3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -

Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un

uzskata, ka apstrīdētās normas vārdi "bet ne vēlāk kā piecu

gadu laikā no iestādes prettiesiskā administratīvā akta spēkā

stāšanās vai prettiesiskas faktiskās rīcības veikšanas

dienas" atbilst Satversmes 92. pantam.

3.1. Atlīdzināšanas likumā esot skaidri formulēti

termiņi, kādos persona var prasīt atlīdzinājumu par nepamatotu

tās tiesību aizskārumu. Termiņa ierobežojuma mērķis esot

nodrošināt tiesisko stabilitāti, kā arī lietas atrisināšanu

saprātīgā periodā.

Apstrīdētajā normā paredzēto piecu gadu termiņu likumdevējs

noteicis, pamatojoties uz tādu tiesībpolitisku apsvērumu, ka

tiesvedībai administratīvajā lietā nevajadzētu ilgt vairāk kā

piecus gadus. Saeima norāda, ka savulaik, kad administratīvās

tiesas uzsāka darbu, prognozētais tiesvedības ilgums trijās

instancēs bijis vien pusgads.

3.2. Saeima norāda uz Pieteikuma iesniedzēja tiesu

praksē atzīto, proti, uz to, ka Atlīdzināšanas likuma

17. pantā noteiktie termiņi esot materiāltiesiski

prekluzīvi. Taču, pēc Saeimas ieskata, apstrīdētajā normā

noteiktie termiņi ir procesuāli, proti, pagarināmi vai

atjaunojami atbilstoši Administratīvā procesa likuma

4. nodaļas noteikumiem. Šāda apstrīdētajā normā ietverto

termiņu interpretācija atbilstot privātpersonas tiesību

ievērošanas principam. Šo termiņu procesuāli tiesisko raksturu

apliecinot ne vien apstrīdētās normas nosaukums, bet arī tās

vieta likuma sistēmā.

Ja likumdevējs paredzot termiņu, kas nevar tikt atjaunots vai

pagarināts, tad tas arī tiekot norādīts likumā. Apstrīdētajā

normā šāda norāde neesot ietverta. Saeima uzskata par kļūdainu

tādu tiesu praksi, kas noliedz iespēju atjaunot vai pagarināt

Atlīdzināšanas likuma 17. pantā minētos termiņus. Saeima

apšauba arī to, ka tiesu sniegtā apstrīdētās normas

interpretācija atbilst Administratīvā procesa likuma

8. pantam.

3.3. Saeima norāda, ka Veselības ministrija

A. Klišina iesniegumu izskatīja pēc būtības un noraidīja, jo

viņam nebija tiesiska pamata prasīt zaudējumu atlīdzinājumu. Līdz

ar to atteikuma pamatojums neesot bijis termiņa nokavējums.

Saeima uzskata, ka tādējādi Veselības ministrija apstrīdētajā

normā minētos termiņus neatzina par materiāltiesiskiem un

prekluzīviem.

Saeima uzskata, ka tiesvedība lietā ir izbeidzama, jo

Satversmes 92. panta aizskārumu radījusi nevis tiesību

norma, bet gan tās piemērošanas prakse administratīvajās tiesās,

turklāt Saeima ar 2012. gada 18. oktobra grozījumiem

Atlīdzināšanas likumā esot mainījusi apstrīdētās normas

redakciju.