13. pantsTas paredz, ka valstij Konvencijā ietverto tiesību un

Tas paredz, ka valstij Konvencijā ietverto tiesību un

1brīvību pārkāpuma gadījumā ir jānodrošina efektīvs tiesību

2aizsardzības līdzeklis, kas ļauj kompetentajai iestādei atklāt

3konkrētā tiesību aizskāruma būtību, kā arī piešķirt atbilstošu

4atlīdzinājumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 12.

5septembra sprieduma lietā "Nada v. Switzerland",

6pieteikums Nr. 10593/08, 207. punktu). Personas tiesību

7aizsardzības līdzeklim jābūt efektīvam kā teorētiski, tā arī

8praktiski (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 19.

9februāra sprieduma lietā "Beketov v. Ukraine",

10pieteikums Nr. 44436/09, 148. punktu). Tomēr valstij ir

11zināma rīcības brīvība tiesību aizsardzības līdzekļu

12nodrošināšanā atbilstoši Konvencijas 13. pantam, ņemot vērā arī

13saistītās Konvencijā ietvertās tiesības tvērumu (sk. Eiropas

14Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 20. marta sprieduma lietā

15"Budayeva and Others v. Russia", pieteikumi Nr.

1615339/02, 21166/02, 20058/02, 11673/02 un 15343/02, 190.-191.

17punktu). Atlīdzināšanas likums citstarp regulē atlīdzinājumu

18par kaitējumu, kas nodarīts ar nepamatotu vai prettiesisku

19brīvības ierobežošanu, par ko tiesā vērsies Pieteikuma

20iesniedzējs. Šādas situācijas nokļūst Konvencijas 5. panta

21tvērumā, tāpēc atbilstoši Konvencijas 13. pantam uz tām attiecas

22prasības, kas izriet no personas tiesībām uz efektīvu tiesību

23aizsardzības līdzekli tiesību aizskāruma gadījumā. Turklāt

24Konvencijas 5. panta 5. punkts paredz: ikvienai personai, kas

25aizturēta vai apcietināta pretēji šā panta nosacījumiem, ir

26nodrošināmas tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Šai kompensācijai

27jāaptver kā mantiskais, tā arī nemantiskais kaitējums (sk.

28Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

29"Teymurazyan v. Armenia", pieteikums Nr. 17521/09, 76.

30punktu).

31Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertas personas

32tiesības uz pieeju tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas efektīvi

33nodrošina personas tiesību aizsardzību un ļauj personai saņemt

34atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā.

35Satversmes 92. panta trešais teikums ir piemērojams tieši un

36nepastarpināti, tomēr tiesiskās noteiktības princips uzliek

37likumdevējam pienākumu likumā pēc iespējas noregulēt šīs

38Satversmes normas praktiskās īstenošanas priekšnoteikumus (sk.

39Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

402011-21-01 7. punktu). Pieņemot Atlīdzināšanas likumu,

41likumdevējs ir izveidojis regulējumu, kurā konkretizētas

42Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības

43uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko un nemantisko kaitējumu,

44kas personai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā

45pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas

46prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ.

4710.2. Satversmes 92. panta trešajā teikumā lietotais

48termins "atbilstīgs atlīdzinājums" ietver taisnīgu

49gandarījumu, kas konkrētajā tiesiskajā situācijā ir samērojams ar

50personas tiesību aizskārumu. Atbilstīgam atlīdzinājumam ir

51vairākas funkcijas - visupirms jau kompensācijas, samierināšanas,

52kā arī vispārējās un speciālās prevencijas funkcija. Minēto

53funkciju mērķis ir panākt efektīvu taisnīguma atjaunošanu un

54pamattiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6.

55jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 11.1. punktu).

56Satversmes 92. panta trešā teikuma izpratnē nepamatots tiesību

57aizskārums var radīt kā mantisku, tā arī nemantisku kaitējumu,

58kas ietekmē arī to, kāds katrā gadījumā būs atbilstīgs

59atlīdzinājums. Nemantisko kaitējumu veido tādi elementi kā

60ciešanas, neērtības, reputācijas un goda aizskārums. No tā

61izriet, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana ir atšķirīga no

62mantiska kaitējuma atlīdzināšanas, jo nemantiskajam kaitējumam

63nav tieša mantiska ekvivalenta. Personai tā vietā tiek piešķirts

64gandarījums, kura mērķis ir samierināt cietušo un tiesību

65aizskārēju (sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. Rīga:

66Tiesu namu aģentūra, 2014, 158.-159. lpp.).

67Lai arī nemantisko kaitējumu veido nemateriāli elementi, tas

68nenozīmē, ka tā tiesiskā novērtēšana būtu subjektīva. Satversmes

69tiesa norāda: no tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu neizriet,

70ka personai būtu jāpiešķir tāds atlīdzinājums, kādu tā subjektīvi

71uzskata par pietiekamu un nepieciešamu. Atbilstīgam

72atlīdzinājumam jābūt samērīgam un taisnīgam, un tā noteikšanā

73jāņem vērā visi lietas apstākļi, tai skaitā aizskarto tiesību un

74ar likumu aizsargāto interešu raksturs, konkrētā aizskāruma

75smagums un izpausmes, kā arī cietušā rīcība. Tā kā nemantiskais

76kaitējums nav tieši izsakāms materiālās vērtībās, tiesību normu

77piemērotājam ir īpaši liela loma par nemantisko kaitējumu

78piešķiramā atbilstīgā atlīdzinājuma novērtēšanā.

79Satversmes 92. panta trešais teikums ļauj tiesai, balstoties

80uz objektīviem kritērijiem un racionāliem juridiskiem

81apsvērumiem, izlemt visus jautājumus, kas skar atbilstīga

82atlīdzinājuma noteikšanu. Šādas tiesas rīcības pamats ir nevis

83likumdevēja tiesībpolitiskā izšķiršanās, bet gan Satversmē

84ietvertās taisnīgas tiesas garantijas. Tieši tiesām ir vislabāk

85zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas

86liecina par tādu personas tiesību vai interešu esību, kuras būtu

87nepieciešams aizsargāt, piešķirot atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpat

88arī tiesai ir vislabākās iespējas novērtēt, cik lielā apmērā

89nosakāms atbilstīgs atlīdzinājums konkrētajā lietā (sk.

90Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

912011-21-01 11.3. un 12. punktu).

92Tiesai ir jānorāda noteiktā atlīdzinājuma pamatojums, lai būtu

93iespējams pārliecināties par vērtējuma pamatā esošajiem

94apsvērumiem un to nozīmību. Turklāt vienlīdzības princips prasa,

95lai līdzīgās lietās tiktu piešķirts līdzīgs atlīdzinājums, līdz

96ar to tiesai ir jāņem vērā salīdzināmie gadījumi (sk. Senāta

97Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 16. februāra

98spriedumu lietā Nr. SKA-104 un Senāta Civillietu departamenta

992013. gada 31. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-452/2013).

100Atbilstīgs atlīdzinājums nedrīkst būt acīmredzami nesamērīgs vai

101būtiski zemāks nekā Eiropas Cilvēktiesību tiesas piešķirtais

102atlīdzinājums līdzīgās lietās (sk., piemēram, Eiropas

103Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. marta sprieduma lietā

104"Mehmet Hasan Altan v. Turkey", pieteikums Nr.

10513237/17, 175. punktu).

106Atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā tiesa, īstenojot tai

107piemītošo rīcības brīvību, rīkojas tiesību sistēmas un tiesību

108normu ietvarā. Tiesību doktrīnā atzīts, ka civiltiesiskā

109atbildība atšķiras no valsts atbildības gadījumā, ja personas

110tiesību aizskārums izriet no valsts publisko tiesību funkciju

111pildīšanas (sal. sk.: Torgāns K. Mantiskā atbildība

112publiskajās un privātajās tiesībās. Jurista Vārds,

11315.11.2011., Nr. 46 (693); Danovskis E. Publiskas personas

114publiski tiesiskās atbildības priekšnoteikumi. Grām.: Inovāciju

115juridiskais nodrošinājums: Latvijas Universitātes 70. zinātniskās

116konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012,

117224.-230. lpp.). Šādos gadījumos atlīdzinājuma piešķiršanā

118nav piemērojami visi privāto tiesību principi un valsts var

119izveidot tādu regulējumu, kas nosaka publiskās personas

120atbildības kritērijus. Tiesību normās noteiktie atlīdzinājuma

121apmēra ierobežojumi paši par sevi neliedz personai saņemt

122atbilstīgu atlīdzinājumu un nenozīmē, ka personas tiesību

123aizsardzības mehānisms būtu neefektīvs. Arī Eiropas Cilvēktiesību

124tiesa atzinusi par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli tādu

125sistēmu, kurā pēc noteikta tarifa tiek aprēķināts atlīdzinājums

126par necilvēcīgiem apstākļiem ieslodzījumā (sk. Eiropas

127Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 14. novembra lēmuma lietā

128"Domján v. Hungary", pieteikums Nr. 5433/17, 28.

129punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka

130valstis nemantiskā kaitējuma kompensēšanas jautājumus privātās

131dzīves aizskāruma gadījumā var regulēt atšķirīgi un normatīvajos

132aktos noteiktās atlīdzinājuma apmēra robežas pašas par sevi

133nerada Konvencijas 8. panta pārkāpumu (sk. Eiropas

134Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. oktobra sprieduma lietā

135"Lewit v. Austria", pieteikums Nr. 4782/18, 64.

136punktu).

137Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesa ir viens no tiesību

138aizsardzības līdzekļiem. Tā nodrošina personai tiesības uz

139atbilstīgu atlīdzinājumu un individualizēta taisnīguma

140sasniegšanu konkrētā situācijā. Izpildot no Satversmes 92. panta

141trešā teikuma izrietošo pozitīvo pienākumu, likumdevējam

142jāizveido tāds regulējums, kas neliedz tiesai īstenot tās lomu

143spriest taisnīgu tiesu. Citādi tiesas sniegtā aizsardzība kļūtu

144iluzora un neefektīva. Tiesiskais regulējums, kurā likumdevējs ir

145noteicis ietvarus publiskās personas atbildībai un nemantiskā

146kaitējuma atlīdzinājumam, pats par sevi neierobežo tiesu noteikt

147atbilstīgu atlīdzinājumu un neaizskar Satversmes 92. pantā

148ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

149Demokrātiskā tiesiskā valstī, kurā būtiska nozīme ir varas

150dalīšanas principam, tiesu varai, pildot tiesas spriešanas

151funkciju, ir tiesības un pienākums īstenot savu kompetenci tai

152piemītošās rīcības brīvības ietvaros atbilstoši vispārējiem

153tiesību principiem un citām Satversmes normām. Satversmes tiesa

154jau atzinusi, ka tiesu varai tās veselumā ir jānodrošina

155taisnīgums kā viena no demokrātiskas tiesiskas valsts

156pamatvērtībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 12.

157novembra sprieduma lietā Nr. 2015-06-01 11.1. punktu un 2020.

158gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 15. punktu).

159Piemērojot likumdevēja izveidoto regulējumu, kurā konkretizētas

160Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības

161uz atbilstīgu atlīdzinājumu, tiesa ņem vērā arī vispārējos

162tiesību principus, lai sasniegtu šā regulējuma mērķi -

163nodrošinātu personai atbilstīgu un taisnīgu atlīdzinājumu.

164Likumdevēja noteiktie valsts atbildības ietvari personas tiesības

165uz atbilstīgu atlīdzinājumu varētu aizskart tad, ja tie

166ierobežotu tiesu noteikt personai atbilstīgu atlīdzinājumu,

167izvērtējot visus izskatāmās lietas apstākļus.

168Līdz ar to Satversmes tiesai ir

169jāvērtē, vai apstrīdētā norma aizskāra Pieteikuma iesniedzēja

170Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās tiesības uz

171atbilstīgu atlīdzinājumu.

17211. Satversmes tiesai, lai izskatītu pēc

173konstitucionālās sūdzības ierosinātu lietu, ir jākonstatē

174personas pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2016.

175gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 16. punktu).

176Konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt,

177pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma

178aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar

179pieteikuma iesniegšanas brīdī vai arī pastāv tādu apstākļu

180kopums, kas prasa, lai lieta tiktu ierosināta "šobrīd",

181tas ir, vēl pirms aizskāruma rašanās (sk. Satversmes tiesas

1822016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

183Nr. 2016-02-01 7. punktu). Atsevišķu pamattiesību rakstura

184dēļ, tikai izskatot lietu pēc būtības, var konstatēt, vai

185konkrētajā gadījumā personas pamattiesības ir aizskartas (sk.

186Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

1872010-21-01 14. punktu).

188Satversmes tiesas kolēģija, lemjot par to, vai uz saņemtās

189konstitucionālās sūdzības pamata ir ierosināma lieta, vērtē, vai

190sūdzība atbilst Satversmes tiesas likuma prasībām, un citstarp

191pārliecinās arī par to, vai pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis

192sava pamattiesību aizskāruma pamatojumu. Savukārt Satversmes

193tiesa, izskatot lietu un ņemot vērā visus lietā noskaidrotos

194apstākļus un lietas materiālus, pārbauda aizskāruma esību. Lietas

195izskatīšanas stadijā Satversmes tiesu nesaista vienīgi pieteikumā

196sniegtais pamatojums, bet tiesai ir jāvērtē viss apstākļu kopums,

197kas noskaidrots, sagatavojot un izskatot lietu. Tādēļ jautājums

198par to, vai konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības

199patiešām ir aizskartas, citstarp ir vērtējams, arī izskatot lietu

200(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 1. marta

201sprieduma lietā Nr.2012-07-01 19. punktu un 2016. gada 23.

202novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01

2038. punktu).

204Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka viņa Satversmes 92. panta

205trešajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārums radies tādējādi,

206ka tiesa piemērojusi Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu

207un piešķīrusi viņam atlīdzinājumu 5000 euro apmērā, lai

208gan Pieteikuma iesniedzējs prasījis atlīdzinājumu 50 000

209euro apmērā.

210Personas tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu aizskārums

211individuālā gadījumā veidojas tad, ja tiesa nav tiesīga noteikt

212atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

213apstrīdētajā normā norādītās atlīdzinājuma apmēra robežas

214izskatāmajā lietā ir ierobežojušas tiesu atbilstīga atlīdzinājuma

215noteikšanā.

216Izskatot civillietu, kurā Pieteikuma iesniedzējs bija

217prasītājs, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2018.

218gada 1. novembra spriedumā visupirms secināja, ka, vadoties no

219Atlīdzināšanas likuma 15. panta nosacījumiem, Pieteikuma

220iesniedzēja situācijā, kad nepamatoti piemērots Kriminālprocesa

221likumā paredzētais ar brīvības atņemšanu saistītais procesuālais

222piespiedu līdzeklis, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru

223aprēķina, ņemot vērā krimināllietas izbeigšanas laikā valstī

224noteikto minimālo mēnešalgu, un par 50 apcietinājumā pavadītajām

225dienām viņam būtu nosakāma atlīdzība 400 euro apmērā.

226Tomēr tiesa atzina, ka šādu atlīdzinājumu konkrētajā lietā

227nevarētu uzskatīt par atbilstīgu un taisnīgu kaitējuma

228atlīdzinājumu un, nosakot galīgo nemantiskā kaitējuma

229atlīdzinājuma summu, jāņem vērā arī citi lietas apstākļi.

230Apgabaltiesa norādīja, ka, vērtējot morālā kaitējuma

231kompensācijas piedziņu, jāņem vērā konkrētās lietas faktiskie

232apstākļi un tiesai jāvadās ne tikai no jau likumā konkrēti

233norādītajiem kritērijiem, bet arī no taisnības apziņas un

234vispārējiem tiesību principiem, lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs

235un samērīgs. Balstoties uz šiem kritērijiem, apgabaltiesa kā

236saprātīgu un taisnīgu atlīdzinājumu par Pieteikuma iesniedzējam

237nodarīto morālo kaitējumu noteikusi 5000 euro. Šādu

238atlīdzību par atbilstīgu bija noteikusi arī pirmās instances

239tiesa, proti, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa,

240izskatot civillietu pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā

241stāšanās.

242Apgabaltiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītais

243atlīdzinājums - 50 000 euro - konkrētajos apstākļos

244uzskatāms par nesamērīgi lielu. Konkrētajā lietā tiesa,

245izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, noteica, pēc tās

246ieskatiem, atbilstīgu atlīdzinājumu, un apstrīdētajā normā

247norādītās atlīdzinājuma apmēra robežas izskatāmajā lietā

248neierobežoja tiesu atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā.

249Satversmes tiesa secina, ka nav

250konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz atbilstīgu

251atlīdzinājumu aizskārums, ko radītu apstrīdētā tiesību norma, un

252līdz ar to ir pamats izbeigt tiesvedību par Atlīdzināšanas likuma

25314. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 92. panta trešajam

254teikumam.

25512. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ir aizskarta

256viņa tiesiskā paļāvība, jo likumdevējs ar atpakaļejošu spēku esot

257noteicis ierobežojumus par personai nodarīto nemantisko kaitējumu

258piešķiramās atlīdzības apmēram. Pieteikuma iesniedzējs esot

259varējis paļauties uz regulējuma stabilitāti, taču regulējums esot

260mainīts. Savukārt Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja

261tiesiskā paļāvība nav skarta, jo viņš nevarēja paļauties uz

262konkrētas atlīdzinājuma summas piešķiršanu, turklāt Pieteikuma

263iesniedzēja situācija neesot pasliktināta.

264Satversmes tiesa šā lēmuma 11. punktā secināja, ka Pieteikuma

265iesniedzējam nav aizskartas Satversmes 92. panta trešajā teikumā

266ietvertās pamattiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Tā kā

267Pieteikuma iesniedzēja Satversmes 92. panta trešajā teikumā

268ietvertās pamattiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu ar

269Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu nav skartas,

270Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību

271Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam

272vērtēt nav pamata (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 24.

273maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-24-01 6.

274punkts).

275Tādējādi turpināt tiesvedību par Atlīdzināšanas likuma pārejas

276noteikumu 4. punkta atbilstību Satversmes 1. pantam nav

277nepieciešams. Līdz ar to tiesvedība lietā ir izbeidzama.

278Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

27929. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

280nolēma:

281izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2822019-21-01 "Par Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu

283lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14. panta

284ceturtās daļas un pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Latvijas

285Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam

286teikumam".

287Lēmums nav pārsūdzams.

288Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

289Ziemele