6. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - uzskata, ka apstrīdētā

norma atbilst Satversmes 1., 91., 105. un 109. pantam.

Tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā

ietilpstot Satversmes 109. panta tvērumā. Pieteikumu iesniedzēju

tiesības uz sociālo nodrošinājumu tiekot nodrošinātas ne tikai

saskaņā ar Latvijas Republikas nacionālajiem tiesību aktiem, bet

arī saskaņā ar Krievijas Federācijas tiesību aktiem - 1993. gada

12. februāra likumu "Par pensiju nodrošināšanu personām,

kuras bijušas karadienestā vai dienējušas iekšlietu iestādēs, un

šo personu ģimenēm" - un Vienošanos, kas noslēgta starp

Latvijas Republiku un Krievijas Federāciju. Slēdzot divpusējus

starptautiskos līgumus sociālās drošības jomā, valstis

savstarpēji vienojoties par katras līgumslēdzējas puses

iedzīvotāju sociālo aizsardzību un konkretizējot katras puses

tiesības un pienākumus. Tādējādi konkrētas valsts iedzīvotāju

sociālajai aizsardzībai tiekot pielāgotas atšķirīgas, t.i., divu

valstu sociālās drošības sistēmas. Pieteikumu iesniedzēju

gadījumā likumdevējs izvēlējies noslēgt Vienošanos, ar kuru

Krievijas Federācija uzņēmusies atbildību par pensijas

piešķiršanu un izmaksu tās militārajiem pensionāriem, turklāt par

tik lielas pensijas piešķiršanu un izmaksu, lai attiecīgo personu

tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā tiktu

garantētas. Tādējādi Vienošanās, ar kuru nodrošināta bijušo

Krievijas Federācijas militārpersonu sociālā aizsardzība, ir

politiskās izšķiršanās jautājums, kas no juridiskā viedokļa nav

vērtējams. Apstrīdētā norma pati par sevi neierobežojot

Satversmes 109. pantā garantētās tiesības uz sociālo

nodrošinājumu.

Tā kā sociālo tiesību jomā Satversmes 105. pants nodrošinot

mazāku tiesību aizsardzības apjomu nekā Satversmes 109. pants,

neesot nepieciešams atsevišķi vērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 105. pantam.

Lai gan faktiski bija izveidojusies tāda situācija, ka

Pieteikumu iesniedzēji vienlaikus saņēma divu valstu pensijas,

tiesību normas arī pirms apstrīdētās normas spēkā stāšanās neesot

paredzējušas personas tiesības par vienu un to pašu

apdrošināšanas periodu saņemt divu valstu pensijas. Pieteikumu

iesniedzējiem nevarējusi izveidoties tiesiskā paļāvība uz to, ka

likums šādas tiesības piešķirs arī turpmāk. Ja tiesību normas

neparedz personai konkrētas tiesības, tad neesot pamata

atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu. Tas apstāklis, ka

valsts ilgu laiku nav pildījusi Vienošanās 9. punktā paredzētās

saistības, nevarot radīt personai paļāvību uz to, ka šāda

situācija saglabāsies arī turpmāk. Tādējādi apstrīdētā norma

neesot pretrunā ar tiesiskās paļāvības principu, kas izriet no

Satversmes 1. panta.

Pēc Tiesībsarga ieskata, Pieteikumu iesniedzēju norādītās

personu grupas neatrodas vienādos un salīdzināmos apstākļos.

Pieteikumu iesniedzēju tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot

noregulētas ar Vienošanos. Tā esot bijusi abu valstu politiskā

griba - īpaši noregulēt Latvijas Republikas teritorijā dzīvojošo

Krievijas Federācijas militāro pensionāru sociālo aizsardzību.

Pieteikumu iesniedzēji neesot vienādos un salīdzināmos apstākļos

ar personām, kuras gūst papildu ienākumus no sava īpašuma vai

privāttiesiskiem darījumiem, jo pensija neesot pielīdzināma

citiem privāttiesiskiem peļņas avotiem. Apstrīdētā norma

neparedzot atšķirīgu attieksmi pret personām, kas atrodas

vienādos un salīdzināmos apstākļos, un līdz ar to arī

neierobežojot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā garantētās

tiesības.