2. pants

Pieteikuma iesniedzēji - A. Daugaviņš, J.

Jakovina, R. Skrinda, M. Čerpinskis un J. Zuzāns (turpmāk -

Pieteikuma iesniedzēji) - uzskata, ka Maksātnespējas likuma 9.

panta pirmās daļas otrais teikums un Interešu konflikta

novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26. punkts un pārejas

noteikumu 22.2 punkts (turpmāk - apstrīdētās normas)

neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)

91. panta pirmajā teikumā nostiprinātajam vienlīdzības

principam.

Pieteikuma iesniedzēji esot maksātnespējas procesa

administratori, kuri vienlaikus ieņemot arī citus amatus vai

sniedzot citus profesionālos pakalpojumus, tostarp piedāvājot

juridiskos pakalpojumus vai arī ieņemot zvērināta revidenta

amatu. Pieteikuma iesniedzēji atrodoties vienādos un savstarpēji

salīdzināmos apstākļos ar tiem maksātnespējas procesa

administratoriem, kuri savu profesionālo darbību savieno ar

advokāta amatu. Gan advokātiem, gan citu pakalpojumu sniedzējiem

savā profesionālajā darbībā esot jāievēro konfidencialitāte.

Tādējādi visi maksātnespējas procesa administratori atrodoties

vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos.

Apstrīdētās normas sākotnēji esot paredzējušas valsts

amatpersonas statusu visiem maksātnespējas procesa

administratoriem, tostarp arī advokātiem. Atšķirīgā attieksme

šajās normās esot noteikta ar Satversmes tiesas 2015. gada 21.

decembra spriedumu lietā Nr. 2015-03-01, tās atzīstot par spēkā

neesošām nevis attiecībā uz visiem maksātnespējas procesa

administratoriem, bet vienīgi attiecībā uz tiem administratoriem,

kuri vienlaikus ir advokāti. Tikai tiem maksātnespējas procesa

administratoriem, kuri nav advokāti, tiekot noteikts valsts

amatpersonas statuss līdz ar viņiem saistošiem uz valsts

amatpersonām attiecinātajiem pienākumiem un ierobežojumiem, kas

pēc būtības neesot savienojami ar maksātnespējas procesa

administratora amatu. Tādējādi apstrīdētās normas paredzot

atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un

savstarpēji salīdzināmos apstākļos. Arī Interešu konflikta

novēršanas likuma pārejas noteikumu 22.2 punkts

nosakot atšķirīgu attieksmi, jo maksātnespējas procesa

administratoriem, kuri vienlaikus ir arī advokāti, pirmās valsts

amatpersonas deklarācijas iesniegšanas termiņš skaitāms no 2016.

gada 1. septembra, savukārt pārējiem administratoriem, arī

Pieteikuma iesniedzējiem, šis termiņš skaitāms no 2016. gada 1.

janvāra.

Uz valsts amatpersonām attiecināmie ierobežojumi neesot

savienojami ar zvērināta revidenta vai kvalificēta jurista

profesionālo darbību, neatkarību un pienākumu ievērot

konfidencialitāti pret saviem klientiem. Valsts amatpersonas, arī

maksātnespējas procesa administratori valsts amatpersonas

statusā, esot pakļauti Korupcijas novēršanas un apkarošanas

biroja administratīvajai kontrolei attiecībā uz Interešu

konflikta novēršanas likumā noteikto ierobežojumu un pienākumu

ievērošanu. Šis apstāklis nonākot pretrunā ar zvērināta revidenta

un kvalificēta jurista neatkarības principu, kā arī varot būt

nesavienojams ar citas privātās profesijas neatkarības prasībām.

Apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā klienti izvēlēšoties

kvalificētu juristu nevis pēc profesionalitātes kritērija, bet

atkarībā no tā, vai viņiem tiek pienācīgi nodrošinātas tiesības

uz jurista neatkarību un attiecību konfidencialitāti.

Maksātnespējas procesa administratori savā amata darbībā esot

pielīdzināti valsts amatpersonām tādēļ, lai būtu nodrošināta to

darbības caurskatāmība, kā arī mazināts interešu konflikta un

korupcijas risks. Tādējādi apstrīdētajās normās ietvertais

regulējums esot vērsts uz to, lai aizsargātu citu cilvēku

tiesības, proti, kreditoru un parādnieku tiesības un intereses

maksātnespējas procesā. Maksātnespējas procesa efektīva un

likumīga norise esot nozīmīga visas valsts ekonomikas kontekstā,

tātad apstrīdētās normas kalpojot arī sabiedrības labklājības

aizsardzībai. Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas

noteikumu 22.2 punkta mērķis esot saistīts ar

Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 izpildi.

Ar apstrīdētajās normās paredzētajiem līdzekļiem neesot

iespējams sasniegt pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi.

Normatīvie akti jau pašlaik ietverot visai plašu maksātnespējas

procesa administratoru darbības kontroles nodrošināšanai derīgu

instrumentu klāstu, tomēr šie instrumenti netiekot efektīvi

izmantoti. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais

pamattiesību ierobežojums neesot atbilstošs leģitīmajam

mērķim.

Pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi esot iespējams

sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem

līdzekļiem. Pēc Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01

spēkā stāšanās par saudzējošāku līdzekli esot atzīstama vienota

maksātnespējas procesa administratoru profesionālās darbības

kontroles regulējuma izveide. Šajā regulējumā būtu paredzami

izņēmumi no tiem Interešu konflikta novēršanas likumā valsts

amatpersonai noteiktajiem aizliegumiem, kuri nav savienojami ar

Pieteikuma iesniedzēju profesionālās darbības garantijām. Turklāt

pašreizējās maksātnespējas procesa administratoru uzraudzības

sistēmas trūkumi esot saistīti ar šajā sistēmā iesaistīto personu

neefektīvu darbību. Līdz ar to apstrīdētajās normās noteiktais

pamattiesību ierobežojums neesot nepieciešams leģitīmā mērķa

sasniegšanai.

Sabiedrības ieguvums neesot lielāks par Pieteikuma iesniedzēju

tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Neesot

pieļaujama tāda situācija, ka maksātnespējas procesos atkarībā no

tā, vai administrators ir arī advokāts vai nav advokāts, viņa

tiesības, pienākumi un atbildība, kā arī valsts iestāžu iespējas

viņu kontrolēt būtu atšķirīgas. Pat ja tiktu pieņemts, ka

sabiedrībai no apstrīdēto normu piemērošanas būtu kāds labums,

tas neesot samērīgs ar Pieteikuma iesniedzēju tiesību aizskārumu.

Līdz ar to apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību

ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai.

Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzēji

ir izteikuši lūgumu paplašināt lietas ietvaros izskatāmo

jautājumu klāstu un izvērtēt arī Interešu konflikta novēršanas

likuma 24. panta 1.1 daļas atbilstību Satversmei.