12. pants

Atbilstoši tiesiskas valsts principam tiesību

piemērotājs ir padots likumam un tiesībām, tāpēc tas drīkst savus

secinājumus balstīt tikai uz juridiskiem, bet ne

tiesībpolitiskiem argumentiem. Proti, tiesību piemērotājam

konkrētais tiesiskais strīds ir jāizlemj, balstoties uz tiesību

(juridiskajiem) argumentiem, tos atdalot no tiesībpolitiskiem

argumentiem. Juridiskā argumentācija visupirms balstās uz

juridisko metožu izmantošanu, tostarp tiesību normu

interpretāciju, tiesību tālākveidošanu, kā arī vispārējo tiesību

principu piemērošanu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 20.

janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008-08-0306

12. punktu).

Satversmes tiesa ir arī atzinusi, ka tiesību piemērotāja

padotība likumam un tiesībām nozīmē to, ka tam tiesību normu

piemērošanas procesā ir jātiecas sasniegt pēc iespējas taisnīgāku

un lietderīgāku rezultātu, kas atbilstu tiesību sistēmai kopumā

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 4. janvāra sprieduma lietā

Nr. 2004-16-01 15. punktu). Tādējādi tiesību piemērotājam ir

pienākums novērst likuma nepilnību, ja vien to iespējams izdarīt

ar juridiskām metodēm un no tām izrietošiem juridiskiem

argumentiem.

Konstatējot likuma nepilnību, visupirms jāpārliecinās, vai to

var novērst paša likuma ietvaros. Piemēram, ja likumā nav

regulēta situācija, kura ir līdzīga citām tajā pašā likumā

regulētām situācijām un kurai atbilstoši likuma mērķim vajadzētu

būt noregulētai, uz neregulēto situāciju attiecināmas līdzīgo

situāciju tiesiskās sekas. Savukārt tad, ja likuma nepilnību

nevar novērst paša likuma ietvaros, risinājums jāmeklē visā

tiesību sistēmā. Piemēram, ja likuma piemērošana noved pie

netaisnīga rezultāta, jāraugās, vai taisnīgu rezultātu iespējams

panākt, piemērojot vispārējos tiesību principus.

Ja tiesību piemērotājs likuma nepilnību nevar novērst tiesību

sistēmas ietvaros, tad šāda nepilnība ir jānovērš likumdevējam,

balstoties uz tiesībpolitiskiem apsvērumiem.

Izskatāmajā lietā būtiska nozīme ir Saeimas atbildes rakstā

norādītajam, ka aizliegums atjaunot personai piederošu ēku pēc

tam, kad tā gājusi bojā ugunsgrēkā, neatbilst Aizsargjoslu likuma

mērķim. Tas nozīmē, ka likuma nepilnība, kura šādas ēkas

atjaunošanu liedz, novēršama likuma ietvaros, ņemot vērā arī

vispārējos tiesību principus, visupirms jau tiesiskās paļāvības

principu.