3. pants

Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, -

Latvijas Republikas Saeima - nepiekrīt Pieteikuma

iesniedzēju paustajam viedoklim un uzskata, ka apstrīdētās normas

atbilst Satversmes 91. panta pirmajam teikumam.

Saeima esot grozījusi normatīvos tiesību aktus atbilstoši

Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01 un lēmumā par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-04-01 norādītajiem

apsvērumiem. Līdz ar to Saeima esot atbrīvojusi maksātnespējas

procesa administratorus, kuri ir arī advokāti, no tiem valsts

amatpersonas statusam piekritīgajiem ierobežojumiem, kas nav

savienojami ar advokāta profesionālās darbības prasībām. Turklāt

valsts amatpersonām noteiktie reklamēšanās ierobežojumi esot

pilnībā izslēgti no Interešu konflikta novēršanas likuma 17.

panta pirmās daļas.

Saeima, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 3. punktu, lūdz izbeigt tiesvedību izskatāmajā lietā

attiecībā uz A. Daugaviņu, M. Čerpinski, R. Skrindu un J. Zuzānu.

Minētie Pieteikuma iesniedzēji neesot iesnieguši dokumentus, kas

apliecinātu viņu kā juristu vai zvērinātu revidentu profesionālo

darbību. Tādējādi viņi neesot pierādījuši savu Satversmē noteikto

pamattiesību aizskārumu. Savukārt J. Jakovina esot iesniegusi

dokumentus, kas apliecina juriskonsulta, nevis jurista

kvalifikācijas iegūšanu. Tā kā J. Jakovina nav kvalificēta

juriste, neesot konstatējams viņai Satversmes 91. panta pirmajā

teikumā nostiprināto tiesību aizskārums. Tādējādi Saeima uzskata,

ka tiesvedība izskatāmajā lietā būtu izbeidzama.

Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēju apgalvojumam, ka

maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir arī

advokāti, nav noteikts valsts amatpersonas statuss. Apstrīdētās

normas šādu izņēmumu attiecībā uz advokātiem neparedzot, un tāds

neesot noteikts arī citviet normatīvajos aktos, kā arī neizrietot

no Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2015-03-01. Tādējādi

Maksātnespējas likuma 9. panta pirmās daļas otrais teikums un

Interešu konflikta novēršanas likuma 4. panta pirmās daļas 26.

punkts attiecoties uz visiem maksātnespējas procesa

administratoriem un neradot Satversmes 91. panta pirmajā teikumā

paredzēto pamattiesību ierobežojumu.

Interešu konflikta novēršanas likuma pārejas noteikumu

22.2 punkts nosakot, ka maksātnespējas procesa

administratori, kuri vienlaikus ir arī advokāti, valsts

amatpersonas deklarāciju iesniedz, sākot nevis ar 2016. gada 1.

janvāri kā visi citi maksātnespējas procesa administratori, bet

gan ar 2016. gada 1. septembri. Tomēr vajagot ņemt vērā, ka šī

norma regulē nevis valsts amatpersonas statusa rašanās brīdi, bet

gan brīdi, ar kuru rodas pienākums iesniegt sākotnējo valsts

amatpersonas deklarāciju.

Atšķirīga attieksme esot konstatējama vienīgi tajā apstāklī,

ka maksātnespējas procesa administratoriem, kuri vienlaikus ir

arī advokāti, un tiem maksātnespējas procesa administratoriem,

kuri vienlaikus ir zvērināti revidenti un kvalificēti juristi,

noteikts atšķirīgs valsts amatpersonas deklarācijā norādāmo ziņu

apjoms. Interešu konflikta novēršanas likuma 24. panta

1.1 daļa kalpojot leģitīma mērķa sasniegšanai, proti,

advokāta profesionālās darbības neatkarības un konfidencialitātes

pienākuma aizsardzībai. Šis regulējums esot izstrādāts,

pamatojoties uz Satversmes tiesas spriedumā lietā Nr. 2015-03-01

norādīto nepieciešamību aizsargāt advokātu profesionālās darbības

garantijas.

Juridiskos pakalpojumus varot sniegt ne vien advokāti, bet arī

citi juristi. Tomēr neesot pamata uzskatīt, ka profesionālās

darbības neatkarības garantijas un konfidencialitātes pienākums

būtu vienlīdz attiecināms gan uz advokātiem kā tiesu sistēmai

piederīgām personām, gan arī uz kvalificētiem juristiem, kuru

profesionālā darbība netiek īpaši regulēta ar likumu. Tādēļ

neesot pamata uz šīm personu grupām attiecināt vienādus

noteikumus par valsts amatpersonas deklarācijas sagatavošanu un

iesniegšanu. Tādējādi Interešu konflikta novēršanas likuma 24.

panta 1.1 daļā paredzētajai atšķirīgajai attieksmei

pret advokātiem un citiem kvalificētiem juristiem esot objektīvs

un saprātīgs pamats.

Advokātiem paredzētās profesionālās darbības garantijas

nevarot tikt salīdzinātas arī ar zvērinātu revidentu

profesionālās darbības tiesisko regulējumu. Zvērināts revidents

savas profesionālās darbības ietvaros no klienta iegūstot vienīgi

finansiāla rakstura informāciju, kas pēc satura esot šaurāka nekā

informācija, ko no klienta savā praksē iegūst advokāts. Kaut arī

zvērinātiem revidentiem to profesionālajā darbībā ir jāievēro

zināmas konfidencialitātes prasības, tās tomēr esot daudz

šaurākas nekā advokātiem. Fakts, ka konkrētam klientam tiek

sniegti revīzijas pakalpojumi, pats par sevi neesot neizpaužama,

konfidenciāla informācija atšķirībā no juridiskās palīdzības

sniegšanas fakta, kā tas ir advokāta gadījumā. Turklāt atšķirībā

no advokātam noteiktā gandrīz vai absolūtā konfidencialitātes

pienākuma zvērinātam revidentam esot ne tikai tiesības, bet pat

pienākums noteiktos apstākļos par klientu iegūto informāciju

sniegt citām institūcijām. Tādējādi atšķirīgajai attieksmei pret

advokātiem, no vienas puses, un zvērinātiem revidentiem un

kvalificētiem juristiem, no otras puses, esot objektīvs un

saprātīgs pamats.