4. pants

Pieaicinātā persona - Saeima - norāda, ka attiecībā

uz noteiktiem piesārņojošās darbības operatoriem pašvaldībai ir

tiesības noteikt prasības kravas izgarojumu emisijas kontroles

sistēmu uzstādīšanai un monitoringam.

Saeima nepiekrīt Ventspils pilsētas domes apgalvojumam, ka

apstrīdētās normas izdotas, pamatojoties uz pilnvarojumu, kas

iekļauts Ostu likuma 6. panta pirmās daļas 5. punktā. Šī tiesību

norma paredzot pašvaldību tiesības ostas noteikumos ietvert

vispārējas vides aizsardzības prasības, taču vides aizsardzības

prasības attiecībā uz piesārņojumu, citstarp piesārņojošo darbību

izraisīto smaku emisiju, reglamentējot Piesārņojuma likums. Tātad

likumdevējs esot izvēlējies attiecīgo jomu izņemt no vispārējām

ostās ievērojamām vides aizsardzības prasībām un reglamentēt to

atsevišķā likumā. Līdz 2018. gada 6. martam, kad stājās spēkā

Grozījumi Piesārņojuma likumā, pašvaldībām neesot bijušas

tiesības noteikt specifiskas prasības attiecībā uz piesārņojošās

darbības izraisīto smaku izplatības ierobežošanu. Šāds

pilnvarojums ar Piesārņojuma likuma 24.2 pantu esot

bijis piešķirts Ministru kabinetam.

Vides aizsardzības prasību regulēšana neietilpstot pašvaldību

autonomajā kompetencē, tāpēc šajā jomā pašvaldību rīcības brīvība

esot strikti ierobežota. Saeima uzskata, ka šajā gadījumā uz

pašvaldībām ir attiecināmas vispārējās prasības, kas izvirzītas

pilnvarojumam izdot ārēju normatīvo aktu. Līdz brīdim, kad stājās

spēkā Grozījumi Piesārņojuma likumā, pašvaldības neesot bijušas

tiesīgas noteikt īpašas prasības attiecībā uz piesārņojošām

darbībām, un līdz ar to apstrīdētās normas sākotnēji esot izdotas

bez atbilstoša pilnvarojuma. Tātad līdz 2018. gada 6. martam

apstrīdētās normas nevarēja tikt uzskatītas par spēkā esošām.

Likumdevējs ar Piesārņojuma likuma 24.2 panta

ceturto daļu esot piešķīris pašvaldībai tiesības noteikt

stingrākas prasības attiecībā uz smakas mērķlieluma pārsnieguma

laika ierobežojumu. Pēc Saeimas ieskata, šīs tiesības ietver arī

iespēju noteikt, ka šāds pārsniegums vispār nav pieļaujams.

Vietējā pašvaldība varot labāk izvērtēt ostā radīto smaku ietekmi

uz apkārtējo vidi un personām atkarībā no konkrētās teritorijas

īpatnībām, citstarp apsverot arī to, cik ilgi un kurā dienas

laikā šajā teritorijā uzturas pašvaldības iedzīvotāji un kā

smakas ietekmē viņu veselību un labklājību.

Pašvaldība esot tiesīga uzlikt piesārņojošās darbības

operatoriem pienākumu izveidot smaku monitoringa sistēmu, kuras

dati tiek pārraidīti uz ostas kapteiņa dienestu, kam savukārt

esot noteikts pienākums kontrolēt attiecīgo prasību izpildi. Uz

to citstarp norādot arī Piesārņojuma likuma 24.2 panta

piektās daļas pēdējais teikums. Proti, lielajiem piesārņojošās

darbības operatoriem, kuriem ir pienākums uzstādīt Sistēmas,

vajagot uzraudzīt smaku izplatību konkrētās vietās, tādējādi

pārliecinoties par smaku izplatības novēršanas pasākumu

efektivitāti. Šāds pienākums atbilstot Piesārņojuma likuma

24.2 panta trešajā daļā pašvaldībām dotā pilnvarojuma

mērķim.

Ievērojot to, cik būtiska nozīme ir smakas piesārņojuma ātrai

un operatīvai fiksēšanai, un to, ka Valsts vides dienests nevar

nodrošināt savu pastāvīgu klātbūtni ostu teritorijās, likumdevējs

esot paredzējis, ka Valsts vides dienests savu kontroles funkciju

īstenošanā sadarbojas ar ostu pārvaldēm. Šī uzraudzība ietverot

arī to prasību izpildi, kuras noteiktas pašvaldības saistošajos

noteikumos. Līdz ar to pienākums nodrošināt monitoringa datu

pārraidi uz ostas kapteiņa dienestu atbilstot uzraudzības

mehānisma jēgai un būtībai, kas ietverta Piesārņojuma likumā.

Saimnieciskās darbības veikšana ilgtspējīgā un atbildīgā veidā

esot ne tikai ar likumu noteikts pienākums, bet arī personas

atbildība pret sabiedrību. Līdz ar to piesārņojošās darbības

operatoram uzliktais pienākums uzstādīt attiecīgas iekārtas

neesot uzskatāms par nesamērīgu. Savukārt tas, vai pašvaldības

noteiktais iekārtu uzstādīšanas termiņš ir samērīgs, esot

vērtējams katrā konkrētajā gadījumā.