13. pants
Tas paredz, ka valstij Konvencijā ietverto tiesību un

brīvību pārkāpuma gadījumā ir jānodrošina efektīvs tiesību

aizsardzības līdzeklis, kas ļauj kompetentajai iestādei atklāt

konkrētā tiesību aizskāruma būtību, kā arī piešķirt atbilstošu

atlīdzinājumu (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2012. gada 12.

septembra sprieduma lietā "Nada v. Switzerland",

pieteikums Nr. 10593/08, 207. punktu). Personas tiesību

aizsardzības līdzeklim jābūt efektīvam kā teorētiski, tā arī

praktiski (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 19.

februāra sprieduma lietā "Beketov v. Ukraine",

pieteikums Nr. 44436/09, 148. punktu). Tomēr valstij ir

zināma rīcības brīvība tiesību aizsardzības līdzekļu

nodrošināšanā atbilstoši Konvencijas 13. pantam, ņemot vērā arī

saistītās Konvencijā ietvertās tiesības tvērumu (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2008. gada 20. marta sprieduma lietā

"Budayeva and Others v. Russia", pieteikumi Nr.

15339/02, 21166/02, 20058/02, 11673/02 un 15343/02, 190.-191.

punktu). Atlīdzināšanas likums citstarp regulē atlīdzinājumu

par kaitējumu, kas nodarīts ar nepamatotu vai prettiesisku

brīvības ierobežošanu, par ko tiesā vērsies Pieteikuma

iesniedzējs. Šādas situācijas nokļūst Konvencijas 5. panta

tvērumā, tāpēc atbilstoši Konvencijas 13. pantam uz tām attiecas

prasības, kas izriet no personas tiesībām uz efektīvu tiesību

aizsardzības līdzekli tiesību aizskāruma gadījumā. Turklāt

Konvencijas 5. panta 5. punkts paredz: ikvienai personai, kas

aizturēta vai apcietināta pretēji šā panta nosacījumiem, ir

nodrošināmas tiesības uz zaudējumu atlīdzību. Šai kompensācijai

jāaptver kā mantiskais, tā arī nemantiskais kaitējums (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā

"Teymurazyan v. Armenia", pieteikums Nr. 17521/09, 76.

punktu).

Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertas personas

tiesības uz pieeju tiesību aizsardzības līdzekļiem, kas efektīvi

nodrošina personas tiesību aizsardzību un ļauj personai saņemt

atbilstīgu atlīdzinājumu nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā.

Satversmes 92. panta trešais teikums ir piemērojams tieši un

nepastarpināti, tomēr tiesiskās noteiktības princips uzliek

likumdevējam pienākumu likumā pēc iespējas noregulēt šīs

Satversmes normas praktiskās īstenošanas priekšnoteikumus (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

2011-21-01 7. punktu). Pieņemot Atlīdzināšanas likumu,

likumdevējs ir izveidojis regulējumu, kurā konkretizētas

Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības

uz atbilstīgu atlīdzinājumu par mantisko un nemantisko kaitējumu,

kas personai nodarīts kriminālprocesā vai administratīvā

pārkāpuma lietvedībā iestādes, prokuratūras vai tiesas

prettiesiskas vai nepamatotas rīcības dēļ.

10.2. Satversmes 92. panta trešajā teikumā lietotais

termins "atbilstīgs atlīdzinājums" ietver taisnīgu

gandarījumu, kas konkrētajā tiesiskajā situācijā ir samērojams ar

personas tiesību aizskārumu. Atbilstīgam atlīdzinājumam ir

vairākas funkcijas - visupirms jau kompensācijas, samierināšanas,

kā arī vispārējās un speciālās prevencijas funkcija. Minēto

funkciju mērķis ir panākt efektīvu taisnīguma atjaunošanu un

pamattiesību aizsardzību (sk. Satversmes tiesas 2012. gada 6.

jūnija sprieduma lietā Nr. 2011-21-01 11.1. punktu).

Satversmes 92. panta trešā teikuma izpratnē nepamatots tiesību

aizskārums var radīt kā mantisku, tā arī nemantisku kaitējumu,

kas ietekmē arī to, kāds katrā gadījumā būs atbilstīgs

atlīdzinājums. Nemantisko kaitējumu veido tādi elementi kā

ciešanas, neērtības, reputācijas un goda aizskārums. No tā

izriet, ka nemantiskā kaitējuma atlīdzināšana ir atšķirīga no

mantiska kaitējuma atlīdzināšanas, jo nemantiskajam kaitējumam

nav tieša mantiska ekvivalenta. Personai tā vietā tiek piešķirts

gandarījums, kura mērķis ir samierināt cietušo un tiesību

aizskārēju (sk.: Torgāns K. Saistību tiesības. Rīga:

Tiesu namu aģentūra, 2014, 158.-159. lpp.).

Lai arī nemantisko kaitējumu veido nemateriāli elementi, tas

nenozīmē, ka tā tiesiskā novērtēšana būtu subjektīva. Satversmes

tiesa norāda: no tiesībām uz atbilstīgu atlīdzinājumu neizriet,

ka personai būtu jāpiešķir tāds atlīdzinājums, kādu tā subjektīvi

uzskata par pietiekamu un nepieciešamu. Atbilstīgam

atlīdzinājumam jābūt samērīgam un taisnīgam, un tā noteikšanā

jāņem vērā visi lietas apstākļi, tai skaitā aizskarto tiesību un

ar likumu aizsargāto interešu raksturs, konkrētā aizskāruma

smagums un izpausmes, kā arī cietušā rīcība. Tā kā nemantiskais

kaitējums nav tieši izsakāms materiālās vērtībās, tiesību normu

piemērotājam ir īpaši liela loma par nemantisko kaitējumu

piešķiramā atbilstīgā atlīdzinājuma novērtēšanā.

Satversmes 92. panta trešais teikums ļauj tiesai, balstoties

uz objektīviem kritērijiem un racionāliem juridiskiem

apsvērumiem, izlemt visus jautājumus, kas skar atbilstīga

atlīdzinājuma noteikšanu. Šādas tiesas rīcības pamats ir nevis

likumdevēja tiesībpolitiskā izšķiršanās, bet gan Satversmē

ietvertās taisnīgas tiesas garantijas. Tieši tiesām ir vislabāk

zināmi konkrētas lietas faktiskie un tiesiskie apstākļi, kas

liecina par tādu personas tiesību vai interešu esību, kuras būtu

nepieciešams aizsargāt, piešķirot atbilstīgu atlīdzinājumu. Tāpat

arī tiesai ir vislabākās iespējas novērtēt, cik lielā apmērā

nosakāms atbilstīgs atlīdzinājums konkrētajā lietā (sk.

Satversmes tiesas 2012. gada 6. jūnija sprieduma lietā Nr.

2011-21-01 11.3. un 12. punktu).

Tiesai ir jānorāda noteiktā atlīdzinājuma pamatojums, lai būtu

iespējams pārliecināties par vērtējuma pamatā esošajiem

apsvērumiem un to nozīmību. Turklāt vienlīdzības princips prasa,

lai līdzīgās lietās tiktu piešķirts līdzīgs atlīdzinājums, līdz

ar to tiesai ir jāņem vērā salīdzināmie gadījumi (sk. Senāta

Administratīvo lietu departamenta 2010. gada 16. februāra

spriedumu lietā Nr. SKA-104 un Senāta Civillietu departamenta

2013. gada 31. oktobra spriedumu lietā Nr. SKC-452/2013).

Atbilstīgs atlīdzinājums nedrīkst būt acīmredzami nesamērīgs vai

būtiski zemāks nekā Eiropas Cilvēktiesību tiesas piešķirtais

atlīdzinājums līdzīgās lietās (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2018. gada 20. marta sprieduma lietā

"Mehmet Hasan Altan v. Turkey", pieteikums Nr.

13237/17, 175. punktu).

Atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā tiesa, īstenojot tai

piemītošo rīcības brīvību, rīkojas tiesību sistēmas un tiesību

normu ietvarā. Tiesību doktrīnā atzīts, ka civiltiesiskā

atbildība atšķiras no valsts atbildības gadījumā, ja personas

tiesību aizskārums izriet no valsts publisko tiesību funkciju

pildīšanas (sal. sk.: Torgāns K. Mantiskā atbildība

publiskajās un privātajās tiesībās. Jurista Vārds,

15.11.2011., Nr. 46 (693); Danovskis E. Publiskas personas

publiski tiesiskās atbildības priekšnoteikumi. Grām.: Inovāciju

juridiskais nodrošinājums: Latvijas Universitātes 70. zinātniskās

konferences rakstu krājums. Rīga: LU Akadēmiskais apgāds, 2012,

224.-230. lpp.). Šādos gadījumos atlīdzinājuma piešķiršanā

nav piemērojami visi privāto tiesību principi un valsts var

izveidot tādu regulējumu, kas nosaka publiskās personas

atbildības kritērijus. Tiesību normās noteiktie atlīdzinājuma

apmēra ierobežojumi paši par sevi neliedz personai saņemt

atbilstīgu atlīdzinājumu un nenozīmē, ka personas tiesību

aizsardzības mehānisms būtu neefektīvs. Arī Eiropas Cilvēktiesību

tiesa atzinusi par efektīvu tiesību aizsardzības līdzekli tādu

sistēmu, kurā pēc noteikta tarifa tiek aprēķināts atlīdzinājums

par necilvēcīgiem apstākļiem ieslodzījumā (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2017. gada 14. novembra lēmuma lietā

"Domján v. Hungary", pieteikums Nr. 5433/17, 28.

punktu). Tāpat Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi, ka

valstis nemantiskā kaitējuma kompensēšanas jautājumus privātās

dzīves aizskāruma gadījumā var regulēt atšķirīgi un normatīvajos

aktos noteiktās atlīdzinājuma apmēra robežas pašas par sevi

nerada Konvencijas 8. panta pārkāpumu (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2019. gada 10. oktobra sprieduma lietā

"Lewit v. Austria", pieteikums Nr. 4782/18, 64.

punktu).

Demokrātiskā tiesiskā valstī tiesa ir viens no tiesību

aizsardzības līdzekļiem. Tā nodrošina personai tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu un individualizēta taisnīguma

sasniegšanu konkrētā situācijā. Izpildot no Satversmes 92. panta

trešā teikuma izrietošo pozitīvo pienākumu, likumdevējam

jāizveido tāds regulējums, kas neliedz tiesai īstenot tās lomu

spriest taisnīgu tiesu. Citādi tiesas sniegtā aizsardzība kļūtu

iluzora un neefektīva. Tiesiskais regulējums, kurā likumdevējs ir

noteicis ietvarus publiskās personas atbildībai un nemantiskā

kaitējuma atlīdzinājumam, pats par sevi neierobežo tiesu noteikt

atbilstīgu atlīdzinājumu un neaizskar Satversmes 92. pantā

ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu.

Demokrātiskā tiesiskā valstī, kurā būtiska nozīme ir varas

dalīšanas principam, tiesu varai, pildot tiesas spriešanas

funkciju, ir tiesības un pienākums īstenot savu kompetenci tai

piemītošās rīcības brīvības ietvaros atbilstoši vispārējiem

tiesību principiem un citām Satversmes normām. Satversmes tiesa

jau atzinusi, ka tiesu varai tās veselumā ir jānodrošina

taisnīgums kā viena no demokrātiskas tiesiskas valsts

pamatvērtībām (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 12.

novembra sprieduma lietā Nr. 2015-06-01 11.1. punktu un 2020.

gada 12. marta sprieduma lietā Nr. 2019-11-01 15. punktu).

Piemērojot likumdevēja izveidoto regulējumu, kurā konkretizētas

Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās personas tiesības

uz atbilstīgu atlīdzinājumu, tiesa ņem vērā arī vispārējos

tiesību principus, lai sasniegtu šā regulējuma mērķi -

nodrošinātu personai atbilstīgu un taisnīgu atlīdzinājumu.

Likumdevēja noteiktie valsts atbildības ietvari personas tiesības

uz atbilstīgu atlīdzinājumu varētu aizskart tad, ja tie

ierobežotu tiesu noteikt personai atbilstīgu atlīdzinājumu,

izvērtējot visus izskatāmās lietas apstākļus.

Līdz ar to Satversmes tiesai ir

jāvērtē, vai apstrīdētā norma aizskāra Pieteikuma iesniedzēja

Satversmes 92. panta trešajā teikumā ietvertās tiesības uz

atbilstīgu atlīdzinājumu.

11. Satversmes tiesai, lai izskatītu pēc

konstitucionālās sūdzības ierosinātu lietu, ir jākonstatē

personas pamattiesību aizskārums (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 2. marta sprieduma lietā Nr. 2015-11-03 16. punktu).

Konstitucionālo sūdzību var iesniegt gadījumos, kad, pirmkārt,

pamattiesību aizskārums ir tiešs, konkrēts, apstrīdētā norma

aizskar pieteikuma iesniedzēju pašu un, otrkārt, aizskar

pieteikuma iesniegšanas brīdī vai arī pastāv tādu apstākļu

kopums, kas prasa, lai lieta tiktu ierosināta "šobrīd",

tas ir, vēl pirms aizskāruma rašanās (sk. Satversmes tiesas

2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2016-02-01 7. punktu). Atsevišķu pamattiesību rakstura

dēļ, tikai izskatot lietu pēc būtības, var konstatēt, vai

konkrētajā gadījumā personas pamattiesības ir aizskartas (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 1. decembra sprieduma lietā Nr.

2010-21-01 14. punktu).

Satversmes tiesas kolēģija, lemjot par to, vai uz saņemtās

konstitucionālās sūdzības pamata ir ierosināma lieta, vērtē, vai

sūdzība atbilst Satversmes tiesas likuma prasībām, un citstarp

pārliecinās arī par to, vai pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis

sava pamattiesību aizskāruma pamatojumu. Savukārt Satversmes

tiesa, izskatot lietu un ņemot vērā visus lietā noskaidrotos

apstākļus un lietas materiālus, pārbauda aizskāruma esību. Lietas

izskatīšanas stadijā Satversmes tiesu nesaista vienīgi pieteikumā

sniegtais pamatojums, bet tiesai ir jāvērtē viss apstākļu kopums,

kas noskaidrots, sagatavojot un izskatot lietu. Tādēļ jautājums

par to, vai konstitucionālās sūdzības iesniedzēja pamattiesības

patiešām ir aizskartas, citstarp ir vērtējams, arī izskatot lietu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 1. marta

sprieduma lietā Nr.2012-07-01 19. punktu un 2016. gada 23.

novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01

8. punktu).

Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka viņa Satversmes 92. panta

trešajā teikumā ietverto pamattiesību aizskārums radies tādējādi,

ka tiesa piemērojusi Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu

un piešķīrusi viņam atlīdzinājumu 5000 euro apmērā, lai

gan Pieteikuma iesniedzējs prasījis atlīdzinājumu 50 000

euro apmērā.

Personas tiesību uz atbilstīgu atlīdzinājumu aizskārums

individuālā gadījumā veidojas tad, ja tiesa nav tiesīga noteikt

atbilstīgu atlīdzinājumu. Satversmes tiesai jānoskaidro, vai

apstrīdētajā normā norādītās atlīdzinājuma apmēra robežas

izskatāmajā lietā ir ierobežojušas tiesu atbilstīga atlīdzinājuma

noteikšanā.

Izskatot civillietu, kurā Pieteikuma iesniedzējs bija

prasītājs, Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija 2018.

gada 1. novembra spriedumā visupirms secināja, ka, vadoties no

Atlīdzināšanas likuma 15. panta nosacījumiem, Pieteikuma

iesniedzēja situācijā, kad nepamatoti piemērots Kriminālprocesa

likumā paredzētais ar brīvības atņemšanu saistītais procesuālais

piespiedu līdzeklis, nemantiskā kaitējuma atlīdzinājuma apmēru

aprēķina, ņemot vērā krimināllietas izbeigšanas laikā valstī

noteikto minimālo mēnešalgu, un par 50 apcietinājumā pavadītajām

dienām viņam būtu nosakāma atlīdzība 400 euro apmērā.

Tomēr tiesa atzina, ka šādu atlīdzinājumu konkrētajā lietā

nevarētu uzskatīt par atbilstīgu un taisnīgu kaitējuma

atlīdzinājumu un, nosakot galīgo nemantiskā kaitējuma

atlīdzinājuma summu, jāņem vērā arī citi lietas apstākļi.

Apgabaltiesa norādīja, ka, vērtējot morālā kaitējuma

kompensācijas piedziņu, jāņem vērā konkrētās lietas faktiskie

apstākļi un tiesai jāvadās ne tikai no jau likumā konkrēti

norādītajiem kritērijiem, bet arī no taisnības apziņas un

vispārējiem tiesību principiem, lai atlīdzinājums būtu atbilstīgs

un samērīgs. Balstoties uz šiem kritērijiem, apgabaltiesa kā

saprātīgu un taisnīgu atlīdzinājumu par Pieteikuma iesniedzējam

nodarīto morālo kaitējumu noteikusi 5000 euro. Šādu

atlīdzību par atbilstīgu bija noteikusi arī pirmās instances

tiesa, proti, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa,

izskatot civillietu pirms Atlīdzināšanas likuma spēkā

stāšanās.

Apgabaltiesa secināja, ka Pieteikuma iesniedzēja norādītais

atlīdzinājums - 50 000 euro - konkrētajos apstākļos

uzskatāms par nesamērīgi lielu. Konkrētajā lietā tiesa,

izvērtējot lietas faktiskos apstākļus, noteica, pēc tās

ieskatiem, atbilstīgu atlīdzinājumu, un apstrīdētajā normā

norādītās atlīdzinājuma apmēra robežas izskatāmajā lietā

neierobežoja tiesu atbilstīga atlīdzinājuma noteikšanā.

Satversmes tiesa secina, ka nav

konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz atbilstīgu

atlīdzinājumu aizskārums, ko radītu apstrīdētā tiesību norma, un

līdz ar to ir pamats izbeigt tiesvedību par Atlīdzināšanas likuma

14. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 92. panta trešajam

teikumam.

12. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ir aizskarta

viņa tiesiskā paļāvība, jo likumdevējs ar atpakaļejošu spēku esot

noteicis ierobežojumus par personai nodarīto nemantisko kaitējumu

piešķiramās atlīdzības apmēram. Pieteikuma iesniedzējs esot

varējis paļauties uz regulējuma stabilitāti, taču regulējums esot

mainīts. Savukārt Saeima norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja

tiesiskā paļāvība nav skarta, jo viņš nevarēja paļauties uz

konkrētas atlīdzinājuma summas piešķiršanu, turklāt Pieteikuma

iesniedzēja situācija neesot pasliktināta.

Satversmes tiesa šā lēmuma 11. punktā secināja, ka Pieteikuma

iesniedzējam nav aizskartas Satversmes 92. panta trešajā teikumā

ietvertās pamattiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu. Tā kā

Pieteikuma iesniedzēja Satversmes 92. panta trešajā teikumā

ietvertās pamattiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu ar

Atlīdzināšanas likuma 14. panta ceturto daļu nav skartas,

Atlīdzināšanas likuma pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību

Satversmes 1. pantā ietvertajam tiesiskās paļāvības principam

vērtēt nav pamata (sal.: Satversmes tiesas 2016. gada 24.

maija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-24-01 6.

punkts).

Tādējādi turpināt tiesvedību par Atlīdzināšanas likuma pārejas

noteikumu 4. punkta atbilstību Satversmes 1. pantam nav

nepieciešams. Līdz ar to tiesvedība lietā ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2019-21-01 "Par Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu

lietvedībā nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 14. panta

ceturtās daļas un pārejas noteikumu 4. punkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta trešajam

teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Ziemele