6. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka

apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 64. pantam un 105. panta

pirmajam un trešajam teikumam.

Apstrīdētās normas ierobežojot Satversmes 105. pantā ietvertās

pamattiesības, proti, tiesības uz īpašumu. Lai arī šā

pamattiesību ierobežojuma mērķis - kontrolēt vides piesārņojumu,

lai nenodarītu kaitējumu videi un cilvēka veselībai, -

pirmšķietami esot leģitīms, izskatāmajā lietā vajagot noskaidrot

to, vai apstrīdētās normas ir izdotas atbilstoši likumdevēja

piešķirtajam pilnvarojumam.

No Ostu likuma 6. panta esot konstatējams, ka pašvaldībai

dotais pilnvarojums noregulēt vides aizsardzības jautājumus ostās

ir vispārīgs un hipotētiski varētu aptvert arī smaku

ierobežošanas pasākumu regulēšanu ostu teritorijās. Tad, kad

apstrīdētās normas tika izdotas, likumdevēja piešķirts

pilnvarojums regulēt smaku ierobežošanu esot bijis tikai Ministru

kabinetam. Piesārņojuma likuma 11. pantā ietvertais pilnvarojums

esot skaidrāks un nepārprotamāks par Ostu likuma 6. pantā

ietverto. Tātad Piesārņojuma likumā esot noteikts speciālais

regulējums attiecībā uz smaku ierobežošanu. Atbilstoši

Piesārņojuma likuma 11. pantā ietvertajam pilnvarojumam pieņemtie

Ministru kabineta noteikumi Nr. 724 citstarp attiecoties arī uz

ostu darbību.

Ventspils pilsētas domei vajadzējis ņemt vērā to, ka ar Ostu

likuma 6. panta pirmās daļas 5. punktā noteikto pilnvarojumu tai

piešķirtas tiesības izdot saistošos noteikumus par vides

aizsardzības jautājumiem ostā tikai tiktāl, ciktāl šīs tiesības

neierobežo Piesārņojuma likuma 11. panta pirmās daļas un otrās

daļas 8. punkta noteikumi. Taču Ventspils pilsētas dome izdevusi

apstrīdētās normas par jautājumiem, kurus regulēt likumdevējs

bija pilnvarojis vienīgi Ministru kabinetu. Līdz ar to

apstrīdētās normas esot izdotas ultra vires, tātad -

pārkāpjot Satversmes 64. pantu. Tādējādi esot atzīstams, ka ir

pārkāpts arī Satversmes 105. panta pirmais un trešais

teikums.

Tas, ka līdz brīdim, kad tika pieņemti Grozījumi Piesārņojuma

likumā, likumdevējs un Ministru kabinets, iespējams, nebija ar

smaku izplatīšanos un tās kontroli ostu teritorijās saistītos

jautājumus noregulējuši pietiekami efektīvi, neesot radījis

pašvaldībai tiesības patvaļīgi izdot attiecīgu regulējumu un

neesot arī pamats šāda pašvaldības regulējuma izdošanu uzskatīt

par tiesiski attaisnojamu rīcību pat tādā gadījumā, ja šis

regulējums ir līdzīgs likumdevēja vēlāk noteiktajam regulējumam

un sasniedz sociāli nozīmīgus mērķus.