23. pants
un 32. panta 1. punkts ir jāinterpretē

šādi: no šīm tiesību normām neizriet, ka dalībvalstīm būtu

pienākums pieņemt tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram,

pirmkārt, ikviens tiešais lietotājs var izvēlēties tikt pieslēgts

vai nu dabasgāzes pārvades sistēmai, vai arī sadales sistēmai un,

otrkārt, attiecīgajam sistēmas operatoram ir pienākums atļaut tam

pieslēgties minētajai sistēmai. Uz otro un trešo jautājumu

Eiropas Savienības Tiesa ir atbildējusi, ka

Direktīvas 2009/73/EK 23. pants ir jāinterpretē

tādējādi, ka dalībvalstīm ar to nav noteikts pienākums pieņemt

tādu tiesisko regulējumu, atbilstoši kuram dabasgāzes pārvades

sistēmai drīkstētu pieslēgties tikai rūpnieciskais lietotājs.

Savukārt uz ceturto jautājumu Eiropas Savienības Tiesa ir

atbildējusi, ka Direktīvas 2009/73/EK 2. panta

3. punkts un 23. pants ir jāinterpretē tādējādi, ka ar

tiem tiek pieļauts tāds dalībvalsts tiesiskais regulējums,

atbilstoši kuram dabasgāzes pārvade ietver dabasgāzes

transportēšanu tieši uz tiešā lietotāja dabasgāzes apgādes

sistēmu.

Satversmes tiesa

secināja:

17. Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc konstitucionālās

sūdzības.

Pieteikuma iesniedzēja ir vienīgā akciju sabiedrības

"Gaso" akcionāre. Saskaņā ar izsniegto licenci minētā

sabiedrība esot Latvijā vienīgais dabasgāzes sadales sistēmas

operators, kas nodrošinot dabasgāzes piegādi no pārvades sistēmas

līdz lietotājiem. Dabasgāzes sadales segments esot viens no

būtiskākajiem Pieteikuma iesniedzējas koncerna uzņēmējdarbības

segmentiem. Apstrīdētie noteikumi pieļaujot to, ka jebkurš

dabasgāzes lietotājs var pieslēgties dabasgāzes pārvades sistēmai

bez sadales sistēmas operatora starpniecības. Tādējādi esot

ierobežotas Pieteikuma iesniedzējas koncernā ietilpstošās akciju

sabiedrības "Gaso" uz licences pamata iegūtās tiesības

veikt komercdarbību dabasgāzes sadales jomā. Tā rezultātā esot

samazināta akciju sabiedrības "Gaso" akciju vērtība un

attiecīgi ietekmēta Pieteikuma iesniedzējas koncerna vērtība.

Proti, Pieteikuma iesniedzēja savu tiesību uz īpašumu aizskārumu

saista ar apstrīdēto normu iespējamo ietekmi uz tai piederošās

akciju sabiedrības darbību.

17.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmo daļu un sestās daļas

1. punktu konstitucionālās sūdzības gadījumā ir svarīgi

noskaidrot, vai tiešām ir aizskartas pieteikuma iesniedzējam

Satversmē ietvertās pamattiesības (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 9. punktu). Atbilstoši Satversmes

tiesas likuma regulējumam personas pamattiesību aizskārums ir

konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir ietvertas

konkrētās pamattiesības; otrkārt, tieši apstrīdētā norma aizskar

personai Satversmē ietvertās pamattiesības. Pieteikuma

iesniedzējas pamattiesību aizskārumu un tā rašanās brīdi jau ir

vērtējusi kolēģija, lemjot par lietas ierosināšanu, tomēr šajā

vērtējumā kolēģija ir ierobežota tās rīcībā esošo materiālu ziņā.

Satversmes tiesa, izskatot lietu, atkārtoti vērtē personas

tiesību aizskārumu un tā rašanās brīdi, ņemot vērā lietas

sagatavošanas stadijā savāktos materiālus

(sal. sk. Satversmes tiesas 2016. gada

23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2016-02-01 5. un 8. punktu).

Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 6. punktam tiesvedību lietā var izbeigt ar Satversmes

tiesas lēmumu citos, šā panta pirmās daļas 1.-5. punktā

neminētos gadījumos, kad tiesvedības turpināšana nav iespējama.

Ar jēdzienu "citi gadījumi" saprotami arī tādi

gadījumi, kad Satversmes tiesa lietā, kas ierosināta pēc personas

konstitucionālās sūdzības, ieguvusi un izvērtējusi tādus

materiālus, kuri attiecas uz pieteikuma iesniedzēja pamattiesību

aizskārumu, taču nav bijuši kolēģijas rīcībā.

17.2. Pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums

balstīts uz to, ka apstrīdētie noteikumi, pēc Pieteikuma

iesniedzējas ieskata, tai aizskar Satversmes 105. pantā

ietvertās tiesības uz īpašumu. Savukārt Pieteikuma iesniedzējas

apsvērumi par labas pārvaldības, labas likumdošanas, tiesiskās

paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu ir saistīti ar

sniegtajiem argumentiem par tiesību uz īpašumu ierobežojumu

kopsakarā ar to, ka, pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, esot

pārkāpta Satversmes 64. pantā noteiktā tiesību normu

pieņemšanas kārtība. Pieteikuma iesniedzējas argumenti par

apstrīdētās likuma normas neatbilstību Satversmes 64. pantam

arī ir saistīti ar apstrīdēto noteikumu pieņemšanas kārtību.

Līdz ar to Satversmes tiesa visupirms izvērtēs, vai konkrētajā

gadījumā ir aizskartas Pieteikuma iesniedzējas tiesības, kas

ietilpst Satversmes 105. panta pirmā teikuma tvērumā.

18. Pieteikuma iesniedzēja savu tiesību uz īpašumu

aizskārumu saista ar apstrīdēto normu iespējamo ietekmi uz tai

piederošās akciju sabiedrības iespējām īstenot no tai piešķirtās

licences izrietošās tiesības.

Satversmes 105. pants paredz visaptverošu mantiska

rakstura tiesību garantiju. Īpašuma garantijas uzdevums ir

nodrošināt pamattiesību subjektam brīvību īpašuma tiesību jomā un

tādējādi ļaut viņam patstāvīgi organizēt savu dzīvi. Ar

"tiesībām uz īpašumu" saprotamas visas mantiska

rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot par labu

sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 30. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-60-01 17.1. punktu un

2012. gada 7. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2011-19-01 9.1. punktu). Tās sevī ietver

īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu

pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu (sk. Satversmes

tiesas 2007. gada 26. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2006-38-03 11. punktu un 2008. gada

12. novembra sprieduma lietā Nr. 2008-05-03

7. punktu).

18.1. Konkretizējot Satversmē ietverto

pamattiesību saturu, jāņem vērā arī Latvijas starptautiskās

saistības cilvēktiesību jomā, kā tas izriet no Satversmes

89. panta, kura mērķis ir panākt Satversmē ietverto

cilvēktiesību normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām.

Satversmes tiesa jau iepriekš secinājusi, ka Satversmes

105. panta saturs ir noskaidrojams kopsakarā ar Eiropas

Cilvēka tiesību un pamatbrīvību konvencijas Pirmā protokola

1. pantu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru tā

piemērošanā (sk. Satversmes tiesas 2022. gada

23. maija sprieduma lietā Nr. 2021-18-01

25.1. punktu).

Šajā ziņā Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir atzinusi:

kapitālsabiedrības daļu ar ekonomisku vērtību kopā ar dažādām ar

to saistītām tiesībām, kas ļauj dalībniekam ietekmēt

kapitālsabiedrību, vispārīgā gadījumā var uzskatīt par personas

īpašumu (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2002. gada 25. jūlija sprieduma lietā

"Sovtransavto Holding v. Ukraine", pieteikums

Nr. 48553/99, 91. punktu). Tas ietver arī netiešas

prasības uz kapitālsabiedrības aktīviem, tostarp tiesības uz daļu

šajos aktīvos tās likvidācijas gadījumā, kā arī citas atbilstošas

tiesības, jo īpaši balsstiesības un tiesības tādējādi ietekmēt

kapitālsabiedrības rīcību un politiku (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2002. gada 7. novembra lēmuma par

pieteikuma pieņemamību lietā "Olczak v. Poland",

pieteikums Nr. 30417/96, 60. punktu un 2007. gada

18. decembra sprieduma lietā "Marini v. Albania",

pieteikums Nr. 3783/02, 165. punktu). Proti,

kapitālsabiedrības daļas ir tiesību uz īpašumu tvērumā tiktāl,

ciktāl tās ir vērtējamas pašas par sevi kā lieta, no vienas

puses, un ciktāl no tām izriet konkrētas dalībnieku tiesības uz

līdzdalību kapitālsabiedrības darbā, tostarp finansiālas prasības

likumā un statūtos noteiktajās robežās, no otras puses.

Tomēr no šīm tiesībām neizriet īpašuma tiesības uz pašas

kapitālsabiedrības tiesībām.

Tiesību uz īpašumu tvērumā ietilpst, piemēram, personas

tiesības veikt komercdarbību uz licences pamata (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 20. aprīļa

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2009-100-03

8.2. punktu un 2014. gada 12. decembra sprieduma

lietā Nr. 2013-21-03 10.1. punktu). Tomēr vispārīgā

gadījumā tas nenozīmē, ka šīs tiesības vienlaikus ar attiecīgo

komersantu varētu īstenot arī citas personas. Proti, no licences

izrietošās tiesības vai jebkuras citas kapitālsabiedrībai

piederošās tiesības ir pašai personai, kurai konkrētā licence vai

tiesības piešķirtas, bet ne šīs kapitālsabiedrības dalībniekiem

pašiem par sevi. Pretējā gadījumā rastos tiesību uz īpašumu

dublēšanās - proti, divas vai pat vairākas personas jeb gan pati

kapitālsabiedrība, gan tās dalībnieki varētu norādīt, ka to

tiesības aizskar viena un tā pati tiesību norma vienā un tajā

pašā faktiskajā situācijā. Dalībnieku tiesības pamatā aptver

tikai viņu vispārīgās iespējas ietekmēt kapitālsabiedrības darbu

un gūt ienākumus no kapitālsabiedrības.

Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka

vispārīgā gadījumā darbības, kas ir vērstas pret

kapitālsabiedrību, taču nav saistāmas ar konkrētām dalībnieku

tiesībām, nerada dalībnieku pamattiesību aizskārumu. No minētā

principa ir iespējami izņēmumi, tā, piemēram, kapitālsabiedrības

vienīgā dalībnieka pamattiesības var tikt uzskatītas par

aizskartām, ja apstrīdētais tiesiskais regulējums ir vērsts pret

attiecīgo kapitālsabiedrību. Šāda pieeja pamatota ar pieņēmumu,

ka viena vienīgā dalībnieka gadījumā dalībnieku viedokļi vai arī

dalībnieka un valdes viedokļi par pamattiesību aizskāruma esību

vai piemērotāko rīcību to aizstāvībai nevar būt atšķirīgi

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas

2018. gada 10. aprīļa sprieduma lietā "Vladimirova

v. Russia", pieteikums Nr. 21863/05,

40. punktu). Citiem vārdiem sakot, šādā situācijā divu

pamattiesību subjektu nošķiršana būtu pārlieku formāla. Šīs

atziņas jāņem vērā arī Satversmes tiesai, konkretizējot

Satversmes 105. pantā ietvertās tiesības uz īpašumu, jo arī

Pieteikuma iesniedzēja tās pamattiesību aizskārumu saista ar

apstrīdēto noteikumu negatīvo ietekmi uz tai pilnībā piederošās

akciju sabiedrības "Gaso" tiesībām veikt komercdarbību

uz iegūtās licences pamata.

Līdz ar to Satversmes tiesai jāpārliecinās par to, vai

Pieteikuma iesniedzējas un akciju sabiedrības "Gaso"

vadības viedokļi par pamattiesību aizskāruma esību vai

piemērotāko rīcību to aizstāvībai ir vai nav atšķirīgi.

18.2. No lietas materiāliem izriet, ka gan

Pieteikuma iesniedzēja, gan akciju sabiedrība "Gaso" ir

ieinteresēta pēc iespējas lielākā akciju sabiedrības

"Gaso" peļņā, kas attiecīgi var ietekmēt arī Pieteikuma

iesniedzējas peļņu. Tomēr šāda vienota interese raksturo arī

tādas kapitālsabiedrības, kurās ir vairāki dalībnieki, un

tādējādi pati par sevi vēl nenozīmē, ka Pieteikuma iesniedzējas

un akciju sabiedrības "Gaso" viedokļi par akciju

sabiedrības "Gaso" pamattiesību aizskārumu un

piemērotāko rīcību to aizstāvībai sakristu.

18.2.1. Satversmes tiesa ņem vērā arī situāciju

Latvijas dabasgāzes tirgū pēc tā atvēršanas. Proti, Latvijas

dabasgāzes tirgū šobrīd darbojas vienotais dabasgāzes pārvades un

uzglabāšanas sistēmas operators - akciju sabiedrība "Conexus

Baltic Grid", vertikāli integrēta energoapgādes komersanta

sastāvā ietilpstošs dabasgāzes sadales sistēmas operators -

akciju sabiedrība "Gaso" - un vairāki dabasgāzes

tirgotāji, tai skaitā Pieteikuma iesniedzēja, kurā akciju

sabiedrība "Gaso" ir vertikāli integrēta.

Akciju sabiedrība "Conexus Baltic Grid" licenci

dabasgāzes pārvadei saņēmusi 2017. gada 5. janvārī, bet

akciju sabiedrība "Gaso" licenci dabasgāzes sadalei -

2017. gada 7. decembrī. Tajā laikā Enerģētikas likuma

1. panta 13. punktā noteiktā enerģijas pārvades

definīcija pieļāva, ka enerģijas pārvade kā energoapgādes veids

ietver enerģijas transportēšanu pa augsta spiediena cauruļvadiem,

lai piegādātu to citstarp tieši lietotājiem. Turklāt arī

apstrīdētajā likuma normā bija noteikts, ka dabasgāzes pārvades

sistēmas pieslēguma noteikumi attiecināmi arī uz dabasgāzes

lietotāju pieslēgšanu tieši dabasgāzes pārvades sistēmai. Lai gan

attiecīgie pieslēguma noteikumi tajā laikā vēl nebija pieņemti,

akciju sabiedrībai "Gaso" bija zināms, ka dabasgāzes

lietotāju tieša pieslēgšanās dabasgāzes apgādes sistēmai

iespējama arī dabasgāzes pārvades sistēmas ietvaros.

Ja akciju sabiedrība "Gaso" šādos apstākļos

uzskatītu, ka tās tiesības vai tiesiskās intereses ar akciju

sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" izsniegto licenci

dabasgāzes pārvadei un sadales sistēmas operatoru licenču

darbības zonu iespējamo pārklāšanos tiek aizskartas, tā varētu

akciju sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" izsniegto

licenci apstrīdēt Administratīvā procesa likuma 76. panta

pirmajā daļā un 79. panta otrajā daļā noteiktajā kārtībā.

Proti, akciju sabiedrībai "Conexus Baltic Grid"

izsniegtā licence ir administratīvais akts, kura izdošanas

procesā akciju sabiedrība "Gaso" nebija pieaicināta kā

trešā persona. Akciju sabiedrība "Gaso", saņemot

licenci dabasgāzes sadalei un tobrīd saskatot iespējamu sadales

sistēmas operatoru licenču darbības zonu pārklāšanos akciju

sabiedrībai "Conexus Baltic Grid" izsniegtās licences

dēļ un tādējādi arī savu interešu aizskārumu, varēja to

apstrīdēt. Ne no lietas materiāliem, ne Tiesu informatīvajā

sistēmā pieejamās informācijas neizriet, ka akciju sabiedrība

"Gaso" būtu to darījusi. Turklāt akciju sabiedrības

"Gaso" pamattiesību aizskāruma gadījumā tā, ievērojot

Satversmes tiesas likumā noteiktās prasības, varētu pati iesniegt

pieteikumu Satversmes tiesā.

Veids, kādā akciju sabiedrība "Gaso" izmanto savu

licenci un no tās izrietošās tiesības, ir tās komercdarbības

brīvība. Pamattiesības citstarp ir balstītas personas autonomijā,

un, ja persona nevēlas aizstāvēt savas tiesības, tad citas

personas nevar tās aizstāvēt pašas skartās personas vietā vai

uzspiest tai šādu aizstāvību. Ar konstitucionālās sūdzības

subsidiaritātes principu pretrunā būtu tāda situācija, ka

kapitālsabiedrība var savas aizskartās pamattiesības aizsargāt ar

vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem, taču vēl nav to

darījusi un paralēli tam Satversmes tiesā var vērsties šīs

kapitālsabiedrības dalībnieki, kuru viedoklis par attiecīgās

kapitālsabiedrības pamattiesību aizskārumu un piemērotāko rīcību

to aizsardzībai varētu atšķirties no kapitālsabiedrības vadības

viedokļa.

18.2.2. Tāpat Satversmes tiesa ņem vērā

Enerģētikas likuma 45. panta otrajā daļā noteikto: ja

dabasgāzes sadales sistēmas operators ir vertikāli integrēta

energoapgādes komersanta sastāvā, šis operators ir atsevišķa

kapitālsabiedrība ar patstāvīgas juridiskās personas statusu un

nošķirts no dabasgāzes ražošanas, pārvades, uzglabāšanas,

sašķidrinātās dabasgāzes pakalpojuma sniegšanas un tirdzniecības

darbībām, un tas saziņā un sava zīmola veidošanā nodrošina, ka tā

identitāte ir nošķirta no vertikāli integrēta dabasgāzes apgādes

komersanta tirdzniecības struktūras identitātes. Ievērojot

Enerģētikas likuma 45. panta trešajā un piektajā daļā

noteikto, dabasgāzes sadales sistēmas operatora neatkarība tiek

īstenota, paredzot darbības ierobežojumus sadales sistēmas

operatora vadībai un veicot atbilstošus pasākumus šīs vadības

neatkarības nodrošināšanai. Šo prasību izpilde apliecināma,

iesniedzot Regulatora noteiktos dokumentus un informāciju.

Konkrētāk - atbilstoši Regulatora padomes 2017. gada

26. janvāra lēmuma Nr. 1/3 (prot. Nr. 4,

3. p.) "Noteikumi par prasībām dabasgāzes sadales

sistēmas operatora neatkarībai" 4. punktam sadales

sistēmas operatoram ir pienākums iesniegt Regulatoram ziņojumu

par sistēmas operatora atbilstību neatkarības prasībām. Savukārt

atbilstoši minēto noteikumu 7. punktam Regulators

Administratīvā procesa likumā noteiktajā termiņā un kārtībā

izvērtē sistēmas operatora iesniegto ziņojumu un sniedz atzinumu

par neatkarības nodrošināšanai veikto pasākumu pietiekamību.

Minētās prasības attiecas arī uz akciju sabiedrību

"Gaso", kura ir vertikāli integrēta Pieteikuma

iesniedzējā. Akciju sabiedrība "Gaso" šajos neatkarības

ziņojumos laika posmā no 2018. gada līdz 2021. gadam ir

apliecinājusi, ka tā ievēro Enerģētikas likuma 45. panta

trešajā daļā paredzētās neatkarības prasības

(sk. 2022. gada 31. marta, 2021. gada

25. marta, 2020. gada 26. marta un 2019. gada

27. marta ziņojumus par AS "Gaso" atbilstību

neatkarības prasībām. Pieejami: gaso.lv). Izvērtējot šos

ziņojumus, Regulators ir atzinis, ka akciju sabiedrības

"Gaso" veiktie pasākumi vismaz tās valdes un padomes

neatkarības nodrošināšanai ir pietiekami, lai akciju sabiedrības

"Gaso" valde un padome varētu rīkoties neatkarīgi

(sk. Regulatora 2022. gada 29. aprīļa

paziņojumu "SPRK: AS "Gaso" ir veikusi pietiekamus

pasākumus sistēmas operatora neatkarības nodrošināšanai",

2021. gada 29. aprīļa lēmumu Nr. 25 (prot.

Nr. 16, 2. p.), 2020. gada 16. jūlija lēmumu

Nr. 93 (prot. Nr. 30, 1. p.), 2019. gada

25. aprīļa lēmumu Nr. 83 (prot. Nr. 19,

3. p.) un 2018. gada 19. aprīļa lēmumu Nr. 43

(prot. Nr. 15, 2. p.). Pieejami: sprk.gov.lv).

Šajā ziņā Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka ar likumu noteiktā

tās un akciju sabiedrības "Gaso" neatkarība nemaina to,

ka Pieteikuma iesniedzējas kā mātesuzņēmuma vispārējā korporatīvā

kontrole pilnībā saglabājas. Šī kontrole esot pieļauta arī

Enerģētikas likuma 45. panta trešās daļas 3. punktā,

kur noteikts, ka dabasgāzes sadales sistēmas operatora tiesības

pieņemt lēmumus neatkarīgi no vertikāli integrētā energoapgādes

komersanta attiecībā uz aktīviem, kas vajadzīgi dabasgāzes

sadales tīkla ekspluatācijai, uzturēšanai vai attīstībai, neliedz

vertikāli integrētajam komersantam rīkoties, lai nodrošinātu

valdošā komersanta ekonomisko tiesību aizsardzību attiecībā uz

atkarīgā komersanta rīcībā esošo aktīvu atdevi. Šajā normā esot

pārņemtas Direktīvas 2009/73/EK 26. panta

2. punkta "c" apakšpunktā noteiktās prasības

(sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj.

11. lp.).

Tomēr Direktīvas 2009/73/EK 26. panta 2. punkta

"c" apakšpunktā ir paskaidrots, ka minētais

noteikums jo īpaši ļauj mātesuzņēmumam apstiprināt sadales

sistēmas operatora gada finanšu plānus vai līdzvērtīgu

instrumentu un noteikt vispārīgus ierobežojumus attiecībā uz

meitasuzņēmuma parādsaistībām, taču neļauj mātesuzņēmumam dot

norādes par ikdienas darbību. Apzinoties minēto, Satversmes tiesa

ņem vērā arī to, ka apstrīdēto noteikumu izstrādes procesā pret

to projektu iebildumus patstāvīgi izteica gan Pieteikuma

iesniedzēja, gan akciju sabiedrība "Gaso". Lai arī abas

sabiedrības vērsa uzmanību uz iespējamu sadales pakalpojuma

tarifa pieaugumu apstrīdēto noteikumu projekta pieņemšanas

rezultātā, kopumā to iebildumi nebija identiski. Proti,

Pieteikuma iesniedzēja norādīja arī uz apstrīdēto noteikumu

projekta iespējamo negatīvo ietekmi uz tās koncerna vērtību un

konkurenci Latvijas elektroenerģijas tirgū - šādi noteikumi, pēc

tās ieskata, varot nozīmēt slēptu valsts atbalstu valstij

piederošajai akciju sabiedrībai "Latvenergo", kā arī

izteica šaubas par Regulatora neatkarību no tirgus interesēm.

Savukārt akciju sabiedrība "Gaso" pauda viedokli, ka

apstrīdēto noteikumu projekta pieņemšana varētu apgrūtināt tās

licences noteikumu izpildi, ka apstrīdēto noteikumu projektā nav

skaidrota starp lietotāja dabasgāzes apgādes sistēmu un

dabasgāzes pārvades sistēmu izbūvētā gāzesvada piederība un

nodrošinātas tā apkalpošanas un drošas ekspluatācijas prasības.

Turklāt akciju sabiedrība "Gaso" vērsa uzmanību uz to,

ka citviet Eiropā neesot tā, ka lietotāji varētu pieslēgties

dabasgāzes pārvades sistēmai bez ierobežojumiem

(sk. akciju sabiedrības "Gaso" 2019. gada

18. janvāra, 2019. gada 8. februāra,

2019. gada 4. marta, 2019. gada 9. aprīļa un

2019. gada 10. aprīļa vēstules, kā arī Pieteikuma

iesniedzējas 2019. gada 18. janvāra, 2019. gada

8. aprīļa un 2019. gada 10. aprīļa vēstules lietas

materiālu 2. sēj. 143.-150. lp., 3. sēj. 1.-4.,

16.-19., 42.-43. un 86.-98. lp.). Tādējādi jau

apstrīdēto noteikumu izstrādes procesā Pieteikuma iesniedzējas un

akciju sabiedrības "Gaso" paustie viedokļi bija

atšķirīgi.

Ņemot vērā iepriekš izklāstītos apsvērumus, Satversmes tiesa

nav guvusi apstiprinājumu tam, ka Pieteikuma iesniedzējas un

akciju sabiedrības "Gaso" vadības viedokļi par

pamattiesību aizskāruma esību vai piemērotāko rīcību tā

novēršanai sakristu. Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēja un akciju

sabiedrība "Gaso" ir nošķirami pamattiesību

subjekti.

18.3. Pieteikuma iesniedzēja arī norādījusi, ka

apstrīdēto normu ietekmes rezultātā samazinājusies tās koncerna

vērtība. Tomēr Satversmes tiesa jau ir atzinusi: lai kādas

ekonomiskās intereses tiktu atzītas par īpašuma tiesību objektu

Satversmes 105. panta izpratnē, tām jāatbilst tiesību

sistēmā noteiktajiem kritērijiem. Proti, par īpašumu var tikt

uzskatīti tādi prasījumi, kuru izpildi varētu pieprasīt, ja

pastāvētu skaidrs tiesisks pamats (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 27. oktobra sprieduma lietā

Nr. 2010-12-03 7. punktu un 2011. gada

3. novembra sprieduma lietā Nr. 2011-05-01

15.2. punktu).

Satversmes 105. pantā ietvertās pamattiesības, proti,

tiesības uz īpašumu, negarantē tiesības būt pasargātam no biznesa

riska (sk. Satversmes tiesas 2011. gada

19. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-71-01

23.6. punktu). Tas attiecas arī uz koncerna vērtību.

Izskatāmās lietas apstākļos, kad apstrīdētie noteikumi, pēc

Pieteikuma iesniedzējas ieskata, skar tieši akciju sabiedrībai

"Gaso" ar licenci piešķirtās tiesības, Pieteikuma

iesniedzējai, ņemot vērā komercdarbības risku, nav aizsargājamu

tiesību uz koncerna vērtības saglabāšanu. Tiesību uz īpašumu

garantija aizsargā konkrētas pastāvošās vērtības pret nepamatotu

valsts varas iejaukšanos. Tomēr vispārīgā gadījumā koncerna

vērtība pati par sevi nav uzskatāma par stabilu un nemainīgu

stāvokli, jo to ietekmē dažādi apstākļi. Saimnieciskā darbība ir

saistīta ar iniciatīvu un drosmi, darbojoties pastāvīga riska un

ekonomiskās nenoteiktības apstākļos, proti, ir saistīta ar

daudzām grūtībām un neparedzētām situācijām, kuras var rasties

gan paša komersanta pieņemto lēmumu rezultātā, gan no komersanta

neatkarīgu apstākļu dēļ (sk. Satversmes tiesas

2011. gada 20. maija sprieduma lietā

Nr. 2010-70-01 17. punktu). Arī vairākas

pieaicinātās personas norādījušas: fakts, ka šobrīd licence

sadales sistēmas operatora pakalpojumu sniegšanai Latvijas

Republikas teritorijā ir izsniegta tikai akciju sabiedrībai

"Gaso", nenozīmē, ka Latvijas Republikas teritorijā

pastāvētu ierobežojums, kas liegtu darboties vairākiem sadales

sistēmas operatoriem ar noteikumu, ka to licenču darbības zonas

nepārklājas. Proti, Regulators saskaņā ar likuma "Par

sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem" 18. panta otro

daļu var grozīt izsniegtās licences noteikumus. Tātad arī

Pieteikuma iesniedzējas koncerna vērtība var mainīties dažādu

citu iemeslu dēļ.

Tādējādi konkrētajā gadījumā Pieteikuma iesniedzējai nav

Satversmes 105. panta tvērumā esošu tiesību attiecībā uz tai

piederošās nodalītās akciju sabiedrības "Gaso" licenci

un tās izmantošanas iespējām, kā arī tās koncerna vērtības

nemainīgumu.

Tātad ar apstrīdētajiem noteikumiem Pieteikuma

iesniedzējai nav aizskartas Satversmes 105. panta pirmajā

teikumā ietvertās tiesības uz īpašumu. Līdz ar to tiesvedības

turpināšana daļā par apstrīdēto noteikumu atbilstību Satversmes

105. panta pirmajam teikumam nav iespējama.

19. Pieteikumā lūgts izvērtēt apstrīdēto noteikumu

atbilstību arī Satversmes 1. pantā ietvertajiem labas

pārvaldības, labas likumdošanas, tiesiskās paļāvības un tiesiskās

drošības principiem, Satversmes 64. un 89. pantam,

Enerģētikas likuma 45. panta septītajai daļai un

apstrīdētajai likuma normai, kā arī apstrīdētās likuma normas

atbilstību Satversmes 64. pantam.

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka Pieteikuma iesniedzējas

apsvērumi par iespējamo labas pārvaldības, labas likumdošanas,

tiesiskās paļāvības un tiesiskās drošības principu pārkāpumu ir

saistīti ar tās sniegtajiem argumentiem par to, ka apstrīdētie

noteikumi aizskar tās tiesības uz īpašumu un ir pieņemti

neatbilstoši Satversmes 64. panta prasībām. Ja Satversmes

tiesa, izskatot lietu, kas ierosināta pēc konstitucionālās

sūdzības, konstatē, ka Satversmē ietverto pamattiesību aizskāruma

nav, tā nevar vērtēt prasījumu arī tā pakārtotajā daļā par

apstrīdētās normas atbilstību likumā noteiktajam pilnvarojumam

(sk. Satversmes tiesas 2012. gada 8. novembra

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-04-03

18. punktu un 2015. gada 6. oktobra lēmuma

par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2014-35-03

14. punktu). Savukārt, lūdzot izvērtēt apstrīdētās

normas atbilstību Satversmes 89. pantam, pieteikumā ir

jāpamato, kādas papildu tiesības vai saistības, kas neietilpst

Satversmes pamattiesību normu saturā, attiecībā uz konkrēto

situāciju izriet no šā panta, tomēr pieteikumā šāds pamatojums

pēc būtības nav sniegts.

Tādējādi pastāv tādi apstākļi, kuru dēļ tiesvedības

turpināšana arī šajā daļā atbilstoši Satversmes 29. panta

pirmās daļas 6. punktam nav iespējama.

Tātad arī daļā par apstrīdēto

noteikumu atbilstību Satversmes 1. pantā ietvertajiem labas

pārvaldības, labas likumdošanas, tiesiskās paļāvības un tiesiskās

drošības principiem, Satversmes 64. un 89. pantam,

Enerģētikas likuma 45. panta septītajai daļai un

apstrīdētajai likuma normai, kā arī apstrīdētās likuma normas

atbilstību Satversmes 64. pantam tiesvedība ir

izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2019-28-0103 "Par

Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas padomes

2019. gada 18. aprīļa lēmuma Nr. 1/7

"Dabasgāzes pārvades sistēmas pieslēguma noteikumi biometāna

ražotājiem, sašķidrinātās dabasgāzes sistēmas operatoriem un

dabasgāzes lietotājiem" atbilstību Latvijas Republikas

Satversmes 1., 64., 89. pantam un 105. panta pirmajam

teikumam, kā arī Enerģētikas likuma 45. panta septītajai

daļai un 84.1 panta pirmajai daļai un Enerģētikas

likuma 84.1 panta pirmās daļas atbilstību

Latvijas Republikas Satversmes 64. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs

A. Laviņš