10. pants

Satversmes tiesas praksē ar sociālo nodrošinājumu

saistīti tiesību jautājumi primāri tiek aplūkoti Satversmes 109.

panta kontekstā, pēc nepieciešamības to apskatot kopsakarā arī ar

citām Satversmes normām (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2016. gada 21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-21-01 10.2.

punktu).

Tiesības uz pensijas izmaksu varētu tikt vērtētas arī kā

īpašums Satversmes 105. panta izpratnē. Tomēr, vērtējot kādas

tiesību normas atbilstību minētajam pantam, nepieciešams ņemt

vērā, vai lieta skar arī sociālo tiesību jomu. Ja lieta minēto

jomu skar, tad ir atzīstams, ka pieteikuma iesniedzēja tiesības

un tiesiskās intereses nevar tikt aizsargātas tādā pašā mērā kā

tiktu aizsargātas gadījumā, ja būtu ierobežotas īpašuma tiesības

to "klasiskajā" izpratnē (sk. Satversmes tiesas

2007. gada 8. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01 20. un 21.

punktu). Attiecībā uz īpašuma tiesībām sociālo tiesību jomā

valstij ir piešķirama plaša rīcības brīvība, jo arī Satversmes

105. pantā noteiktās tiesības vēl negarantē noteiktu pensijas

apmēru un tās var ierobežot (sk. Satversmes tiesas 2009. gada

21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 20. punktu).

Vērtējot tiesību normas atbilstību Satversmes 1. panta tvērumā

ietilpstošajiem no demokrātiskas tiesiskas valsts pamatnormas

atvasinātajiem vispārējiem tiesību principiem, jāņem vērā tas, ka

šo principu izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties. Arī

apstrīdēto normu raksturs, to saikne ar citām Satversmes normām

un vieta tiesību sistēmā neizbēgami ietekmē Satversmes tiesas

īstenoto konstitucionālo kontroli. Proti, likumdevēja rīcības

brīvība konkrēta jautājuma regulēšanā var būt plašāka vai

šaurāka, un Satversmes tiesai ir jāvērtē, vai Saeimas izmantotās

rīcības brīvības apjoms atbilst Satversmē noteiktajam (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu). Tādējādi sociālo tiesību

jomā pieņemtas tiesību normas atbilstība tiesiskās paļāvības

principam var tikt vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109. pantu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 20. punktu).

Noskaidrojot to, vai kāda no Pensiju likuma normām nav

pretrunā ar vienlīdzības principu, jāņem vērā tiesību joma, kurā

apstrīdētā norma ietilpst. Vienlīdzības princips pamatā

piemērojams kopā ar citām pamattiesībām, jo sevišķi tādēļ, ka

nereti, balstoties tikai uz šo principu, nevar secināt, kā

izšķirama lieta. Satversmes 91. pantā nostiprinātās tiesības ir

"salīdzinošas", proti, tās var pieprasīt vienlīdzīgu

attieksmi, bet pašas par sevi nevar atklāt, kādai šai attieksmei

jābūt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 11.

novembra sprieduma lietā Nr. 2005-08-01 5. un 6.1. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.

punktu).

Satversme ir vienots veselums, un tajā ietvertās tiesību

normas ir savstarpēji cieši saistītas. Katrai Satversmes normai

ir sava noteikta vieta konstitucionālajā sistēmā. Satversmes

tiesa jau agrāk ir norādījusi: lai pilnīgāk un objektīvāk spētu

noskaidrot atsevišķu normu saturu, tās interpretējamas kopsakarā

ar citām Satversmes normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada

16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 13. punktu).

Satversmes vienotības princips liedz atsevišķu konstitucionālo

normu interpretēt atrauti no citām Satversmes normām, jo

Satversme kā vienots dokuments ietekmē katras atsevišķas normas

tvērumu un saturu (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 8.

novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 15.3. punktu).

Līdz ar to prasījumā norādītās

Satversmes normas aplūkojamas savstarpējā kopsakarā.