14. pants

Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka apstrīdētā

norma ierobežo viņa tiesības uz taisnīgu tiesu pirmstiesas

kriminālprocesā, jo liedz personai iespēju iepazīties ar tiem

kriminālprocesa materiāliem, ar kuriem tiek pamatots procesa

virzītāja ierosinājums piemērot apcietinājumu. Savukārt Saeima

norāda, ka pamattiesību ierobežojumu rada nevis apstrīdētā norma,

bet tās piemērošanas prakse, un lūdz izbeigt tiesvedību,

pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

6. punktu.

Apgalvojums, ka iespējamo personas pamattiesību pārkāpumu

radījusi nevis apstrīdētā norma, bet gan tās piemērošanas prakse,

pats par sevi vēl nav pamats tiesvedības izbeigšanai lietā. Lai

šajā gadījumā būtu pamats izbeigt tiesvedību, visupirms

nepieciešams secināt, ka tiesvedības turpināšana nav

iespējama.

Lai izlemtu, vai tiesvedība lietā izbeidzama, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

Satversmes tiesai nepieciešams izvērtēt, vai apstrīdētā norma

ierobežo Pieteikuma iesniedzēja tiesības, kas noteiktas

Satversmes 92. panta pirmā teikuma.

14.1. Apstrīdētā norma expressis verbis nosaka

procesa virzītāja pienākumu izsniegt attiecīgajai personai

ierosinājuma kopiju, kurā pamatota drošības līdzekļa izvēle.

Tādējādi apstrīdētā norma paredz šīs personas tiesības saņemt

informāciju par apcietinājuma nepieciešamības pamatojumu noteiktā

formā, proti, saņemt attiecīgā dokumenta kopiju bez īpaša

pieprasījuma, turklāt pirms tam, kad tiek pieņemts lēmums par

apcietinājuma piemērošanu.

Šāds regulējums ir pieņemts ar mērķi nodrošināt personai

tiesības saņemt atbilstošu informāciju par drošības līdzekļa

izvēles pamatā esošajiem krimināllietas materiāliem ikvienā

gadījumā, kad tai tiek piemērots ar brīvības atņemšanu saistīts

drošības līdzeklis (sk. lietas materiālu 88. lpp.).

Apstrīdētās normas sākotnējā redakcija paredzēja, ka atsevišķos

gadījumos, kad iepazīstināšana ar lietas materiāliem apdraud

pirmstiesas izmeklēšanu vai arī trešajām personām vai sabiedrībai

svarīgas intereses, iepazīstināšana ar attiecīgajiem lietas

materiāliem ar procesa virzītāja lēmumu var tikt atlikta līdz

apdraudējuma novēršanai. Taču tā neparedzēja procesa virzītāja

pienākumu izsniegt apstrīdētajā normā minētā ierosinājuma kopiju.

Tāpēc atsevišķos gadījumos personām vispār nebija iespēju

iepazīties ar procesuālajiem dokumentiem, kuros fiksētās ziņas

par faktiem tika izmantotas, lai pamatotu apcietinājuma

piemērošanu.

Apstrīdētā norma salīdzinājumā ar tās sākotnējo redakciju

noteica procesa virzītāja pienākumu ikvienā gadījumā pirms

apcietinājuma piemērošanas informēt personu par izraudzītā

drošības līdzekļa - apcietinājuma - pamatojumu. Tādējādi

apstrīdētā norma paredzēja personas tiesības saņemt informāciju

par apcietinājuma piemērošanas pamatojumu.

14.2. Apstrīdētā norma expressis verbis

nenoteica, kas tad īsti uzskatāms par apcietinājuma piemērošanas

pamatojumu. Tieši šis apstāklis radījis nepilnības apstrīdētās

normas piemērošanas praksē.

Pieaicinātā persona K. Strada-Rozenberga norāda, ka

apstrīdētās normas piemērošanas praksē bija vērojamas būtiskas

nepilnības. Saskaņā ar apstrīdēto normu ierosinājumā piemērot

apcietinājumu būtu jānorāda visi procesuālie dokumenti un tajos

iekļautās ziņas, kas tiek izmantotas par pamatojumu drošības

līdzekļa piemērošanas nepieciešamībai. Taču praksē tā neesot

noticis (sk. lietas materiālu 117.-118. lpp.). Arī

Ģenerālprokuratūra norāda, ka bijuši gadījumi, kad pēc procesa

virzītāja ierosinājuma satura nav iespējams pilnībā saprast,

konkrēti kādi fakti pamato nepieciešamību piemērot apcietinājumu.

Tādējādi praksē personām tikusi ierobežota iespēja izvirzīt

pretargumentus un pilnvērtīgi īstenot aizstāvību (sk. lietas

materiālu 84. lpp.). Minēto apstiprina arī izmeklēšanas

tiesneši, uzsverot, ka atsevišķos gadījumos "procesa

virzītāju ierosinājumos izteiktie pieņēmumi vai apgalvojumi

netiek argumentēti ar pierādījumiem, kādi iegūti procesa

gaitā" (sk. lietas materiālu 110. lpp.).

Uz apcietinājuma piemērošanas ierosinājumu trūkumiem tika

norādīts arī Sabiedriskās politikas centra PROVIDUS 2011. gada

pētījumā "Apcietinājums Latvijas kriminālprocesā".

Pētījuma autori Dr. iur. Andrejs Judins un M.iur. Ilona Kronberga

secinājuši, ka zemas kvalitātes ierosinājumi par apcietinājuma

piemērošanu nav nekāds retums. Kritiski esot vērtējama dažu

procesa virzītāju pieeja šo ierosinājumu sastādīšanai, proti,

tajos nevis tiek analizēta konkrēto lietu un personu raksturojoša

informācija, ar kuru būtu jāpamato apcietinājuma piemērošana, bet

tiek citēti vien Krimināllikuma panti (sk.: Apcietinājums

Latvijas kriminālprocesā. "Sabiedriskās politikas centrs

PROVIDUS", 2011, 53. lpp. Pieejams:

http://www.sfl.lv/upload_file/2011%20gads/Apcietinajums%20Latvijas

%20kriminalprocesa.pdf aplūkots 2014. gada 4. martā).

Lai gan apstrīdētā norma tieši nenoteica ierosinājuma par

apcietinājuma piemērošanu saturu, tomēr šajā dokumentā bija

jāietver tāds pamatojums, lai izmeklēšanas tiesnesim,

attiecīgajai personai un tās aizstāvim būtu saprotams, kādi fakti

un apsvērumi bijuši par pamatu drošības līdzekļa - apcietinājuma

- piemērošanai. Šāda pamatojuma nepieciešamība izriet no paša

ierosinājuma kā procesuālā dokumenta mērķa un KPL normām par

apcietinājuma pamatu un piemērošanu, no Kriminālprocesa likumā

nostiprinātajiem pamatprincipiem, kā arī no Satversmes 92. panta

satura. Tā kā personas nesaņēma pietiekamu informāciju par

apcietinājuma pamatojumu, atsevišķos gadījumos varēja tikt

ierobežotas arī personu tiesības uz aizstāvību, un pie šāda

pamattiesību ierobežojuma noveda apstrīdētās normas neatbilstoša

piemērošana.

Tādējādi arī pirms KPL 2013. gada

23. maija grozījumu spēkā stāšanās apstrīdētā norma bija

interpretējama tā, ka ierosinājumā par apcietinājuma piemērošanu

jānorāda šā drošības līdzekļa izvēles pamatojums ar konkrētiem,

uz lietas materiāliem balstītiem apsvērumiem.