apstrīdētajās normās nav iekļauts Pieteikuma iesniedzējam vēlams

regulējums, vēl nenozīmē, ka tiesību sistēmā nav atbilstoša

regulējuma. Arī tas, ka apstrīdētajās normās expressis

verbis nav norādīts, ka vēlētāju iesniegtam likumprojektam

jābūt pilnīgi izstrādātam, vēl nenozīmējot, ka Tautas

nobalsošanas likums šādu prasību neizvirza - tā esot iekļauta šā

likuma 22. pantā. Savukārt iespējama apstrīdēto vai citu

normu nepareiza piemērošana konkrētos gadījumos būtu jāpārbauda

vispārējās jurisdikcijas tiesām, vērtējot konkrētā lietā

pieņemtus lēmumus, nevis vēršoties ar pieteikumu Satversmes

tiesā. Turklāt Satversmes tiesas likums neparedzot vienāda

juridiskā spēka tiesību normu savstarpējas atbilstības vērtēšanu.

Tāpēc Saeima lūdz izbeigt tiesvedību lietā.

4. Pieaicinātās personas - Saeimas Juridiskās

komisijas (turpmāk - Juridiskā komisija) - pārstāvis

Juridiskās komisijas loceklis deputāts Gaidis Bērziņš tiesas sēdē

norādīja, ka CVK ir pienākums vērtēt, vai vēlētāju iesniegtais

likumprojekts ir atzīstams par pilnīgi izstrādātu, taču norādīja

arī uz CVK atšķirīgo praksi šajā ziņā. Pēc Juridiskās komisijas

ieskata, līdzīgas tiesības vērtēt šāda likumprojekta atbilstību

Satversmei būtu atzīstamas arī Valsts prezidentam.

G. Bērziņš atzina, ka Juridiskajā komisijā nav apsvērtas

minēto institūciju lomas konkretizēšanas iespējas. Tomēr CVK un

Valsts prezidentam būtu atzīstamas līdzīgas pilnvaras, turklāt

Valsts prezidents varētu darboties arī kā CVK nepareizas darbības

vai bezdarbības kontroles mehānisms.

5. Pieaicinātā persona - Latvijas Valsts

prezidents (turpmāk - Valsts prezidents) - uzskata, ka nedz

normatīvajos aktos un tiesu praksē, nedz arī juridiskajā

literatūrā nav gūstams apstiprinājums Saeimas norādītajam par

viņa rīcības brīvību Satversmes 78. panta kontekstā.

Valsts prezidents apgalvo, ka situācijā, kad viņš no CVK saņem

vienas desmitās daļas vēlētāju sagatavotu Satversmes grozījumu

projektu vai likumprojektu, vienīgā viņam iespējamā rīcība esot

iesniegt saņemto likumprojektu Saeimai. Valsts prezidenta

kompetencē neesot izvērtēt, vai šāds likumprojekts uzskatāms par

pilnīgi izstrādātu likumprojektu Satversmes 78. panta

nozīmē. Visbeidzot, Valsts prezidents uzskata, ka pienākums

izvērtēt likumprojekta pilnīgo izstrādātību piekrītot CVK.

Valsts prezidents uzsver, ka viņš reprezentē Latvijas valsti

kā vienotu veselumu, tāpēc pret daļu no pilsoņu kopuma vērsta

rīcība nonāktu pretrunā ar viņa solījumu pret visiem pilsoņiem

izturēties vienādi. Turklāt pašlaik Valsts prezidenta aktu par

vēlētāju iesniegta likumprojekta nenodošanu Saeimai vēlētājiem

neesot tiesību apstrīdēt, tādēļ tāda Valsts prezidenta rīcība

nonāktu pretrunā ar Satversmes 92. pantu.

Tiesas sēdē Valsts prezidenta pārstāvis Valsts prezidenta

likumdošanas un juridiskais padomnieks Edgars Pastars norādīja,

ka, pēc Valsts prezidenta ieskata, šajā lietā strīds ir par

atbilstošas procedūras esamību. Vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

procesa "galapunkts" esot tautas lēmums. Tieši pārāk

augstu kritēriju noteikšana normatīvajos aktos varētu liecināt

par to, ka kāda institūcija nepareizi izmanto savas pilnvaras.

Vērtējot to, vai vēlētāju iesniegts likumprojekts ir pilnīgi

izstrādāts, visas šaubas esot jātulko par labu likumprojekta

iesniedzējiem.

Pašlaik, it īpaši ņemot vērā 2012. gada 8. novembrī

pieņemtos grozījumus Tautas nobalsošanas likumā, tautas iesniegta

Satversmes grozījumu projekta vai likumprojekta vērtēšanas un

virzīšanas procedūra kopumā esot kļuvusi skaidrāka. Tomēr arī

iepriekš tā esot bijusi pietiekami saprotama. Tāpēc apstrīdētās

normas atbilstot Satversmei.

6. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka vienas

desmitās daļas vēlētāju tiesības iesniegt pilnīgi izstrādātu

Satversmes grozījumu projektu vai likumprojektu ir viens no

veidiem, kā tauta var īstenot savas likumdošanas iniciatīvas

tiesības. Tomēr minētās tiesības nevarot uzskatīt par

neierobežotām. Uz to norādot jau pašā Satversmes 78. pantā

noteiktais, proti, ka vēlētāju iesniegtam likumprojektam jābūt

pilnīgi izstrādātam.

Tiesībsargs uzskata, ka jēdziens "pilnīgi

izstrādāts" Satversmē lietots ar konkrētu mērķi, kas

noskaidrojams, ievērojot citos Satversmes pantos noteikto.

Satversmes 1. pantā ir noteikts, ka Latvija ir demokrātiska

republika. Savukārt Satversmes 89. pantā ir noteikts, ka

valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar

Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

līgumiem. Tas nozīmējot, ka Latvijā ir tiesiska demokrātiska

iekārta, kas atzīst demokrātiskas un tiesiskas valsts principus.

Tauta, izmantojot tai piešķirtās likumdošanas iniciatīvas

tiesības, nedrīkstot tās izmantot ļaunprātīgi, lai, piemēram,

grautu valsts demokrātiskos pamatus. Demokrātiska sistēma pati

par sevi garantējot to, ka tauta vispār var izmantot likumdošanas

iniciatīvas tiesības. Vienlaikus iespējamo tautas likumdošanas

iniciatīvas tiesību ierobežošanu nevarot tulkot paplašināti.

Tiesībsargs nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja norādītajam, ka

apstrīdētajās normās neesot paredzēta procedūra, kādā valsts

institūcijas izvērtē vēlētāju iesniegtu likumprojektu. Viņš

uzskata, ka pārbaudīt šāda likumprojekta atbilstību kritērijam

"pilnīgi izstrādāts", kā arī to, vai attiecīgais

likumprojekts nav pretrunā ar cilvēka pamattiesībām, esot

iesniegtā likumprojekta virzīšanā tieši iesaistīto valsts

institūciju - CVK, Valsts prezidenta un Saeimas - kompetencē.

Tiesas sēdē Tiesībsarga pārstāve Tiesībsarga biroja Pilsonisko

un politisko tiesību nodaļas vadītāja vietniece Gundega

Bruņeniece uzsvēra, ka vēlētāji, izmantojot Satversmē paredzētās

likumdošanas iniciatīvas tiesības, nevarot vērsties pret valstī

garantētajām cilvēka pamattiesībām, jo demokrātiskas iekārtas

princips ietverot arī cilvēka pamattiesību ievērošanas elementu.

Šajā sakarā esot svarīgi, lai valsts institūciju lēmumus varētu

pārsūdzēt. Prakse, kas saistīta ar CVK lēmumu pārsūdzēšanu

administratīvajā tiesā, pagaidām vēl tikai veidojoties. Savukārt

gadījumā, ja nevirzīt tālāk vēlētāju iesniegtu likumprojektu

nolemtu Valsts prezidents vai Saeima, likumprojekta iesniedzējiem

nebūtu iespējams šādu lēmumu pārsūdzēt. Tāpēc pašreizējo tiesību

aizsardzības mehānismu nevarot uzskatīt par efektīvu un līdz ar

to apstrīdētās normas, ciktāl tajās nav paredzēts atbilstošs

valsts institūciju pieņemto lēmumu pārsūdzēšanas mehānisms,

neatbilstot Satversmes 1. pantam.

7. Pieaicinātā persona - Centrālā vēlēšanu

komisija - savā rakstveida viedoklī pauž uzskatu, ka uz

vēlētāju likumdošanas iniciatīvu attiecināmās prasības nevarot

atšķirties no prasībām, kādas ir izvirzītas citiem likumdošanas

iniciatīvu rosināt tiesīgajiem subjektiem. Tāpēc ar Satversmes

78. pantā ietverto formulējumu "pilnīgi izstrādāts

Satversmes grozījumu projekts vai likuma projekts" esot

jāsaprot likumprojekts, kas izstrādāts atbilstoši juridiskās

tehnikas prasībām. Proti, iesniegtajā likumprojektā vajagot būt

norādītam likuma nosaukumam, pantu, to daļu un punktu saturam,

kam savukārt jābūt saprotamam un kas nedrīkst būt pretrunā ar

augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Nosakot vēlētājiem

pienākumu iesniegt pilnīgi izstrādātu likumprojektu, esot

jāizveido arī mehānisms, ar kuru šīs prasības izpilde tiek

pārbaudīta.

CVK uzskata, ka tās kompetencē esot pārbaudīt tikai iesniegtā

likumprojekta atbilstību formālajām prasībām. Ja likumprojekts

šīm prasībām atbilst, tad tas esot jāvirza tālāk. Līdz šim

vēlētāju iesniegtie likumprojekti bijuši sagatavoti atbilstoši

Satversmes 78. panta pirmā teikuma un Tautas nobalsošanas

likuma 22. panta pirmā teikuma jēgai.

Gadījumā, ja CVK konstatētu, ka tai iesniegtais likumprojekts

nav uzskatāms par pilnīgi izstrādātu, tai būtu jāpieņem pamatots

lēmums par šāda likumprojekta atstāšanu bez virzības, savukārt

vēlētāji savu aizskarto tiesību aizsardzībai varētu vērsties

tiesā. Tomēr ne Tautas nobalsošanas likumā, ne citos normatīvajos

aktos neesot paredzēta kārtība, kādā CVK tai iesniegto

likumprojektu var atdot atpakaļ tā iesniedzējam nepilnību

novēršanai.

Tiesas sēdē CVK pārstāvis priekšsēdētāja vietnieks Kārlis

Kamradzis pauda viedokli, kas atšķīrās no CVK rakstveida atbildē

norādītā, uzsverot, ka CVK gan no formas, gan satura viedokļa

vienmēr esot vērtējusi, vai iesniegtie likumprojekti ir pilnīgi

izstrādāti. Proti, tiekot vērtēts, vai likumprojekts ir

izstrādāts atbilstoši juridiskās tehnikas prasībām un vai tā

saturs ir nepārprotams, skaidrs un nav pretrunā ar augstāka

juridiskā spēka normatīvajiem aktiem. Ja iesniegtais

likumprojekts atbilst visām prasībām, tad tiekot pieņemts lēmums

uzsākt parakstu vākšanas otro posmu. Lēmumu pieņemšanā CVK

ievērojot administratīvā procesa principus. Uz attiecīgo sēdi

tiekot aicināti un arī uzklausīti vērtējamā likumprojekta

iesniedzēji.

K. Kamradzis norādīja, ka vēlētāju iesniegto

likumprojektu vērtēšanā CVK izmantojot gan savus resursus, gan

arī pieaicinātu juristu palīdzību. Viņš atzina, ka CVK nav

rakstītu un vienveidīgu kritēriju, pēc kuriem šie likumprojekti

tiek vērtēti. Tomēr vēlētāju iesniegtie likumprojekti vienmēr

tiekot vērtēti, un šādu izvērtējumu esot iespējams veikt arī

spēkā esošā tiesiskā regulējuma ietvaros. Tāpēc, pēc CVK ieskata,

apstrīdētās normas atbilstot Satversmei.

8. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu notāru

padome (turpmāk arī - Notāru padome) - uzskata, ka zvērinātam

notāram nedz Satversme, nedz arī kāds cits normatīvais akts

nepiešķir tiesības iejaukties likumdošanas procesā. Tautas

iniciēta likumprojekta iesniegšanas procesā zvērinātam notāram,

nodrošinot vēlētāju parakstu neitrālu un kvalitatīvu

apliecināšanu, esot tikai atbalstoša funkcija. Tomēr vienlaikus

zvērinātam notāram kā valsts varas pārstāvim esot pienākums ne

tikai pareizi pildīt savus tiešos pienākumus, bet arī rūpēties

par to, lai ar viņa palīdzību vai līdzdalību netiktu veiktas

prettiesiskas darbības.

9. Pieaicinātā persona - tiesību zinātņu doktora

zinātniskā grāda pretendente zvērināta advokāte LL.M. Inese

Nikuļceva - savā rakstveida viedoklī norāda, ka ir vērtējama

apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 1. un

77. pantam, savukārt apstrīdēto normu atbilstība Satversmes

78. pantam, ciktāl šo normu teksts neatšķiras, neesot

vērtējama.

I. Nikuļceva nepiekrīt Saeimas viedoklim, ka šajā lietā

pēc būtības esot apstrīdēta vienāda juridiskā spēka normu

savstarpējā atbilstība. Viņa norāda, ka ne visām Satversmes

normām ir vienāds juridiskais spēks. Vērtējot apstrīdēto normu -

ciktāl to teksts sakrīt ar Satversmes 78. panta tekstu -

atbilstību Satversmes 1. un 77. pantam, Satversmes

tiesa veicot nevis horizontālo, bet gan vertikālo tiesību normu

kontroli. Tāpēc Satversmes tiesas kompetencē esot vērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 1. un

77. pantam, kaut arī apstrīdēto normu teksts nosaka to pašu,

ko Satversmes 78. pants.

Tiesas sēdē I. Nikuļceva uzsvēra, ka CVK ir gan tiesības,

gan pienākums izvērtēt, vai Satversmes grozījumu projekts vai

likumprojekts ir pilnīgi izstrādāts gan no satura, gan formas

viedokļa. Praksē līdz brīdim, kad tika iesniegts likumprojekts

par grozījumiem Pilsonības likumā, CVK esot vērtējusi tikai to,

vai likuma ierosinājumu ir parakstījis nepieciešamais vēlētāju

skaits, bet neesot vērtējusi atbilstību Satversmes 78. pantā

ietvertajai prasībai pēc pilnīgi izstrādāta likumprojekta, nedz

arī tautas nobalsošanas pieļaujamību. Tomēr vajagot ņemt vērā, ka

CVK ir valsts pārvaldes iestāde un kā tādai tai likumdošanas

procesa ietvaros nebūtu piešķirama pārlieku plaša rīcības brīvība

un lēmumu pieņemšanas tiesības. Tāpēc kārtībai, kādā iespējams

atteikt vēlētāju ierosināta likumprojekta tālākvirzību, vajadzētu

būt skaidri reglamentētai normatīvajos aktos.

Līdzīgas tiesības kā CVK esot arī Valsts prezidentam. No

Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskas republikas

jēdziena visām valsts institūcijām izrietot pienākums savā

darbībā ievērot likumību, varas dalīšanas principu un veikt

savstarpēju uzraudzību, ievērojot publiskās varas pakļautību

likumam un citus tiesiskas valsts principus. Šāds pienākums esot

visām valsts institūcijām, arī Valsts prezidentam. Taču Valsts

prezidenta aktu par vēlētāju iesniegta Satversmes grozījumu

projekta vai likumprojekta nenodošanu Saeimai vēlētājiem neesot

tiesību pārsūdzēt, un tas esot pretrunā ar Satversmes

92. pantu.

Pēc I. Nikuļcevas ieskata, pastāvot tāda iespēja, ka

Satversmes grozījumu projekts vai likumprojekts nav pilnīgi

izstrādāts no formas vai satura viedokļa. Pirmkārt, Satversmes

grozījumu projekts vai likumprojekts neesot pilnīgi izstrādāts no

formas viedokļa, ja tas neatbilst likumprojekta noformēšanai

izvirzāmajām prasībām. Otrkārt, no satura viedokļa Satversmes

grozījumu projekts neesot pilnīgi izstrādāts tad, ja tas

neatbilst tām Satversmes normām, kuras šis projekts neparedz

grozīt, bet vēlētāju iesniegtam likumprojektam esot jāatbilst gan

Satversmes normām, gan arī tām tiesību normām, kuras šis projekts

neparedz grozīt.

Lietderības apsvērumu dēļ normatīvajos aktos būtu vēlams

precizēt jēdziena "pilnīgi izstrādāts" saturu. Tomēr

tas, ka šāda rīcība būtu lietderīga, nenozīmējot, ka attiecīga

regulējuma neesamība neatbilst Satversmei. Jēdziens "pilnīgi

izstrādāts" esot atklāts juridisks jēdziens, un tā lietošana

nekādā veidā neesot pretrunā ar tiesību paredzamības principu.

Tāpēc apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 1. pantam.

Problēma esot apstāklī, ka pagaidām nav pietiekamas prakses un

līdz ar to nav zināmi kritēriji, pēc kuriem šis atklātais

jēdziens būtu piepildāms ar saturu. I. Nikuļceva uzskata, ka

tikmēr, kamēr nav ne judikatūras, ne pietiekamas tiesību

piemērošanas prakses, būtu jāvadās no tiesību doktrīnas.

10. Pieaicinātā persona - Biznesa augstskolas

"Turība" Juridiskās fakultātes profesors

Dr. iur. Aivars Endziņš - tiesas sēdē pauda

uzskatu, ka tiesvedība šajā lietā ir izbeidzama, jo Satversmes

tiesas kompetencē nav izskatīt jautājumus par tiesiskā regulējuma

trūkumu. Viņš norādīja, ka Pieteikuma iesniedzēju sniegtā

argumentācija būtu izmantojama, lai vērtētu apstrīdēto normu

atbilstību Satversmes 1. pantam.

A. Endziņš pauda šādu viedokli: kaut arī jēdziens

"pilnīgi izstrādāts" ir ģenerālklauzula, tomēr

likumdevējam būtu jāprecizē Tautas nobalsošanas likums, tajā

norādot vadlīnijas, pēc kurām vērtējama vēlētāju iesniegta

likumprojekta atbilstība šim nosacījumam, lai likumprojektu

iesniedzējiem un vērtētājiem būtu iespēja gūt priekšstatu par to,

kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu likumprojektu.

Vērtējot apstrīdēto normu juridisko spēku, A. Endziņš

norādīja, ka nav nepieciešams Satversmes normu pārrakstīt likuma

normā. Satversmei ir augstāks juridiskais spēks nekā likumam, un,

ja Satversmē ir skaidri ierakstīti vārdi "pilnīgi

izstrādāts", tad fakts, ka apstrīdētajās normās šie vārdi

nav ietverti, neko nemainot.

A. Endziņš vērsa uzmanību uz to, ka CVK, vērtējot tai

iesniegto likumprojektu, var pieaicināt speciālistus, uzklausīt

viņu viedokli un pēc analoģijas piemērot Saeimas kārtības rulli,

kurā ir ietvertas ikvienam likumprojektam izvirzāmās

pamatprasības. Tomēr analoģijas izmantošanu viņš neuzskata par

veiksmīgu problēmas risinājumu. Ja CVK nolemj apturēt

likumprojekta virzību, tai savs lēmums esot jāpamato, izmantojot

juridisko argumentāciju, un jāvērtē, kāpēc attiecīgais projekts

nav uzskatāms par pilnīgi izstrādātu pēc formas vai pēc satura.

Tomēr, vērtējot iesniegto likumprojektu, nedrīkstot izmantot

politiskus argumentus. Savukārt Valsts prezidentam neesot tiesību

apturēt likumprojekta virzību uz Saeimu. Ja Valsts prezidentam

rodas šaubas par iesniegtā projekta atbilstību Satversmes

78. panta prasībām, viņš, virzot likumprojektu uz Saeimu,

varot tam pievienot savas piezīmes.

11. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes lektors Dr. iur. Jānis

Pleps - tiesas sēdē atzīmēja, ka Tautas nobalsošanas likums

ir likums, kurā tiek izvērsts Satversmes regulējums. Pēc būtības

Satversmes regulējums jautājumos, kas skar tautas nobalsošanu,

pats par sevi esot pietiekams.

J. Pleps norādīja, ka 1922. gadā pieņemto likumu

"Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu"

izstrādāja tie paši cilvēki, kas sagatavoja Satversmi. Analizējot

šā likuma tekstu un Satversmes regulējumu, redzams, ka, pēc viņu

ieskata, visas procedūras ir noteiktas jau Satversmes tekstā.

Tāpēc 1922. gada likums bijis ļoti lakonisks. Lemjot par šā

likuma atjaunošanu pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā,

tas ticis vairāk izvērsts.

Satversmē lietotais jēdziens "pilnīgi izstrādāts"

esot nenoteikts juridiskais jēdziens. J. Pleps uzsver, ka

likumā nevar aprakstīt un uzskaitīt visus iespējamos gadījumus,

kādus šis jēdziens aptver. Katrā ziņā likumprojekts būtu

atzīstams par pilnīgi izstrādātu tad, ja tas iekļaujas Latvijas

tiesību sistēmā. Savukārt tas nozīmējot, ka likumprojektam jābūt

izstrādātam atbilstoši Latvijā atzītajai juridiskajai tehnikai.

Turklāt esot jāņem vērā, ka Latvijas tiesību sistēma ir

hierarhiski organizēta un balstās uz pamatprincipu, ka

konstitūcijai ir visaugstākais juridiskais spēks. Tās pašas

prasības, kas ir saistošas Saeimai, lielā mērā būtu attiecināmas

arī uz vēlētāju sagatavotu likumprojektu.

Pēc J. Plepa ieskata, tieši CVK esot jānodrošina

Satversmei atbilstoša tautas nobalsošanas rīkošana un tātad arī

jāizvērtē, vai vēlētāju iesniegtais likumprojekts atzīstams par

pilnīgi izstrādātu. Tā esot CVK īpašā funkcija Latvijas

tiesiskajā iekārtā, un šo funkciju nosakot specifiskā kārtība,

kādā šī institūcija tiek izveidota. Latvijā atšķirībā no daudzām

citām valstīm CVK neesot izpildvaras institūcija, proti, tā nav

padota valdībai. Arī Satversmes tiesa esot atzinusi, ka CVK kā

neatkarīgai institūcijai, kas nav padota izpildvarai un īsteno

specifisku funkciju, kura izņemta no izpildvaras kontroles, ir

īpašs statuss.

Secinājumu

daļa

12. Saeima un pieaicinātās personas iesniegtajos

dokumentos un tiesas sēdē ir izteikušas vairākus argumentus, kas

vērsti uz tiesvedības izbeigšanu lietā vai tās daļā. Norādīts, ka

tiesvedība būtu izbeidzama par:

1) visu prasījumu, jo tas neietilpstot Satversmes tiesas

kompetencē sakarā ar to, ka esot apstrīdētas likumā neiekļautas

normas;

2) prasījumu daļā, kas paredzot vienāda juridiskā spēka

tiesību normu savstarpējas atbilstības izvērtēšanu;

3) prasījumu daļā par atbilstību tādai Satversmes normai, kuru

apstrīdētās normas neskarot.

Ja ir norādīti argumenti, kas pamato tiesvedības izbeigšanu

lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2011. gada 19. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu).

Turklāt Satversmes tiesa pārbauda, vai pieteikumā un tiesas

sēdē pieteikuma iesniedzējs ir norādījis uz apstrīdēto normu

neatbilstību konkrētām Satversmes normām un sniedzis attiecīgu

juridisko pamatojumu. Ja pieteikuma iesniedzēja apgalvojumiem par

apstrīdēto normu neatbilstību kādai Satversmes normai nav

juridiskā pamatojuma, tiesvedība šajā lietas daļā nav turpināma

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 9. un

14. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesa

visupirms izvērtēs, vai pastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedība

izskatāmajā lietā ir izbeidzama.

13. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 18. panta

pirmās daļas 5. punktu pieteikumā ir jānorāda prasījums

Satversmes tiesai. Savukārt saskaņā ar Satversmes tiesas

reglamenta 83. punkta 5. apakšpunktu lēmumā par lietas

ierosināšanu norāda lietas nosaukumu (apstrīdētā akta nosaukumu

un to augstāka juridiskā spēka normatīvo aktu, atbilstība kuram

tiek apstrīdēta).

13.1. Tomēr Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta

atziņa, ka, ievērojot zināmus nosacījumus, ir pieļaujama vai pat

nepieciešama pieteikuma iesniedzēja prasījuma precizēšana.

Izskatāmā lieta ierosināta, tās nosaukumā neprecizējot, kuras

konkrētās apstrīdētās normas atbilstība kuram Satversmes pantam

tiek apšaubīta. Tomēr lēmumā par lietas ierosināšanu Satversmes

tiesas kolēģija ir secinājusi, ka "šīs normas tiek

apstrīdētas tikai tiktāl, ciktāl tās neparedz Valsts prezidentam

un Saeimai tiesības un pienākumu izvērtēt iesniegtā likumprojekta

atbilstību Satversmei un tajā nostiprinātajiem pamatprincipiem,

kā arī lemt par vēlētāju iesniegtā likumprojekta tālāku

nevirzīšanu gadījumos, kad tiek konstatēts, ka iesniegtais

likumprojekts neatbilst Satversmei" (Satversmes tiesas

2. kolēģijas 2012. gada 20. janvāra lēmuma par

lietas ierosināšanu un lūgumu sasaukt Satversmes tiesas rīcības

sēdi 2.4. punkts).

Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis norādīja uz

apsvērumiem, kuru dēļ šīs normas, iespējams, neatbilst

attiecīgajām Satversmes normām. Līdz ar to no tiesas sēdē

paustajiem viedokļiem un lietas materiāliem izriet, ka pēc

būtības tiek apstrīdēta Tautas nobalsošanas likuma:

1) 11. panta pirmā daļa un 25. panta pirmā daļa,

ciktāl tajās:

a) attiecībā uz vēlētāju iesniegtu likumprojektu neesot

paredzēta prasība "pilnīgi izstrādāts",

b) neesot ietverti kritēriji, saskaņā ar kuriem būtu

izvērtējams, vai likumprojekts ir uzskatāms par pilnīgi

izstrādātu likumprojektu Satversmes 78. panta izpratnē

(turpmāk - pilnīgi izstrādāts likumprojekts),

c) nevienai no vēlētāju likumdošanas iniciatīvas norises

procedūrā iesaistītajām valsts institūcijām neesot paredzētas

tiesības un pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegta likumprojekta

atbilstību Satversmes prasībām,

d) neesot paredzēts efektīvs vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

norises procedūrā iesaistīto valsts institūciju pieņemto lēmumu

tiesiskuma izvērtēšanas mehānisms;

2) 25. panta pirmā daļa, ciktāl tā Valsts prezidentam

uzliekot par pienākumu virzīt izskatīšanai Saeimā arī tādu

likumprojektu, kura atbilstība Satversmei nav izvērtēta;

3) 11. panta pirmā daļa, ciktāl tā paredzot nodot tautas

nobalsošanai tādu likumprojektu, kura atbilstība Satversmei nav

izvērtēta.

Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs, vai Pieteikuma iesniedzēja

norādītās apstrīdēto normu nepilnības pastāv un vai ir sniegts

juridiskais pamatojums tam, ka tieši šo nepilnību dēļ apstrīdētās

normas neatbilst Satversmes 1., 77. un 78. pantam.

13.2. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt vairākus tiesību jautājumus, kuru formulējums ir plašāks

nekā apstrīdēto normu teksts.

Līdz ar to Satversmes tiesai jānoskaidro, vai Pieteikuma

iesniedzēja prasījumu ir iespējams izvērtēt izskatāmās lietas

ietvaros.

Satversmes 85. pants un Satversmes tiesas likuma

1. un 16. pants izsmeļoši reglamentē Satversmes tiesas

kompetenci. Proti, Satversmes tiesa izskata lietas par likumu un

citu normatīvo aktu atbilstību Satversmei. Tātad Satversmes tiesa

var izvērtēt tikai normatīvajos aktos formulētas tiesību normas

un nevar izvērtēt neesošas normas atbilstību augstāka juridiskā

spēka normai (sk. Satversmes tiesas 2001. gada

26. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-02-0106 secinājumu

daļas 5. punktu).

Tomēr tas nenozīmē, ka konstitucionālās kontroles ietvaros

izvērtējams tikai likumā expressis verbis ietvertais

teksts. Likuma normas saturs var būt plašāks par tās vārdisko

tekstu, tāpēc Satversmes tiesa noteiktos gadījumos izvērtē

apstrīdēto normu kopumā, ņemot vērā ne tikai normas gramatisko

formulējumu, bet arī tās saturu, kontekstu un mērķi. Piemēram,

Satversmes tiesa ir izvērtējusi aizliegumu, kas apstrīdētajā

normā nebija tieši noteikts, bet bija no tās izsecināms

(sk. Satversmes tiesas 2002. gada 12. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2001-15-03 secinājumu daļas

1. punktu), kā arī vērtējusi apstrīdētās normas, ciktāl

tās neparedzēja personai konkrētas procesuālas vai materiālas

tiesības (sk. Satversmes tiesas 2008. gada

9. maija spriedumu lietā Nr. 2007-24-01,

2010. gada 30. marta spriedumu lietā

Nr. 2009-85-01, 2010. gada 4. oktobra

spriedumu lietā Nr. 2010-15-01 un 2011. gada

18. marta spriedumu lietā Nr. 2010-50-03).

Katras izskatāmās lietas ietvaros izvērtējamiem prasījumiem

jābūt vismaz tiktāl saistītiem ar pieteikumā apstrīdētās normas

tekstu, lai būtu iespējams izpildīt Satversmes tiesas likuma

31. panta 10. un 11. punkta prasības.

Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja

norādītos argumentus Satversmes tiesa izvērtēs tiktāl, ciktāl tie

ir cieši saistīti ar apstrīdētajām normām.

13.3. Izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs

citastarp lūdz Satversmes tiesas viedokli par vairākiem

konstitucionālo tiesību jautājumiem, kuri nav tieši saistīti ar

apstrīdēto normu atbilstību Satversmei un kuru noskaidrošana nav

nepieciešama šīs lietas izspriešanai. Proti, par to, vai

Satversmes tiesai ir jāvērtē Satversmes normu savstarpējā

atbilstība (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

20. novembra sēdes stenogrammu lietas materiālu

3. sēj. 143. lpp.), par tautas pašnoteikšanās

tiesību saturu un par Latvijas valsts konstitucionālo

pamatvērtību saturu.

Jāņem vērā, ka likumdevējs, nosakot Satversmes tiesas

kompetenci, nepārprotami norādījis, ka Satversmes tiesa nesniedz

tiesību normu abstraktu iztulkojumu. 2000. gadā

likumprojekta "Grozījumi Satversmes tiesas likumā"

otrajam lasījumam bija iesniegts priekšlikums, kas paredzēja

papildināt Satversmes tiesas kompetenci ar pienākumu sniegt

oficiālus izskaidrojumus, ja pastāv neskaidrības saistībā ar

normatīvā akta piemērošanu valsts pārvaldes iestādēs. Šis

priekšlikums Saeimā netika atbalstīts (sk. otrajam

lasījumam sagatavoto likumprojektu Nr. 591 "Grozījumi

Satversmes tiesas likumā",

http://helios-web.saeima.lv/saeima7/reg.likprj, aplūkots

2012. gada 19. decembrī).

Satversmes 85. pantā un

Satversmes tiesas likumā Satversmes tiesai nav paredzēta

kompetence sniegt Satversmes normu skaidrojumu, ciktāl tas nav

saistīts ar tādas lietas izspriešanu, kas ierosināta par

Satversmes tiesai piekritīgu prasījumu.

13.4. Gan pieteikumā, gan tiesas sēdē Pieteikuma

iesniedzējs pauda apsvērumus par to, kā tiesībpolitiski pareizāk

būtu risināmi Latvijas kā nacionālas valsts saglabāšanas un

attīstības jautājumi.

Satversmes tiesa tās kompetencē esošu jautājumu vērtē tiktāl,

ciktāl uz to iespējams attiecināt juridiskos argumentus, tos

nošķirot no tiesībpolitiskajiem argumentiem. Par politiski

risināmiem jautājumiem jālemj demokrātiski leģitimētiem

politiskiem valsts orgāniem, pirmām kārtām likumdevējam.

Līdz ar to izskatāmajā lietā

Satversmes tiesa vērtēs vienīgi juridiska rakstura

argumentus.

13.5. Pieteikumā un tiesas sēdē ir izteikti viedokļi

par vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem, norādot gan to, ka

konkrēts likumprojekts nepamatoti nodots tautas nobalsošanai

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 13. novembra

sēdes stenogrammu lietas materiālu 3. sēj. 22. un

23. lpp.), gan arī to, ka citu likumprojektu CVK esot

nepamatoti atteikusies virzīt tālāk (sk. Satversmes

tiesas 2012. gada 20. novembra sēdes stenogrammu lietas

materiālu 3. sēj. 100. un 101. lpp.).

Saskaņā ar Satversmes 85. pantu

un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantu Satversmes

tiesas kompetencē nav izvērtēt konkrētu vēlētāju iesniegtu

likumprojektu atbilstību Satversmei, tāpēc Satversmes tiesa

nevērtēs argumentus, kas ietver apgalvojumus par konkrētu

vēlētāju iesniegtu likumprojektu vai konkrētu CVK lēmumu

tiesiskumu.

14. Pieteikuma iesniedzējs lūdz visupirms izvērtēt

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 77. pantam, savukārt

Saeima norāda, ka izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību šim

Satversmes pantam nav iespējams.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi: "Satversme

paredz četrus veidus, kādos pilsoņi var īstenot savu gribu,

proti:

1) tieši ievēlot savus priekšstāvjus valsts likumdošanas

orgānā - Saeimā (Satversmes 6.-9., 14. pants);

2) pašiem tieši darbojoties kā likumdevējam, pieņemot likumus

vai Satversmes grozījumus (Satversmes 64., 65., 78.-80.

pants);

3) lemjot par Saeimas pieņemtajiem likumiem vai Satversmes

grozījumiem (Satversmes 72.-75., 77., 79., 80. pants);

4) lemjot par citiem Satversmē noteiktiem jautājumiem, kas

nodoti tautas nobalsošanai (Satversmes 48. pants,

68. panta trešā un ceturtā daļa).

Pilsoņu gribas īstenošanai Satversmē ir noteiktas divas

procedūras: Saeimas vēlēšanas notiek vēlēšanu procedūras

ietvaros, bet pārējie trīs tautas gribas īstenošanas veidi -

tautas nobalsošanas procedūras ietvaros" (Satversmes

tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā

Nr. 2008-40-01 11. punkts).

Tādējādi vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas

pamatnoteikumi ir ietverti Satversmes 78.-80. pantā.

Savukārt Satversmes 77. pants attiecas uz gadījumiem, kad

pilsoņi var īstenot savu gribu, lemjot par Saeimas pieņemtajiem

likumiem vai Satversmes grozījumiem.

Satversmes 77. pantā paredzētajā tautas nobalsošanā jeb

t.s. obligatoriskajā referendumā tauta pauž savu atbalstu

vai noraidījumu Saeimas iniciētiem Satversmes grozījumiem.

Satversmes 77. pants paredz, ka Saeima Satversmes 1., 2.,

3., 4., 6. vai 77. pantu var grozīt tikai tad, ja tās

pieņemtajiem Satversmes grozījumiem piekrīt ne mazāk kā puse no

visiem balsstiesīgajiem Latvijas pilsoņiem.

Tā kā tautas nobalsošanu par vēlētāju ierosinātu likumprojektu

Satversmes 77. pants neregulē, apstrīdētās normas uz to

neattiecas.

Līdz ar to turpināt tiesvedību lietā

daļā par apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 77. pantam

nav iespējams.

15. Satversmes 78. pants paredz: "Ne mazāk kā

vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts

Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai

likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to

nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams

tautas nobalsošanai."

Saeima norāda, ka apstrīdētās normas gan gramatiski, gan arī

pēc būtības nosakot to pašu, ko Satversmes 78. pants.

Tādējādi apstrīdētajām normām esot konstitucionāls rangs. Tas

savukārt nozīmējot, ka apstrīdēto normu atbilstības Satversmei

vērtēšana nav piekritīga Satversmes tiesai, jo tai neesot

paredzēta kompetence vērtēt vienāda juridiskā spēka tiesību normu

savstarpējo atbilstību.

Satversmes 85. pants un Satversmes tiesas likuma

16. panta 1. punkts expressis verbis paredz

Satversmes tiesai tiesības un pienākumu vērtēt likuma atbilstību

Satversmei. Ar jēdzienu "likums" šajās normās visupirms

ir saprotams likums formālā nozīmē. Tā kā apstrīdētās normas

Saeima pieņēmusi procedūrā, kas paredzēta likuma pieņemšanai, tās

nevar uzskatīt par konstitucionāla ranga normām.

Tiesību normas saturs nav identificējams tikai ar šīs normas

vārdisko jēgu. Viens un tas pats formulējums var iegūt atšķirīgu

saturu, ja tiek interpretēts, piemēram, atšķirīga juridiskā spēka

vai atšķirīgā detalizācijas pakāpē izstrādāta tiesību akta

ietvaros.

Satversmei un likumam ir atšķirīgi mērķi un uzdevumi, tāpēc

arī šiem tiesību aktiem ir atšķirīga vispārinājuma pakāpe.

Satversme kā valsts pamatlikums ir apveltīta ar augstu

vispārinājuma līmeni, savukārt likuma mērķis ir iedzīvināt

Satversmē noteikto. Kā norādījis Satversmes sapulces deputāts

Fēlikss Cielēns, "Saeima ir tā likumdošanas iestāde, kas var

attiecīgos konkrētos likumus papildināt, detalizēt viņus šādā vai

tādā virzienā, protams, nerunājot pretim mūsu Satversmei, ne

viņas burtam, ne viņas garam" (Latvijas Republikas

II Saeimas IX sesijas 20. sēdes 1928. gada

6. jūnijā stenogramma. Grām.: Latvijas Republikas

II Saeimas stenogrammas. IX sesija. 1928. gads. Rīga:

Latvijas Republikas Saeimas izdevums, 1928,

784. sl.).

Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt, vai likumdevējs,

konkretizējot un detalizējot Satversmes 78. pantā paredzēto

tautas tiesību realizēšanas kārtību, nav pārkāpis savas rīcības

brīvības robežas. Tas, ka apstrīdētās normas teksts prima

facie dublē kādas Satversmes normas vārdisko formulējumu,

neliedz Satversmes tiesai izvērtēt juridiskus argumentus par šā

teksta atbilstību Satversmei, ja šādi argumenti ir izteikti.

Izskatāmajā lietā apstrīdēto normu teksts arī nav identisks

Satversmes 78. pantam, jo tajās nav ietverti vārdi

"pilnīgi izstrādāts".

Tādējādi šajā punktā minētie

argumenti nav pietiekami tiesvedības izbeigšanai lietā daļā par

apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 78. pantam.

16. Pieteikuma iesniedzēja pārstāvis tiesas sēdē

uzsvēra, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes

78. pantam tieši tādēļ, ka to teksts un Satversmes teksts

"nesakrīt identiski" (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 13. novembra sēdes stenogrammu lietas

materiālu 3. sēj. 13. lpp.). Proti, Satversmes

78. pantā paredzētā prasība "pilnīgi izstrādāts"

apstrīdētajās normās neesot paredzēta.

Lai arī apstrīdēto normu tekstā vārdi "pilnīgi

izstrādāts" expressis verbis nav ietverti, tas

nenozīmē, ka šīs normas paredz Valsts prezidenta un Saeimas

tiesības virzīt tālāk "jebkuru" vai "jebkādu"

vēlētāju iesniegtu likumprojektu. Gramatiskā iztulkošanas metode

ir tikai viena no iztulkošanas metodēm, un nav pareizi vadīties

vienīgi pēc tiesību normas vārdiskās jēgas

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 22. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2004-25-03

6. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās, vai šā nolēmuma

13.1. punktā norādītie apsvērumi pastāv arī tad, ja

apstrīdētās normas tiek vērtētas kā vienots regulējums kopsakarā

ne vien ar citām Tautas nobalsošanas likuma normām, bet arī

citiem likumiem, tostarp likumu "Par Centrālo vēlēšanu

komisiju".

Satversmes tiesa jau ir secinājusi, ka Satversmes

78. pantā paredzēto tiesību īstenošanai Tautas nobalsošanas

likumā ir izstrādāta noteikta kārtība (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 19. maija sprieduma lietā

Nr. 2008-40-01 9. punktu). Šī kārtība konkretizē

Satversmes 78. pantā paredzētā tiesību subjekta - vienas

desmitās daļas vēlētāju - tiesības, nosakot arī CVK tiesības un

pienākumus šo tiesību īstenošanas procesā.

Arī tautas nobalsošanas kārtības noteikšanā likumdevējs bauda

rīcības brīvību, ciktāl Satversmes normas to neierobežo. Tāpat

Saeimai ir plaša rīcības brīvība gan izvēloties, kurā no

vairākiem likumiem tā iekļauj attiecīgu regulējumu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01

17. punktu), gan arī jautājumos, kas saistīti ar

likumdošanas tehniku viena likuma ietvaros

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu).

Tautas nobalsošanas likuma 22. pants nepārprotami norāda,

ka noteiktam skaitam vēlētāju ir tiesības iesniegt CVK pilnīgi

izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likumprojektu. Kaut

arī Tautas nobalsošanas likuma IV nodaļas normu redakcija

pēc lietas ierosināšanas ir grozīta, procedūras pamatprincips

palicis nemainīgs. Vēlētāji likumprojektu Valsts prezidentam var

iesniegt tikai ar CVK starpniecību. Tautas nobalsošanas likuma

panti, kas seko 22. pantam, tātad arī 25. pants,

attiecas tikai un vienīgi uz tāda likumprojekta virzību, kas

visupirms iesniegts CVK, - tātad uz tādu likumprojektu, kuru

nemaz nebūtu pieļaujams iesniegt CVK, ja tas neatbilstu

kritērijam "pilnīgi izstrādāts".

Tādējādi, noskaidrojot Tautas nobalsošanas likuma

25. panta jēgu kopsakarā ar šā likuma 22. pantu,

jāsecina, ka 25. pantā vārds "likumprojekts"

nozīmē tādu pilnīgi izstrādātu likumprojektu, kas noteiktajā

kārtībā bijis iesniegts CVK.

Savukārt noskaidrojot Tautas nobalsošanas likuma

11. panta jēgu kopsakarā ar šā likuma IV nodaļu,

secināms, ka "ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju

iesniegtais likumprojekts vai Satversmes grozījumu projekts"

ir tikai tāds likumprojekts, kas iesniegts atbilstoši visiem

minētās nodaļas noteikumiem, - tātad pilnīgi izstrādāts

likumprojekts, kas bijis iesniegts CVK.

Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

iesniedzēja pieņēmums, ka prasība "pilnīgi izstrādāts"

apstrīdētajās normās neesot paredzēta.

17. Pieteikuma iesniedzēja sniegtais pamatojums par

apstrīdēto normu neatbilstību Satversmes 1. pantam ir

balstīts pieņēmumā, ka apstrīdētās normas esot neskaidras un

tādējādi nonākot pretrunā ar tiesiskās noteiktības principu.

No Satversmes 1. pantā nostiprinātā demokrātiskas

republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot

tiesiskas valsts pamatprincipus, tostarp tiesiskās noteiktības

principu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada

19. jūnija sprieduma lietā Nr. 2010-02-01

4. punktu). Savukārt no tiesiskās noteiktības principa

izriet prasība, ka tiesību normai, kas nosaka personas

pamattiesību ierobežojumus, jābūt skaidrai un precīzai (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 20. decembra sprieduma

lietā Nr. 2010-44-01 11. punktu), proti, Saeimas

pienākums ir rūpēties par to, lai tiesību normas tiktu formulētas

tik nepārprotami, ka tās varētu interpretēt pareizi

(sk. Satversmes tiesas 2010. gada 19. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2010-02-01 9.4.2. punktu) un

indivīds, nepieciešamības gadījumā atbilstoši konsultējoties,

varētu regulēt savu rīcību (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 11. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-55-0106 13.1. punktu).

Tomēr, izvērtējot kādas tiesību normas atbilstību Satversmes

1. pantā noteiktajiem tiesiskas valsts principiem, jāņem

vērā tas, ka šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var

atšķirties (sk. Satversmes tiesas 2006. gada

8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01

15.2. un 15.3. punktu). Satversmes tiesa ir

norādījusi, ka pilsoņu kopuma tiesības piedalīties likumdošanas

procesā uzskatāmas par tādām tiesībām, kuras pieder pie

konstitucionālās iekārtas institucionālās jomas. Pilsoņu kopuma

tiesību un indivīda pamattiesību funkcijas ir atšķirīgas. Pirmo

tiesību mērķis ir nodrošināt tiešu demokrātisku tautas dalību

likumdošanas procesā, bet otro tiesību mērķis - aizsargāt

individuālās brīvības no valsts iejaukšanās, kā arī garantēt

noteiktus materiālus vai nemateriālus labumus

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija

sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 12. punktu).

Līdz ar to izskatāmajā lietā no tiesiskās noteiktības principa

izrietošās prasības noskaidrojamas kopsakarā ar

konstitucionālajiem pienākumiem, kas likumdevējam izriet no

Satversmes 78. panta.

Satversmes sapulcē, lemjot par Satversmes 78. panta

redakciju, uzsvērts, ka vēlētāju likumdošanas iniciatīvai jābūt

ne vien teorētiski, bet arī praktiski īstenojamai

(sk. Latvijas Satversmes sapulces IV sesijas

stenogrammas lietas materiālu 1. sēj. 109. un

nākamajās lpp.).

Līdz ar to no Satversmes

78. panta kopsakarā ar tiesiskās noteiktības principu izriet

likumdevēja konstitucionālais pienākums noteikt pietiekami

skaidru regulējumu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas un tautas

nobalsošanas īstenošanai.

18. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Satversmes

1. un 78. panta prasībām apstrīdētās normas neatbilst

tiktāl, ciktāl tajās neesot ietverti kritēriji, saskaņā ar kuriem

valsts institūcijām būtu jāvērtē Satversmes 78. pantā

paredzētā nosacījuma "pilnīgi izstrādāts" ievērošana

vēlētāju iesniegtajos likumprojektos. Vārdkopas "pilnīgi

izstrādāts" saturs vēl neesot atklāts tiesību normu

piemērošanas praksē. Tieši apstāklis, ka likumdevējs šā jēdziena

saturu neesot konkretizējis apstrīdētajās normās, novedot pie

apstrīdēto normu neatbilstības Satversmes 1. pantam.

18.1. Kā norādījusi Satversmes tiesa, tiesību norma ir

atzīstama par neskaidru tad, ja ar iztulkošanas paņēmienu

palīdzību nav iespējams noskaidrot tās patieso jēgu

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 15.2. punktu). Tas,

ka tiesību normas jēgas noskaidrošanai nepieciešams šo normu

iztulkot, pats par sevi vēl nenoved pie tiesību normas

neatbilstības Satversmei.

No vienas puses, tiesiskās noteiktības princips uzliek

likumdevējam pienākumu pieņemt tādas tiesību normas, kas ir

pietiekami skaidras. No otras puses, taisnīguma princips prasa

nodrošināt to, ka tiesību piemērotājs ar tiesību normu palīdzību

spēj atrisināt ikvienu dzīves gadījumu. Ņemot vērā tiesisko

attiecību mainību vai konkrētās lietas īpašos apstākļus, pārāk

kazuistisks tiesiskais regulējums var nebūt taisnīgs. Šāda

situācija kļūtu vēl jo vairāk iespējama, ja likumdevējs tā vietā,

lai noteiktu būtiskākos, ilgākam laika posmam piemērojamus

noteikumus, sīki aprakstītu katras normas tiesisko sastāvu

(sk. Satversmes tiesas 2008. gada 16. decembra

sprieduma lietā Nr. 2008-09-0106 7.2. punktu).

Jēdzieni ar augstu juridiskās abstrakcijas pakāpi ir būtisks

tiesību sistēmas elements. To lietošana ļauj likumdevējam

izvairīties no iespējamās detalizēta regulējuma radītās slodzes,

vienlaikus neierobežojot attiecīgās tiesību normas piemērošanas

jomu. Jēdzieni ar augstu juridiskās abstrakcijas pakāpi padara

tiesību normu elastīgāku un atbilstošāk piemērojamu dažādās

situācijās.

18.2. Pēc būtības Pieteikuma iesniedzējs lūdz

Satversmes tiesu nevis izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību

Satversmei, bet gan sniegt termina "pilnīgi izstrādāts

likumprojekts" skaidrojumu. Kā jau Satversmes tiesa

secinājusi iepriekš (sk. šā lēmuma

13.3. punktu), šāda skaidrojuma sniegšana tās kompetencē

neietilpst.

Jebkuras tiesību normas satura noskaidrošana - visupirms jau

izmantojot tiesību normu iztulkošanas metodes, bet, ja

nepieciešams, arī veicot, piemēram, tiesību tālākveidošanu vai

intertemporālās un hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, - ir

tiesību piemērotāja ziņā.

Satversmes tiesai atbilstoši Satversmē un Satversmes tiesas

likumā noteiktajai kompetencei nav paredzētas tiesības izvērtēt

nedz valsts pārvaldes iestāžu veikto tiesību normu piemērošanu,

nedz arī vispārējās jurisdikcijas tiesu nolēmumu tiesiskumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada

23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu

daļas 7. punktu un 2009. gada 3. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2008-43-0106 12. punktu). Principiālus

tiesību normu interpretācijas jautājumus izlemj kasācijas

instances tiesa, kas arī nodrošina tiesību normu vienveidīgu

piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

4. janvāra sprieduma lietā Nr. 2004-16-01

16. punktu). Kasācijas instances tiesas sniegtā

problēmjautājumu analīze un tiesību normu iztulkošana ir būtisks

instruments vienveidīgas judikatūras veidošanai, kā arī tiesību

attīstības nodrošināšanai (sk. Satversmes tiesas

2008. gada 2. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2007-22-01 18.2. punktu).

Līdz ar to tieši vispārējās

jurisdikcijas tiesu un administratīvo tiesu pienākums ir

pārbaudīt, kā tiesību piemērotājs atklājis tiesību aktos lietota

augstas juridiskās abstrakcijas pakāpes jēdziena saturu un vai

šāds tiesību normas piemērošanas rezultāts ir saderīgs ar

tiesiskas un demokrātiskas valsts pamatprincipiem.

18.3. Par būtisku kritēriju, kas liecina par to, ka

tiesību norma ir formulēta skaidri, Satversmes tiesa ir atzinusi

tās seku paredzamību, proti, "normai jābūt formulētai tā,

lai ļautu personām skaidri paredzēt precīzu tās piemērošanas jomu

un nozīmi" (Satversmes tiesas 2012. gada

3. maija sprieduma lietā Nr. 2011-14-03

16.2. punkts). Likumdevēja konstitucionālais pienākums

noteikt pietiekami skaidru regulējumu vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas un tautas nobalsošanas īstenošanai nebūtu izpildīts,

ja vēlētājiem, pat konsultējoties ar juridiskās palīdzības

sniedzēju, nebūtu iespējas gūt pietiekamu priekšstatu par

apstrīdētajās normās noteiktajām prasībām.

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētajās normās bija

nepieciešams paredzēt attiecīgas vadlīnijas, jo tādas nepastāvot.

Savukārt pieaicinātā persona I. Nikuļceva norāda, ka tikmēr,

kamēr pietiekama prakse un judikatūra vēl nav izveidojusies,

iespējams vadīties no tiesību doktrīnā paustajām atziņām

(sk. lietas materiālu

1. sēj. 85.-88. lpp.).

Lai noskaidrotu, kas uzskatāms par pilnīgi izstrādātu

likumprojektu vai Satversmes grozījumu projektu no formas

viedokļa, likumprojekta iesniedzējs var vadīties no likumprojektu

noformēšanai izvirzītajām prasībām. Piemēram, Saeimas kārtības

ruļļa 79. panta pirmās daļas 5. punkta otrajā teikumā

ir noteikts, ka vēlētāju iesniegtajiem likumprojektiem

"jābūt noformētiem likumprojektu veidā". Tātad vēlētāju

iesniegts Satversmes grozījumu vai likuma ierosinājums, kurš nav

noformēts likumprojekta veidā, būtu atzīstams par tādu, kas nav

pilnīgi izstrādāts no formas viedokļa.

Savukārt noskaidrojot, kādām prasībām jāatbilst likumprojektam

vai Satversmes grozījumu projektam, lai tas būtu uzskatāms par

pilnīgi izstrādātu no satura viedokļa, likumprojekta iesniedzējs

var vadīties no Satversmes normām un šo normu interpretācijas, ko

sniegusi Satversmes tiesa.

Piemēram, Satversmes tiesa ir secinājusi, ka likumdošana ir

likumu pieņemšana, t.i., tiesības kādu jautājumu noregulēt ar

likumu. Minētās tiesības Satversme piešķir Saeimai, kā arī tautai

Satversmē noteiktajā kārtībā un apmēros (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-51-01 11.3. punktu). Tātad likumprojekta

iesniedzējs var paredzēt, ka par pilnīgi izstrādātu nav atzīstams

Satversmes grozījumu projekts vai likumprojekts, kas paredz

izlemt tādus jautājumus, kuri vispār ar likumu nav

regulējami.

Vēlētāji, realizējot likumdošanas iniciatīvas tiesības,

piedalās likumdošanas procesā un ne vien bauda likumdevējam

Satversmē noteiktās tiesības, bet arī uzņemas likumdevējam

noteiktos pienākumus. Tātad, realizējot likumdošanas iniciatīvas

tiesības, ir jāievēro tās pašas rīcības brīvības robežas, kuras

likumdevējam nosaka Satversmes normas un principi. Satversmes

tiesa jau sākotnēji ir norādījusi: "[..] likumības princips

noteic, ka likums un tiesības ir saistošas ikvienai valsts varas

institūcijai, arī likumdevējam pašam [sk. Satversmes

tiesas 1999. gada 1. oktobra spriedumu lietā

Nr. 03-05(99)]. Līdz ar to ne vien likumdevējam, kas

likumdošanas tiesības realizē pastāvīgi, - Saeimai -, bet arī

likumdevējam, kas likumdošanas tiesības īsteno atsevišķos

gadījumos, - tautai - ir pienākums ievērot augstākā juridiskā

spēka normas un respektēt tajās nostiprinātās konstitucionālās

vērtības. Tātad likumprojekta iesniedzējs var paredzēt, ka par

pilnīgi izstrādātu nav atzīstams likumprojekts, kas tā

pieņemšanas gadījumā nonāktu pretrunā ar Satversmē ietvertajām

normām, principiem un vērtībām. Neviena konstitucionālā

institūcija, arī tauta, realizējot tai piešķirtās tiesības, nav

tiesīga pārkāpt Satversmi.

Satversmes tiesa ir arī secinājusi, ka Latvijas Satversmes

sapulce, ietverot Satversmē 68. panta pirmo daļu, nav

pieļāvusi tādu iespēju, ka Latvijas valsts varētu nepildīt savas

starptautiskās saistības. Satversmes sapulce ir vadījusies no

prezumpcijas, ka starptautiskās saistības "nokārto"

jautājumus un tās ir jāpilda (sk. Satversmes tiesas

2004. gada 7. jūlija sprieduma lietā

Nr. 2004-01-06 secinājumu daļas 6. punktu). Tātad

likumprojekta iesniedzējs var paredzēt, ka par pilnīgi izstrādātu

nav atzīstams likumprojekts, kas tā pieņemšanas gadījumā nonāktu

pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām.

Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

iesniedzēja pieņēmums, ka apstrīdētās normas esot tik neskaidras,

ka vēlētāji, kuri iesniedz likumprojektu, nevar paredzēt savas

rīcības sekas.

19. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd Tautas nobalsošanas

likuma 11. panta pirmo daļu un 25. panta pirmo daļu

tiktāl, ciktāl nevienai vēlētāju likumdošanas iniciatīvas norises

procedūrā iesaistītai valsts institūcijai neesot paredzētas

tiesības un pienākums izvērtēt vēlētāju iesniegta likumprojekta

atbilstību Satversmes prasībām.

Savukārt Saeima pauž uzskatu, ka no normatīvajiem aktiem esot

pietiekami skaidri saprotams, kurām institūcijām ir pienākums

vērtēt vēlētāju iesniegtus likumprojektus.

19.1. No Satversmes 1. panta un 78. panta

izrietošais likumdevēja konstitucionālais pienākums noteikt

pietiekami skaidru regulējumu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

un tautas nobalsošanas īstenošanai ietver arī prasību izveidot

Satversmes 78. pantā paredzēto nosacījumu ievērošanas

pārbaudes mehānismu. Uz to tiesas sēdē norādīja E. Pastars:

"[..] pēc zināmu procedūru uzsākšanas vēlētāju iesniegtais

likumprojekts vairs nav grozāms, ir obligāti, ka šāds

likumprojekts tiek vērtēts" (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 13. novembra sēdes stenogrammu lietas

materiālu 3. sēj. 68. lpp.). Arī J. Pleps

atzina, ka personai, kura vēlas risināt kādu jautājumu vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas ceļā, ir jābūt spējīgai izstrādāt

atbilstošas kvalitātes likumprojektu un ka tas, vai šāds

likumprojekts ir "pilnīgi izstrādāts", nevar tikt

prezumēts (sk. Satversmes tiesas 2012. gada

20. novembra sēdes stenogrammu lietas materiālu

3. sēj. 120. lpp.).

19.2. Tomēr no Satversmes 1. un 78. panta

izrietošais likumdevēja konstitucionālais pienākums noteikt

pietiekami skaidru regulējumu vēlētāju likumdošanas iniciatīvas

un tautas nobalsošanas īstenošanai nenozīmē, ka šiem mehānismiem

jābūt paredzētiem tieši apstrīdētajās normās. Lai pārliecinātos

par to, vai no tiesiskās noteiktības principa izrietošās prasības

ir izpildītas, apstrīdētās normas izvērtējamas kā vienots

regulējums kopsakarā ar citām Tautas nobalsošanas likuma normām,

it īpaši tiem pantiem, kuri regulē CVK darbību.

Apstrīdētajās normās expressis verbis nav noteiktas

valsts institūciju tiesības un pienākums vērtēt vēlētāju

iesniegtus likumprojektus un nav ietverts šajā procesā pieņemto

lēmumu tiesiskuma pārbaudes mehānisms.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka Latvijas valsts kompetence

Satversmē ir izsmeļoši sadalīta starp tajā minētajām valsts varas

konstitucionālajām institūcijām - Latvijas pilsoņu kopumu,

Saeimu, Valsts prezidentu, Ministru kabinetu, Valsts kontroli,

tiesām un Satversmes tiesu. Latvijas valsts kompetenci valsts

varas konstitucionālās institūcijas var īstenot pašas vai arī var

izveidot šim nolūkam, piemēram, valsts pārvaldes iestādes (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 16. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2006-05-01 10.3., 10.4. un

11. punktu). Līdz ar to visos sabiedrības un valsts

dzīves jautājumos, ciktāl to tiesiskais regulējums pamatojas

Satversmes prasībās, kādai no valsts varas konstitucionālajām

institūcijām vai to izveidotajām valsts pārvaldes iestādēm ir

kompetence rīkoties un risināt attiecīgo jautājumu.

Tātad Satversmei atbilst tikai tāda

tiesiskā situācija, ka vismaz vienai valsts varas

konstitucionālajai institūcijai vai tās izveidotai valsts

pārvaldes iestādei ir pienākums nodrošināt Satversmes prasību

ievērošanu.

19.3. Konkrētas valsts institūcijas, kurām ir pienākums

vērtēt vēlētāju iesniegtus likumprojektus, kā arī šajā sakarā

pieņemto lēmumu tiesiskuma kontroles mehānisms ir paredzēts

Satversmē, likumā "Par Centrālo vēlēšanu komisiju" un

Tautas nobalsošanas likumā.

Likuma "Par Centrālo vēlēšanu komisiju"

4. pantā ir paredzēts, ka CVK nodrošina Tautas nobalsošanas

likuma izpildi, kā arī šā likuma vienveidīgu un pareizu

piemērošanu. Šā likuma 6. panta 9. punktā un

8. pantā citastarp noteikts, ka CVK ir tiesīga izskatīt

jebkuru ar likumu ierosināšanas sagatavošanu un vadīšanu saistītu

jautājumu un ka CVK savas pilnvaras realizē

atbilstoši Tautas nobalsošanas likuma normām. Savukārt

Tautas nobalsošanas likuma 3. panta pirmajā daļā ir

noteikts, ka tautas nobalsošanu likumā noteiktajā kārtībā

sagatavo un vada CVK.

Aplūkojot minētās tiesību normas kopsakarā ar Tautas

nobalsošanas likuma 22. panta pirmo teikumu, secināms, ka

Pieteikuma iesniedzēja viedoklis nav pamatots, jo likumdevējs ir

paredzējis valsts institūcijām pienākumu nodrošināt vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas norises procedūras atbilstību Satversmes

prasībām.

Arī tiesību zinātnē jau sākotnēji tika atzīts, ka CVK

"nav vis tīri tehniska darba birojs vai starpniecības

iestāde, kura katru iesniegto projektu tīri mehāniski virzītu

tālāk, bet gan tā ir augstākā vadošā iestāde, kurai stingri

jālūkojas uz to, lai visi uz Saeimas vēlēšanām, likumu

ierosināšanu no tautas un tautas nobalsošanu attiecošies likumi

tiktu pareizi pielietoti un pildīti" (Dišlers K. Vai

Centrālajai vēlēšanu komisijai ir tiesība pārbaudīt iesniegtos

likumprojektus. Jurists, 1928. gada oktobris, Nr. 5,

135.-136. lpp.).

No lietas materiālos esošās informācijas un tiesas sēdē

noskaidrotā izriet, ka CVK kompetencē ietilpst vērtēt, vai

likumprojekts atbilst prasībai "pilnīgi izstrādāts", un

šāda vērtēšana notiek arī praksē (sk. Satversmes tiesas

2012. gada 13. novembra sēdes stenogrammu lietas

materiālu 3. sēj. 92. lpp.). Savukārt no jau

iepriekš secinātā (sk. šā lēmuma 18.3. punktu)

izriet, ka Satversmes 78. pantā paredzētā prasība

"pilnīgi izstrādāts" ietver arī prasību par vēlētāju

iesniegta likumprojekta atbilstību Satversmei.

Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

iesniedzēja pieņēmums, ka nevienai vēlētāju likumdošanas

iniciatīvas norises procedūrā iesaistītajai valsts institūcijai

neesot paredzētas tiesības un pienākums izvērtēt vēlētāju

iesniegta likumprojekta atbilstību Satversmes prasībām.

20. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd Tautas nobalsošanas

likuma 11. panta pirmo daļu un 25. panta pirmo daļu

tiktāl, ciktāl tajās neesot paredzēts efektīvs vēlētāju

likumdošanas iniciatīvas norises procedūrā iesaistīto valsts

institūciju pieņemto lēmumu tiesiskuma izvērtēšanas

mehānisms.

Attiecībā uz CVK pieņemto lēmumu pārsūdzēšanu likuma "Par

Centrālo vēlēšanu komisiju" 13. pantā ir noteikts, ka

CVK lēmumi, kuru pārsūdzēšanas kārtība nav noteikta attiecīgajā

likumā, kā arī CVK faktiskā rīcība ir pārsūdzama tiesā

Administratīvā procesa likumā noteiktajā kārtībā. Turklāt ar

2012. gada 8. novembra grozījumiem Tautas nobalsošanas

likumā ietverts 23.1 pants, kurā ir noteikts, ka

CVK lēmumu atteikt Satversmes grozījumu projekta vai

likumprojekta reģistrāciju vēlētāju iniciatīvas grupa var

pārsūdzēt Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu

departamentā, kas attiecīgo lietu izskata kā pirmās instances

tiesa. Nolēmumu tiesa pieņem saīsinātā termiņā viena līdz divu

mēnešu laikā no pieteikuma saņemšanas dienas, un tiesas nolēmums

nav pārsūdzams.

Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

iesniedzēja pieņēmums, ka apstrīdētajā regulējumā neesot

paredzēts vēlētāju likumdošanas iniciatīvas norises procedūrā

iesaistīto valsts institūciju pieņemto lēmumu tiesiskuma

izvērtēšanas mehānisms.

21. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Tautas

nobalsošanas likuma 25. panta pirmā daļa Valsts prezidentam

uzliekot par pienākumu virzīt Saeimas izskatīšanai arī tādu

likumprojektu, kura atbilstība Satversmei nav izvērtēta.

Satversmes 78. panta pirmais teikums paredz, ka "ne

mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt

Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu

projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod

Saeimai". Proti, Satversme paredz, ka Valsts prezidentam ir

tiesības un pienākums nodot Saeimai tikai tādu likumprojektu:

1) kuru iesniegusi ne mazāk kā viena desmitā daļa

vēlētāju;

2) kurš ir pilnīgi izstrādāts.

Nepamatoti būtu uzskatīt, ka pirmā šajā normā ietvertā prasība

ir iztulkojama šauri gramatiski. Kā Satversmes tiesa jau

secinājusi, likumdevējs var noteikt tādu kārtību, ka ar vēlētāju

skaitu saistītās konstitucionālās prasības izpildē tiek

iesaistītas citas institūcijas un amatpersonas - vēlēšanu

komisijas un zvērināti notāri (sk. Satversmes tiesas

2009. gada 19. maija spriedumu lietā

Nr. 2008-40-01).

Arī attiecībā uz otras minētās prasības - prasības par to, ka

likumprojektam jābūt pilnīgi izstrādātam, - ievērošanas pārbaudi

likumdevējs ir tiesīgs noteikt tādu kārtību, ka konstitucionālās

prasības izpildes pārbaudē tiek iesaistītas citas institūcijas,

konkrētajā gadījumā CVK. Kā jau minēts iepriekš, no Tautas

nobalsošanas likuma 25. panta pirmā teikuma, aplūkojot to

kopsakarā ar šā likuma 22. pantu, izriet secinājums, ka

Valsts prezidents var nodot Saeimai vienīgi tādu likumprojektu,

kas iepriekš iesniegts CVK, proti, tādu likumprojektu, kuru CVK

ir atzinusi par pilnīgi izstrādātu.

Ja Valsts prezidents nepiekrīt CVK viedoklim par vēlētāju

sagatavotā likumprojekta atbilstību kritērijam "pilnīgi

izstrādāts", viņam atbilstoši Satversmē noteiktajām Valsts

prezidenta funkcijām ar savā rīcībā esošiem tiesiskajiem

līdzekļiem jāgādā par to, lai tiku ievērotas Satversmes normas un

principi.

Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

iesniedzēja viedoklis, ka Tautas nobalsošanas likuma

25. panta pirmā daļa Valsts prezidentam uzliekot par

pienākumu virzīt uz Saeimu izskatīšanai arī tādu likumprojektu,

kura atbilstība Satversmei nav izvērtēta.

22. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd Tautas nobalsošanas

likuma 11. panta pirmo daļu, ciktāl tā paredzot nodot tautas

nobalsošanai tādu likumprojektu, kura atbilstība Satversmei nav

izvērtēta.

Satversmes 78. panta otrais teikums paredz: "Ja

Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir

nododams tautas nobalsošanai." Iztulkojot vārdu

"to" kopsakarā ar panta pirmo teikumu, jāsecina, ka

minētā norma paredz: ja Saeima bez pārgrozījumiem pēc satura

nepieņem ne mazāk kā vienas desmitās daļas vēlētāju pilnīgi

izstrādātu likumprojektu, tad tas ir nododams tautas

nobalsošanai.

Kā jau secināts iepriekš, ar "vēlētāju iesniegto

likumprojektu" ir saprotams tāds likumprojekts, kurš bijis

iesniegts CVK, kura atbilstība prasībai "pilnīgi izstrādāts

likumprojekts" jau ir izvērtēta un kuru Valsts prezidents

iesniedzis Saeimai. Tātad šādā procedūrā likumprojekts, kas

acīmredzami neatbilst augstāka juridiskā spēka normām, Saeimai

nemaz nevarētu tikt iesniegts.

Minētā apstrīdētā norma neregulē parlamentāro procedūru, kuras

ietvaros Saeima lemj par to, vai likumprojekts jāpieņem "bez

pārgrozījumiem pēc satura". Satversmes 21. pants

noteic, ka "iekšējās darbības un kārtības noteikšanai Saeima

izstrādā sev kārtības rulli". Proti, Saeima pati sev nosaka

darbības kārtību. Saeimas kārtības ruļļa mērķis ir noteikt tādu

darba kārtību jeb parlamentāro procedūru, kas, realizējot

vairākuma gribu, vienlaikus garantē arī mazākuma tiesības un

nodrošina Saeimas darba efektivitāti (sk. Satversmes

tiesas 2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2009-04-06 11. punktu). Atbilstoši Saeimas

kārtības ruļļa 81. pantam likumprojekts, kas Saeimai

iesniegts Tautas nobalsošanas likumā noteiktajā kārtībā, ir

nododams tautas nobalsošanai, ja Saeima noraida tā nodošanu

komisijām, noraida to kopumā vai pieņem ar satura

grozījumiem.

Saeimas kārtības rullis neliedz minētajā kārtībā iesniegtu

likumprojektu izvērtēt. Ja pieņemts lēmums nodot likumprojektu

komisijām, visi deputāti ir tiesīgi izteikt viedokli par šo

likumprojektu attiecīgo komisiju sēdēs un Saeimas sēdē.

Vienīgi tādā gadījumā, ja Saeima nepieņem lēmumu par

likumprojekta nodošanu komisijām, deputātu iespēja izteikties par

šo likumprojektu ir ierobežota. Atbilstoši Saeimas kārtības ruļļa

54. pantam pirms balsošanas par minēto lēmumu vārdu dod

tikai diviem deputātiem: vienam - par, otram - pret priekšlikumu

un ne ilgāk kā piecas minūtes katram. Tomēr tas nenozīmē, ka

deputātiem ir liegta iespēja iesniegto likumprojektu

izvērtēt.

Saeima par to, cik lielā apjomā izvērtējams katrs konkrētais

likumprojekts, arī tāds likumprojekts, kas Saeimai iesniegts

Tautas nobalsošanas likumā noteiktajā kārtībā, izšķiras

parlamentārās procedūras ietvaros. Tiesību normas, kas regulē šo

procedūru, izskatāmajā lietā nav apstrīdētas.

Līdz ar to nav pamatots Pieteikuma

iesniedzēja pieņēmums, ka Tautas nobalsošanas likuma

11. panta pirmā daļa liedzot Saeimai izvērtēt vēlētāju

iesniegtu likumprojektu.

23. Satversmes tiesa jau iepriekš norādījusi, ka

demokrātiskas un tiesiskas valsts principi nozīmē to, ka

sabiedrībā pastāv līdzsvars starp pamatvērtībām un tiesību

realizāciju [sk. Satversmes tiesas 2000. gada

24. marta sprieduma lietā 04-07(99) secinājumu daļas

3. punktu].

"Demokrātijas jēdziena kodols ir sabiedrības vairākuma

gribas īstenošana. Tas cieši saistīts ar tautas suverenitātes

principu. Satversmes 2. pants noteic, ka Latvijas valsts

suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Suverēnās valsts varas

nesējai - tautai - ir jāspēj ietekmēt lēmumu pieņemšanu valstī.

Tautas gribai ir jābūt valsts varas pamatā, jābūt valsts varas

avotam" (Satversmes tiesas 2009. gada 19. maija

sprieduma lietā Nr. 2008-40-01 11. punkts). Līdz ar

to Satversmes vienotības princips prasa Satversmes 78. pantu

aplūkot kopsakarā ar tautas suverenitātes principu.

Lēmumu par to, vai vēlētāju iesniegts likumprojekts vai

Satversmes grozījumu projekts var kļūt par likumu, pieņem pats

suverēns - tauta - Satversmē un likumā noteiktajā kārtībā. Paužot

savu viedokli, tauta pati izlemj, vai iesniegtais likumprojekts

ir saderīgs ar demokrātiskas un tiesiskas valsts vērtībām.

Apstrīdētās normas reglamentē procedūru, nosakot, kuras

institūcijas un kādā secībā piedalās tautas nobalsošanas un

vēlētāju likumdošanas iniciatīvas īstenošanas procedūrā. Valsts

varas īstenošana balstās uz prezumpciju, ka katra valsts

institūcija ievēro Satversmi un savu kompetenci, kā arī pienācīgi

pilda savus pienākumus. Jautājumi, kas saistīti ar institūcijas

iespējamo kļūdīšanos, kā arī strīdiem par to, vai kompetentās

valsts institūcijas ir vai nav pienācīgi pildījušas savas

funkcijas un ievērojušas procedūru, ir nevis apstrīdēto normu,

bet citu likumu - likuma "Par Centrālo vēlēšanu

komisiju" un tiesu procesus reglamentējošo likumu -

regulējuma priekšmets.

Demokrātiskā un tiesiskā valstī ikvienai valsts varas

institūcijai ir pienākums ievērot Satversmes normas un principus.

Turklāt ikviens valsts institūciju veiktas tiesību piemērošanas

jautājums ir pakļauts tiesu varas kontrolei, kas garantē

Satversmei atbilstošu tiesību normu piemērošanu.

Kā jau tas secināts iepriekš (sk. šā lēmuma

16.-23. punktu), Pieteikuma iesniedzēja pieņēmums par

to, ka apstrīdētajām normām piemīt šā nolēmuma 13.1. punktā

minētās nepilnības, nav pamatots. Tā kā Pieteikuma iesniedzēja

argumenti par apstrīdēto normu neatbilstību augstāka juridiskā

spēka tiesību normām balstīti uz minēto pieņēmumu vai arī ir

saistīti ar apstrīdēto normu piemērošanu, turpināt tiesvedību

lietā nav iespējams.

Līdz ar to, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu, tiesvedība lietā ir izbeidzama.

Nolēmumu

daļa

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2012-03-01 "Par likuma "Par tautas nobalsošanu

un likumu ierosināšanu" 11. panta pirmās daļas un

25. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1., 77. un 78. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

G.Kūtris