13. pants

Ja no Konvencijas normām un to interpretācijas ECT

praksē izriet, ka attiecīgas Konvencijā nostiprinātas

cilvēktiesības aptver konkrēto situāciju, tad šī situācija

parasti ietilpst arī Satversmē nostiprināto attiecīgo

pamattiesību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 12.1. punktu).

ECT ir norādījusi, ka Konvencijas 6. panta un it īpaši tā

trešās daļas prasības kriminālprocesā var būt nozīmīgas arī pirms

lietas nosūtīšanas iztiesāšanai (sk. ECT 1993. gada 24.

novembra sprieduma lietā "Imbrioscia v. Switzerland",

iesniegums Nr. 13972/88, 36. punktu). Konvencijas 5. panta

ceturtajā daļā paredzētajam procesam pēc visām pazīmēm neesot

jāatbilst tām pašām garantijām, kas izriet no Konvencijas 6.

panta pirmās daļas (sk., piemēram, ECT 2005. gada 15. novembra

sprieduma lietā "Reinprecht v. Austria", iesniegums Nr.

67175/01, 39. punktu). Tomēr šādam procesam ir jāatbilst

tiesas procesa pazīmēm un jādod attiecīgajai personai konkrētajam

brīvības atņemšanas veidam atbilstošas tiesiskās garantijas

(sk., piemēram, ECT 2001. gada 29. marta sprieduma lietā

"D.N. v. Switzerland", iesniegums Nr. 27154/95, 41.

punktu).

ECT praksē atzīts, ka apcietinājuma piemērošanas procesam

vienmēr jānodrošina pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana

starp procesa virzītāju un aizstāvību. Šis princips neesot

ievērots, ja aizstāvībai tiek liegta pieeja tiem kriminālprocesa

materiāliem, kas satur ziņas par faktiem, uz kuru pamata tiek

izlemts jautājums par apcietinājuma pirmreizējo piemērošanu vai

apcietinājuma pagarināšanu (sk.,

piemēram, ECT 1989. gada 30. marta sprieduma lietā "Lamy v.

Belgium", iesniegums Nr. 10444/83, 29. punktu, 1991. gada

12. decembra sprieduma lietā "Toth v. Austria",

iesniegums Nr. 11894/85,

83.-84 punktu un 1999. gada 25. marta sprieduma lietā

"Nikolova v. Bulgaria", iesniegums Nr. 31195/96, 58.

punktu).

Vienlaikus ECT ir atzinusi arī to, ka nepieciešamība

nodrošināt efektīvu kriminālprocesa norisi var būt par pamatu

tam, lai paturētu slepenībā kādu daļu no kriminālprocesa laikā

savāktās informācijas. Tādējādi tiktu novērsta iespējamība, ka

persona, pret kuru kriminālprocess uzsākts, var slēpt citus

pierādījumus vai traucēt izmeklēšanai. Tomēr uz šādu leģitīmu

mērķi nedrīkst tiekties, būtiski ierobežojot tiesības uz

aizstāvību. Informācija, kura ir nozīmīga, lai izvērtētu personas

apcietināšanas tiesiskumu, vienmēr ir atbilstošā veidā jādara

zināma personas aizstāvim (sk. ECT 2006. gada 9. marta

sprieduma lietā "Svipsta v. Latvia", iesniegums Nr.

66820/01, 137. punktu, 2001. gada 13. februāra sprieduma

lietā "Lietzow v. Germany", iesniegums Nr. 24479/94,

47. punktu un 2001. gada 13. februāra sprieduma lietā

"Garcia Alva v. Germany", iesniegums Nr. 23541/94, 42.

punktu).

Tādējādi Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā nostiprinātais pušu līdzvērtīgu iespēju princips

paredz tiesības iepazīties ar tiem kriminālprocesa materiāliem,

ar kuriem pamatota apcietinājuma piemērošana, tādā apjomā, lai

varētu tikt īstenotas personas tiesības uz aizstāvību.