12. pants

Saskaņā ar Satversmes 89. pantu, kas noteic, ka

valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar

Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem

līgumiem, valstij ir pienākums ņemt vērā starptautiskās saistības

cilvēktiesību jomā (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2000.

gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01 secinājumu daļas

5. punktu). Starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo par

interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5.

punktu).

Satversmes tiesa jau ir norādījusi, ka "Satversmes 92.

pants garantē Konvencijas 5. panta ceturtajā daļā, kā arī 6.

panta pirmajā un otrajā daļā paredzēto tiesību minimumu"

(Satversmes tiesas 2003. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr.

2003-03-01 secinājumu daļas 2. punkts).

Konvencijas 5. panta ceturtā daļa paredz, ka jebkura persona,

kam aresta vai aizturēšanas ceļā atņemta brīvība, var ierosināt

procesu, kurā tiesa nekavējoties pārbauda šīs personas

aizturēšanas likumīgumu un nolemj to atbrīvot, ja aizturēšana nav

bijusi likumīga. Savukārt 6. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības, nosakot civilo tiesību un pienākumu [..] pamatotību, uz

taisnīgu un atklātu lietas savlaicīgu izskatīšanu neatkarīgā un

objektīvā, ar likumu noteiktā tiesā."

Lai secinātu, kādu pamattiesību aizsardzības apjomu šajā

gadījumā paredz Satversmes 92. pants, ir jānoskaidro Konvencijas

normu saturs attiecībā uz personas tiesībām iepazīties ar

krimināllietas materiāliem, kuri pamato nepieciešamību piemērot

šai personai apcietinājumu.