9. pants

Katras pamattiesības jomā valstij ir atšķirīgi

pienākumi: gan respektēt, gan aizsargāt, gan arī nodrošināt

personas tiesības. Lai valsts rīkotos saskaņā ar cilvēktiesībām,

tai jāīsteno virkne pasākumu - gan pasīvie, piemēram,

neiejaukšanās personas tiesībās, gan aktīvie, piemēram,

nodrošinot personas individuālo vajadzību apmierināšanu (sk.

Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2007-23-01 7. punktu un 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 24. punktu). Arī kritēriji, pēc kuriem

vērtējama tiesību normas atbilstība pamattiesībām uz sociālo

nodrošinājumu, var atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma

ierobežo personai piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts

pozitīvo pienākumu izpildi (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 15.1.

punktu).

Pieteikumu iesniedzēji pauž viedokli, ka Satversmes 109. pants

aizsargājot tiesības turpināt saņemt viņiem piešķirto Latvijas

vecuma pensiju. Personai piešķirtā pensija esot uzskatāma par

īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē, un tiesiskās paļāvības

princips neļaujot šo pensiju vēlāk atņemt. Pamatojoties uz

apstrīdēto normu, Pieteikumu iesniedzēju vecuma pensijas apmērs

ir samazināts vai arī tās izmaksa pārtraukta pilnībā, tātad

apstrīdētā norma viņiem ierobežojot Satversmē nostiprinātās

pamattiesības. Proti, apstrīdētā norma aizskarot Satversmes 1.,

91., 105. un 109. pantā nostiprinātās pamattiesības (sk.

pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 15.-17. lpp.).

Turpretim Saeima norāda, ka apstrīdētā norma vērtējama

kopsakarā ar starptautiskajām saistībām, ko nosaka Vienošanās.

Par pensiju piešķiršanu un izmaksu Krievijas Federācijas

militārajiem pensionāriem esot atbildīga Krievijas Federācija.

Personai, pieprasot Latvijas vecuma pensiju, pirmkārt, jābūt

izpildījušai Latvijas normatīvo aktu prasības un, otrkārt,

jārēķinās ar to, ka šādā gadījumā tiks apturēta Krievijas

piešķirtās militārās pensijas izmaksa par tiem pašiem

apdrošināšanas periodiem, par kuriem tiks maksāta Latvijas vecuma

pensija. Tādējādi personai neesot tiesību saņemt pensiju no divām

valstīm par vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu vai

tam pielīdzināmo periodu. Neviena Satversmes norma personai

negarantējot tiesības saņemt vairākas pensijas par vienu un to

pašu sociālās apdrošināšanas periodu. Tātad Saeima pauž viedokli,

ka apstrīdētā norma nerada Pieteikumu iesniedzējiem Satversmē

noteikto pamattiesību aizskārumu un tiesvedība izskatāmajā lietā

būtu izbeidzama (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu

1. sēj. 148.-154. lpp.).

Satversmes tiesas praksē procesuāla rakstura jautājumi parasti

tiek skatīti pirms tiesību normu konstitucionalitātes

izvērtēšanas pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2013. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2012-22-0103 10. punktu

un 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10.

punktu). Ja ir norādīti argumenti, kas varētu būt pamats

tiesvedības izbeigšanai lietā, Satversmes tiesai tie jāizvērtē

visupirms (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 19.

oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01 11. punktu vai 2016. gada

27. jūnija sprieduma lietā Nr. 2015-22-01 12. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai

visupirms jāizvērtē, vai apstrīdētā norma aizskar Satversmē

nostiprinātās pamattiesības un vai ir tiesisks pamats tiesvedības

izbeigšanai.