11. pants

Satversmes 109. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba

un citos likumā noteiktajos gadījumos."

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesības uz sociālo

nodrošinājumu vismaz minimālajā līmenī ietilpst Satversmes 109.

panta tvērumā un šo tiesību mērķis ir, cik vien tas iespējams,

kalpot cilvēka cienīgas eksistences nodrošināšanai (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 13. februāra sprieduma lietā Nr.

2012-12-01 8.2. punktu). Satversmes 109. pants garantē

iedzīvotājiem tiesības uz stabilu un prognozējamu, kā arī

efektīvu, taisnīgu un ilgtspējīgu sociālās aizsardzības sistēmu,

kura nodrošina samērīgus sociālos pakalpojumus. Tiesībām uz

sociālo aizsardzību Latvijā ir konstitucionāla vērtība (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2001. gada 13. marta sprieduma lietā

Nr. 2000-08-0109 secinājumu daļu un 2011. gada 19. decembra

sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.2. punktu).

Satversmes 109. pantā ietverto pamattiesību īstenošana, no

vienas puses, ir atkarīga no valsts un sabiedrības rīcībā

esošajiem resursiem, bet, no otras puses - ja kādas tiesības uz

sociālo aizsardzību ir iekļautas pamatlikumā, tad valsts vairs

nevar atteikties tās īstenot (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2001. gada 13. marta sprieduma lietā Nr. 2000-08-0109 secinājumu

daļu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2009-43-01

24. punktu).

Likumdevēja lēmumi par sociālo tiesību īstenošanu ir atkarīgi

no valstī valdošā priekšstata par sociālo pakalpojumu sniegšanas

principiem un sabiedrības vai kādas tās daļas īpašas

nepieciešamības pēc valsts palīdzības vai atbalsta (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 16. punktu). Sociālo tiesību jomā robeža starp

juridiskiem un politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi

nosakāma, un Satversmes tiesai jāatturas no politisku jautājumu

izvērtēšanas, jo tie primāri ietilpst demokrātiski leģitimētā

likumdevēja kompetencē (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003.

gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01 29. punktu un

2005. gada 14. septembra sprieduma lietā Nr. 2005-02-0106 18.

punktu).