17. pants
, kurā bija ietverta apstrīdētā norma, un

22. panta otrās daļas 8. punkts. Vienlaikus

Maksātnespējas likums tika papildināts ar jaunu normu -

17.2 pantu -, kurā noteikti gadījumi, kad

administrators ir atceļams no amata. Pašlaik spēkā esošajās

Maksātnespējas likuma normās nav ietverts tāds pamats

administratora sertifikāta darbības izbeigšanai un administratora

atcelšanai no amata, kāds bija ietverts apstrīdētajā normā.

Tādējādi tiesiskais regulējums par administratora sertifikāta

darbības izbeigšanu un administratora atcelšanu no amata ir

mainījies pēc būtības.

Līdz ar to apstrīdētā norma ir

zaudējusi spēku.

7. Noskaidrojot, vai nepastāv apstākļi, kas prasa

turpināt tiesvedību pēc konstitucionālās sūdzības ierosinātā

lietā, Satversmes tiesa galvenokārt vērtē, vai tas, ka apstrīdētā

norma zaudējusi spēku, ir pietiekams pamats uzskatīt, ka ir

novērsts personas pamattiesību aizskārums, kas radies apstrīdētās

normas dēļ (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2008. gada 12. februāra sprieduma lietā

Nr. 2007-15-01 4. punktu un 2016. gada

12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2015-23-01 9. punktu).

Ar Grozījumiem Maksātnespējas likums citstarp tika papildināts

ar pārejas noteikumu 38. punktu. Saskaņā ar minēto normu

kopš 2017. gada 6. janvāra Administratoru asociācijas

uzdevumu lemt par administratora sertifikāta darbības izbeigšanu

pilda Maksātnespējas administrācija un tā, pieņemot lēmumu par

administratora sertifikāta darbības izbeigšanu, piemēro Ministru

kabineta 2010. gada 9. novembra noteikumos

Nr. 1038 "Maksātnespējas procesa administratoru

pretendentu apmācības un maksātnespējas procesa administratoru

sertificēšanas kārtība" paredzēto kārtību, ciktāl tā nav

pretrunā ar Maksātnespējas likuma mērķi.

Lietas pēc Pieteikumu iesniedzēju konstitucionālajām sūdzībām

Satversmes tiesā ierosinātas laikā, kad Administratoru

asociācijas izskatīšanā bija administratīvās lietas par viņiem

izsniegto administratora sertifikātu darbības izbeigšanu, tomēr

sertifikāti joprojām bija spēkā un Pieteikumu iesniedzēji bija

tiesīgi pildīt administratora pienākumus (sk. lietas materiālu

5. sēj. 116.-119. lp. un 6. sēj.

63. lp.). Satversmes tiesa jau ir norādījusi: lai

konkrētajā gadījumā konstatētu, ka tieši apstrīdētā norma ir

aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības, attiecīgajai

administratīvajai lietai bija uz šīs normas pamata ne vien

jāsākas, bet arī jābeidzas, proti, jānoslēdzas ar administratīvo

aktu par administratora sertifikāta darbības izbeigšanu divu

atzītu administratora darbībā pieļautu normatīvo aktu pārkāpumu

dēļ (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01

10. punktu).

No lietas materiāliem izriet, ka Maksātnespējas administrācija

2017. gada 1. martā, pamatojoties uz Maksātnespējas

likuma pārejas noteikumu 38. punktu un Administratīvā

procesa likuma 63. panta pirmās daļas 4. punktu, ir

izbeigusi administratīvās lietas par Pieteikumu iesniedzēju

administratora sertifikāta darbības izbeigšanu. Maksātnespējas

administrācijas lēmumi par administratīvās lietas izbeigšanu nav

apstrīdami un pārsūdzami (sk. Maksātnespējas administrācijas

lēmumus lietas materiālu 5. sēj. 125.-137. lp. un

6. sēj. 60.-62. lp.). Savukārt no ierakstiem

Maksātnespējas reģistrā secināms, ka arī šobrīd katra Pieteikuma

iesniedzēja administratora sertifikāts ir spēkā (aplūkots

25.04.2017.). Proti, apstrīdētā norma nav aizskārusi

Pieteikumu iesniedzēju pamattiesības. Tādējādi izskatāmajā lietā

nepastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedība būtu turpināma.

Līdz ar to tiesvedība lietā ir

izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punktu,

Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā

Nr. 2016-20-01 "Par Maksātnespējas likuma

17. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A.Laviņš