2. pants

Pieteikuma iesniedzējs - Latvijas Republikas

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departaments

(turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - norāda, ka apstrīdētās

normas vārdi "bet ne vēlāk kā piecu gadu laikā no iestādes

prettiesiskā administratīvā akta spēkā stāšanās vai prettiesiskas

faktiskās rīcības veikšanas dienas" neatbilst Latvijas

Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. pantam.

2.1. Pieteikuma iesniedzēja tiesvedībā esot

administratīvā lieta, kuras ietvaros jāpiemēro apstrīdētā norma.

Pieteikumā norādīts, ka 2011. gada 4. janvārī Veselības

ministrija noraidījusi Andreja Klišina - kas ir pieteicējs

minētajā administratīvajā lietā - prasījumu atlīdzināt morālo

kaitējumu, kas nodarīts ar prettiesisku Medicīnas aprūpes un

darbnespējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcijas

2005. gada 10. oktobra atzinumu.

Administratīvā rajona tiesa un Administratīvā apgabaltiesa

esot izbeigusi tiesvedību lietā pēc A. Klišina pieteikuma,

kurā viņš lūdza piešķirt atlīdzinājumu, sakarā ar to, ka

pieteicējs nebija prasījis atlīdzinājumu apstrīdētajā normā

noteiktajā piecu gadu laikā no prettiesiskās rīcības veikšanas

dienas un tādēļ zaudējis subjektīvās tiesības celt šādu

prasījumu.

2.2. Privātpersonai esot tiesības prasīt

atlīdzinājumu par zaudējumiem vai personisko kaitējumu, arī

morālo kaitējumu, kas tai nodarīts ar iestādes administratīvo

aktu vai faktisko rīcību, Administratīvā procesa likuma

93. panta pirmajā, otrajā un trešajā daļā noteiktajā

kārtībā, ievērojot apstrīdētajā normā noteikto termiņu.

Atlīdzinājuma prasījumu varot pieteikt pēc tam, kad pabeigta

attiecīgās administratīvās lietas izskatīšana pēc būtības. Taču

tiesvedības ieilgšanas rezultātā privātpersona varot zaudēt

Satversmes 92. pantā piešķirtās tiesības uz

atlīdzinājumu.

Izskatāmajā administratīvajā lietā administratīvā akta

tiesiskuma pārbaudes process esot ieildzis. Tāpēc A. Klišins

esot nokavējis apstrīdētajā normā noteikto piecu gadu termiņu,

kaut arī Atlīdzināšanas likuma 17. pantā noteiktais viena

gada termiņš nav pārsniegts.

2.3. Apstrīdētā norma esot interpretējama

tādējādi, ka privātpersonai, kas ievērojusi tajā noteikto gada

termiņu, obligāts ir arī piecu gadu termiņš. Personai esot

nepārprotami liegts pieteikt atlīdzinājuma prasījumu, ja no

zaudējuma nodarīšanas brīža pagājuši vairāk nekā pieci gadi.

Tiesa notecējušo piecu gadu termiņu nevarot atjaunot, un personai

zūdot subjektīvās tiesības prasīt zaudējuma atlīdzinājumu.

Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka neesot citu normu, kuras pēc

analoģijas būtu attiecināmas uz šādiem gadījumiem. Teleoloģisko

redukciju varētu piemērot tikai tādā gadījumā, ja normas tvērums

būtu par plašu un neatbilstu normas mērķim.

2.4. Likumdevējs varot noteikt tiesību

izlietošanas termiņus, tādējādi nodrošinot tiesisko stabilitāti.

Taču termiņiem vajadzētu būt tādiem, lai pēc būtības neliegtu

tiesību izmantošanu tādu iemeslu dēļ, kuri no pašas personas nav

bijuši atkarīgi. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka tiesisko

stabilitāti nodrošinātu saprātīgs termiņš, kurā persona varētu

pieteikt zaudējuma atlīdzinājumu. Tiesiskā stabilitāte tiktu

sasniegta, ja apstrīdētā norma nebūtu spēkā. Šādā gadījumā

tiesību uz atlīdzinājumu izmantošana būtu atkarīga tikai no

personas darbībām pēc tam, kad tā uzzinājusi vai tai vajadzēja

uzzināt par administratīvā akta vai faktiskās rīcības

prettiesiskumu.

Apstrīdētā norma esot netaisnīga, jo samazinot sabiedrības un

indivīda uzticību tiesībām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka

sabiedrības labums ir mazāks par personas tiesībām nodarīto

zaudējumu.