12. pants

Satversmes 92. panta pirmais teikums nosaka:

"Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās

intereses taisnīgā tiesā."

12.1. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Satversmes 92.

panta pirmajā teikumā lietotais jēdziens "taisnīga

tiesa" ietver divus aspektus, proti, "taisnīga

tiesa" kā neatkarīga tiesu varas institūcija, kas izskata

lietu, un "taisnīga tiesa" kā pienācīgs, tiesiskai

valstij atbilstošs process, kurā lieta tiek izskatīta. Taisnīga

tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs process nozīmē

valsts pienākumu paredzēt garantijas tiesiskuma un taisnīguma

principu ievērošanai lietu izspriešanā (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma lietā Nr.

2014‑13‑01 11. punktu).

Taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs

tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas

tiesības, tai skaitā tiesības uz pieeju tiesai (sal. sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 28. septembra sprieduma

lietā Nr. 2016‑01‑01 9. punktu). Atbilstoši Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam valstij ir pienākums noteikt tādu tiesas

procesu, kas ļautu ikvienai personai, kuras tiesības vai

likumiskās intereses ir prettiesiski aizskartas vai pārkāptas,

panākt savu tiesību un likumisko interešu efektīvu aizsardzību

(sal. sk. Satversmes tiesas 2015. gada 16. aprīļa sprieduma

lietā Nr. 2014‑13‑01 11. punktu).

Satversmes 92. panta pirmais teikums negarantē personai

tiesības uz jebkura tai svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Tomēr

valstij ir jānodrošina efektīva aizsardzība ikvienai personai,

kuras tiesības vai likumiskās intereses ir aizskartas (sal.

sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma

lietā Nr. 2016‑13‑01 13. punktu). Satversmes 92. panta

pirmais teikums ietver personas pamattiesības uz tās tiesību

aizsardzību taisnīgā tiesā. Satversmes 92. panta pirmā teikuma

izpratnē jēdziens "tiesības" apzīmē personas

subjektīvās tiesības, kas šai personai izriet no tiesību normām.

Satversmes 92. panta pirmais teikums ietver arī personas

pamattiesības uz tās likumisko interešu aizsardzību taisnīgā

tiesā. Ar jēdzienu "likumiska interese" nav saprotama

abstrakta personas interese saņemt skaidrojumu par to

interesējošu tiesību jautājumu vai noskaidrot to interesējošus

faktiskos apstākļus.

Skaidrojot jēdzienu "likumiska interese", jau 20.

gadsimta trīsdesmitajos gados tiesību zinātnē tika atzīts, ka

personas likumiska interese ir tās interese gūt saistošu

apstiprinājumu pastāvošajām tiesiskajām attiecībām, ja šāds

apstiprinājums ir nepieciešams, lai novērstu kaitējumu personas

tiesībām. Atšķirībā no personas subjektīvajām tiesībām, personas

likumiskās intereses parasti nav tieši norādītas tiesību normās,

bet ir konstatējamas katrā konkrētā gadījumā, pamatojoties uz

lietas faktiskajiem un tiesiskajiem apstākļiem. Jebkura personas

subjektīvo tiesību aizskāruma gadījumā personai ir likumiska

interese aizsargāt savas subjektīvās tiesības. Taču likumiska

interese personai rodas arī gadījumā, kad tās subjektīvās

tiesības vēl nav aizskartas, bet ir objektīvs pamats uzskatīt, ka

konkrētajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos neskaidrība par

pastāvošo tiesisko stāvokli var izraisīt personas subjektīvo

tiesību aizskārumu (sal. sk.: Kantors L. Atzīšanas prasība

Latvijas civīlprocesā. Rīga, Grāmatrūpnieks, 1936; Lange V.

Atzīšanas prasība un mūsu Senāta judikatūra. Rīga, EXTRA,

1937).

Arī mūsdienās tiesību zinātnē, skaidrojot jēdzienu

"likumiska interese", ir atzīts, ka personas likumiska

interese ir tiesiski novērtējams labums (mantisks vai

nemantisks), ko materiālās tiesību normas aizsargā. Šis labums

tiek ietekmēts vienmēr, kad notiek personai nevēlamas tās

tiesiskā stāvokļa (esošās situācijas) izmaiņas (tiesiska

līdzsvara traucēšana). Likumisko interesi atzīst tad, ja

tiesiskajās attiecībās pastāv nenoteiktība, kas personas tiesisko

stāvokli apdraud vai aizskar, un ar spriedumu šī nenoteiktība var

tikt novērsta. Likumiskas intereses esības atzīšanai nav

vajadzīgs tas, lai fakts, kas dod šai interesei pamatu, jau būtu

sagādājis prasītājam zaudējumu vai būtu atklājis nepieciešamību

novērst šo zaudējumu (sk.: Kārkliņš J., Brants E. Negatīvā

atzīšanas prasība civilprocesā. Jurista Vārds, 2017. gada 28.

marts, Nr. 13, 24. lpp.).

Tātad personas likumiska interese, kuras aizsardzību prasa

nodrošināt Satversmes 92. panta pirmais teikums, ir tikai tāda

personas interese, kas ir nesaraujami saistīta ar konkrētās

personas subjektīvajām tiesībām. Proti, ar jēdzienu

"likumiska interese" ir saprotama personas interese gūt

saistošu apstiprinājumu noteiktu tiesisko attiecību pastāvēšanai

vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam, ja no šāda apstiprinājuma

ir atkarīgas tieši šīs personas subjektīvās tiesības vai

juridiskie pienākumi. Savukārt personas likumiskas intereses

aizsardzību var nodrošināt saistošs apstiprinājums konkrētu

tiesisko attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to

saturam.

Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam gan personas

tiesību, gan personas likumisko interešu aizsardzības labad

personai ir nodrošināma pieeja tiesai. Tā kā personas likumiskās

intereses izriet no personas subjektīvajām tiesībām, personas

tiesību aizsardzības līdzekļi vienlaikus nodrošina arī no šīm

tiesībām izrietošo personas likumisko interešu aizsardzību. Tādēļ

gadījumā, kad personas tiesības vēl nav aizskartas, atbilstoši

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam persona ir tiesīga

aizsargāt savas likumiskās intereses, vēršoties tiesā ar prasību

sniegt saistošu apstiprinājumu konkrētu, personas tiesisko

stāvokli ietekmējošu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai

nepastāvēšanai, kā arī to saturam. Savukārt gadījumā, kad

personas tiesības jau ir aizskartas, persona ir tiesīga aizsargāt

savas tiesības un no tām izrietošās likumiskās intereses,

izmantojot citus tai pieejamos tiesību aizsardzības

līdzekļus.

Tātad, lai noteiktu, vai izskatāmajā lietā ir aizskartas tādas

personas pamattiesības, kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā

teikuma tvērumā, Satversmes tiesai ir jāizvērtē lietas faktiskie

un tiesiskie apstākļi un jānoskaidro, vai Pieteikuma iesniedzējai

izskatāmās lietas apstākļos ir likumiska interese vērsties tiesā

ar prasību sniegt saistošu apstiprinājumu konkrētu tiesisko

attiecību pastāvēšanai vai nepastāvēšanai, kā arī to saturam. Pēc

tam Satversmes tiesai jāpārbauda, vai Pieteikuma iesniedzējai

konkrētajā gadījumā tika nodrošināta pieeja tiesai, lai tā varētu

aizsargāt savas likumiskās intereses.

12.2. No lietas materiāliem izriet, ka dzīvojamās mājas

pārvaldnieks izrakstīja Pieteikuma iesniedzējai vairākus rēķinus,

pieprasot tajos norādīto parādu un no šiem parādiem izrietošu

līgumsodu samaksu. Turpretim Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka

viņai nav juridiska pienākuma veikt šos maksājumus. Pieteikuma

iesniedzēja pēc būtības uzskata, ka šajā situācijā viņai ir

likumiska interese noskaidrot savu tiesisko stāvokli, vēršoties

tiesā ar prasību par viņas un dzīvojamās mājas pārvaldnieka

tiesisko attiecību saturu (sk. lietas materiālu 1.-33.

lp.).

Kreditors ir tiesīgs vērsties tiesā ar prasības pieteikumu par

nesamaksāta parāda piedziņu. Ja tiesa, izskatot lietu pēc

kreditora pieteikuma, secina, ka parāda samaksas pieprasījums ir

pamatots, parādniekam ar tiesas spriedumu tiek uzlikts juridisks

pienākums samaksāt pieprasīto summu. Tomēr vēl pirms vēršanās

tiesā ar prasības pieteikumu kreditors ir tiesīgs saskaņā ar

Parādu ārpustiesas atgūšanas likumu veikt parādu ārpustiesas

atgūšanu, kas var nelabvēlīgi ietekmēt personu ilgstošā laika

posmā un aizskart citas šīs personas tiesības. Turklāt saskaņā ar

minētā likuma 12. pantu parāda atgūšanas pakalpojumu sniedzējs ir

tiesīgs iekļaut informāciju par parādnieku un attiecīgo parādu

savā parādvēstures datubāzē. Saskaņā ar šā panta ceturtās daļas

3. punktu parādu atgūšanas pakalpojumu sniedzējs ir tiesīgs

iekļaut šo informāciju parādvēstures datubāzē arī tad, ja

parādnieks ir izteicis iebildumus pret parāda esību vai apmēru,

ja vien parāda atgūšanas pakalpojumu sniedzējs rakstveidā pamato

parāda esību un apmēru un izsniedz parādniekam parādu pamatojošo

dokumentu kopijas. Atbilstoši šā panta trešajai daļai

parādvēstures datubāzes mērķis ir sniegt informāciju trešajām

personām, lai tās varētu novērtēt fiziskās personas spēju

izpildīt maksājuma saistības. Tādējādi personas iespējamā

iekļaušana parādvēstures datubāzē saistībā ar pieprasīto parāda

maksājumu var nelabvēlīgi ietekmēt citas šīs personas tiesiskās

attiecības.

Līdz ar to ir secināms, ka personai šādos faktiskajos un

tiesiskajos apstākļos ir likumiska interese noskaidrot savu

tiesisko stāvokli. Attiecīgi Satversmes 92. panta pirmais teikums

šādos apstākļos prasa nodrošināt personai pieeju tiesai, proti,

tiesības savu likumisko interešu aizsardzībai vērsties tiesā ar

prasību konstatēt konkrētu tiesisko attiecību pastāvēšanu vai

nepastāvēšanu, kā arī to saturu.

12.3. No pieteikuma, tam pievienotajiem dokumentiem, kā

arī Tiesu informācijas sistēmā pieejamās informācijas izriet, ka

pirmās instances tiesa izbeidza tiesvedību civillietā, kas tika

ierosināta pēc Pieteikuma iesniedzējas prasības pieteikuma, kurā

pēc būtības tika lūgts atzīt tiesisko attiecību nepastāvēšanu.

Izskatījusi Pieteikuma iesniedzējas sūdzību, apelācijas instances

tiesa nolēma atstāt pirmās instances tiesas lēmumu negrozītu, bet

Augstākās tiesas tiesnešu kolēģija atteicās izskatīt Pieteikuma

iesniedzējas blakus sūdzību par apelācijas instances tiesas

lēmumu (sk. lietas materiālu 19.-25. un 30. lp.).

Pirmās instances tiesa citstarp secināja, ka saskaņā ar

apstrīdēto normu persona ir tiesīga vērsties tiesā tikai tās

tiesību aizskāruma gadījumā, bet nav tiesīga vērsties tiesā ar

prasību par tiesisko attiecību pastāvēšanu vai nepastāvēšanu.

Izskatījusi Pieteikuma iesniedzējas sūdzību par pirmās instances

tiesas lēmumu, apelācijas instances tiesa atstāja minēto lēmumu

spēkā, pievienojoties pirmās instances tiesas secinājumam par

apstrīdētās normas saturu un papildus uzsverot Augstākās tiesas

judikatūras atziņas, kas šo secinājumu apstiprina (sk. lietas

materiālu 19.-25. lp.).

Tādējādi no lietas faktiskajiem apstākļiem izriet, ka

Pieteikuma iesniedzējai izskatāmajā lietā, citstarp pamatojoties

uz apstrīdēto normu, tika liegta iespēja aizsargāt savu likumisko

interesi tiesā. Konkrētajos faktiskajos un tiesiskajos apstākļos

Pieteikuma iesniedzējai nav pieejami arī citi līdzekļi, ko viņa

varētu izmantot savas likumiskās intereses aizsardzībai. Tādējādi

secināms, ka izskatāmās lietas faktiskajos apstākļos Pieteikuma

iesniedzējai ir aizskartas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā

ietvertās pamattiesības.