9. pants

Pieaicinātā persona - Mg. iur. Jānis

Priekulis - norāda, ka pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas

PSRS normatīvo aktu piemērošana bija pagaidu risinājums, kas

izmantojams līdz brīdim, kad tiek pieņemti vai atjaunoti Latvijas

normatīvie akti. Līdzīga situācija bijusi arī pēc 1918. gada 18.

novembra, kad Latvija pasludināja savu neatkarību, bet turpināja

piemērot bijušās Krievijas impērijas likumus.

Likums "Par Latvijas PSR normatīvo aktu piemērošanas

izbeigšanu" paredzot, ka Latvijas PSR Ministru padomes

lēmumi, ministriju pavēles, instrukcijas un citi valsts pārvaldes

institūciju akti ar normatīvu raksturu zaudē spēku Ministru

kabineta noteiktajā kārtībā. Atbilstoši Noteikumu Nr. 120 2.

punktam ar 2000. gada 1. janvāri neesot piemērojami Latvijas PSR

valsts pārvaldes izdotie normatīva rakstura akti, taču

apstrīdētās normas paredzējušas, ka attiecīgie SNiP ir

piemērojami līdz Latvijas būvnormatīvu apstiprināšanai. Šāds

formulējums par normas spēka zaudēšanu varot radīt neskaidrības,

jo, lai varētu secināt, ka iepriekšējais regulējums tiek aizstāts

ar jaunu regulējumu, nākoties salīdzināt jauno un vecāko tiesību

normu saturu.

Satversmes 90. pants paredzot personas subjektīvās tiesības

tikt informētai par tās tiesībām un pienākumiem. Lai garantētu

šīs tiesības un nodrošinātu arī likuma virsvadību, esot

jānodrošina piemērojamo ārējo normatīvo aktu publiska pieejamība.

Apstrīdētajās normās esot norāde uz SNiP, un tas nozīmējot, ka

arī šiem priekšrakstiem ir jāatbilst Satversmes 90. pantam, jābūt

publiski pieejamiem, skaidriem un saprotamiem.

No sociālās realitātes un Satversmes 4. panta izrietot tas, ka

valstij bija jānodrošina SNiP publiska pieejamība latviešu

valodā. Turklāt šobrīd Latvijas būvnormatīvi saturot ārējas

norādes uz Latvijas standartiem, kas pieejami tikai par maksu.

Taču to iedarbība esot līdzīga ārēju normatīvo aktu iedarbībai,

tāpēc arī uz tiem būtu attiecināms Satversmes 90. pants.

Satversmes tiesa

secināja: