5. pants

Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija -

uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 1., 91., 105. un

109. pantam.

Ārlietu ministrija norāda, ka lietas izskatīšanā ir būtiski

ņemt vērā vēsturiskos apstākļus, kādi tie bija 1994. gada 30.

aprīlī, kad tika noslēgta Vienošanās. Sarunas par Vienošanos esot

ilgušas no 1992. gada līdz 1994. gadam, t.i., notikušas laikā,

kad Latvijas Republikas valdībai bija jārisina jautājums par

Krievijas Federācijas armijas izvešanu. Tādēļ Vienošanās saturs

un mērķis esot jāskata kopsakarā ar citiem līgumiem, kas tajā

pašā laikā tika noslēgti ar Krievijas Federāciju. 1994. gada 30.

aprīlī tika parakstīti četri vienotā paketē ietverti

starptautiskie līgumi, kas noteica kārtību, kādā no Latvijas

Republikas tiek izvesti Krievijas Federācijas bruņotie spēki un

tiek risināti ar to saistītie jautājumi, tostarp arī

Vienošanās.

Vienošanās esot tādu nosacījumu kopums, kuri personām, kas

Latvijas Republikas teritorijā uzturējās kā Krievijas

militārpersonas un pēc Krievijas karaspēka izvešanas dažādu

apsvērumu dēļ nevēlējās repatriēties, deva iespēju palikt uz

pastāvīgu dzīvi Latvijas Republikas teritorijā un saņemt militāro

pensiju. Ar Vienošanos Krievijas Federācija kā Padomju Savienības

tiesību pārņēmēja faktiski esot uzņēmusies saistības attiecībā uz

tās militāro pensionāru finansiālu nodrošināšanu. Savukārt

Latvijas Republika, ievērojot Vienošanās 9. pantā noteikto un to,

ka Vienošanās subjekti var būt gan Latvijas pilsoņi un nepilsoņi,

gan arī ārvalstnieki, esot apņēmusies ievērot vienlīdzības

principu un militārajiem pensionāriem piemērot tādus pašus

nosacījumus kā personām, kuras saņem pensiju saskaņā ar Latvijas

Republikas normatīvajiem aktiem.

Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālā sūdzība esot balstīta

uz apgalvojumu, ka ar apstrīdētās normas piemērošanu pensijām,

kuras piešķirtas pirms šīs normas spēkā stāšanās, tiek aizskartas

Satversmē noteiktās tiesības uz sociālo nodrošinājumu sākotnēji

piešķirtajā apmērā. Ārlietu ministrija norāda, ka atbilstoši

Vienošanās 9. pantam gadījumā, kad persona (militārais

pensionārs) ir izteikusi vēlēšanos saņemt pensiju saskaņā ar

Latvijas Republikas normatīvajiem aktiem un šī persona atbilst

kritērijiem, kas dod tiesības saņemt pensiju (sasniegts likumā

noteiktais vecums, uzkrāts nepieciešamais apdrošināšanas stāžs),

pensija tiek izmaksāta no Latvijas Republikas līdzekļiem,

savukārt Krievijas Federācijas agrāk noteiktā pensijas izmaksa

tiek pārtraukta. Tādējādi Vienošanās 9. pants jau sākotnēji esot

ietvēris principu, ka pensiju maksā tikai viena valsts pēc

personas izvēles. Pieteikumu iesniedzējiem šis princips bijis

zināms jau pirms tam, kad viņiem Latvijā tika piešķirta vecuma

pensija. Saeima, apstiprinot Vienošanos, esot apņēmusies pildīt

tajā noteiktās saistības. Atbilstoši tiesību normu hierarhijai

starptautiskajam līgumam, kas apstiprināts ar Saeimas pieņemtu

likumu, esot augstāks juridiskais spēks nekā Saeimas pieņemtam

likumam. Tāpēc Pieteikumu iesniedzējiem nevarējusi rasties

tiesiskā paļāvība uz tiesībām saņemt pensijas no abām valstīm par

vienu un to pašu sociālās apdrošināšanas periodu - Vienošanās to

neparedzot.