13. pants

Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka viņas

pamattiesību aizskārumu izraisījusi tieši apstrīdētā norma,

ciktāl tā neparedz personas tiesības vērsties tiesā ar prasību

konstatēt noteiktu tiesisko attiecību saturu. Pieteikuma

iesniedzēja savā pieteikumā norādījusi argumentus par apstrīdētās

normas iespējamo neatbilstību Satversmei, balstoties uz tādu

apstrīdētās normas interpretāciju, kādā šī norma viņai piemērota

konkrētajā civillietā (sk. lietas materiālu 1.-7. lp.).

Turpretim Saeima uzskata, ka Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību

aizskārumu ir izraisījusi apstrīdētās normas interpretācija un

piemērošana konkrētajā civillietā, nevis pati apstrīdētā norma.

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma neliedz personai tiesības

savu likumisko interešu aizsardzības nolūkā vērsties tiesā ar

prasību par tiesisko attiecību pastāvēšanas vai nepastāvēšanas

atzīšanu, ciktāl šāda prasība nav hipotētiska un ir vērsta uz

personas tiesību vai likumisko interešu aizsardzību (sk.

lietas materiālu 45.-52. lp.).

Saskaņā ar Satversmes 85. pantu, kā arī Satversmes tiesas

likuma 1. un 16. pantu Satversmes tiesas kompetencē neietilpst

vispārējās jurisdikcijas tiesu un citu tiesību normu piemērotāju

nolēmumu un sniegtās tiesību normu interpretācijas pārvērtēšana.

Satversmes tiesa var iesaistīties kāda tiesību jautājuma

izlemšanā tad, ja nepastāv vai jau ir pilnībā izmantoti visi citi

tiesību sistēmā pieejamie līdzekļi, lai atrisinātu tiesisko

strīdu, un konkrētajā situācijā tā ir atzīstama par galīgo

tiesību aizsardzības instanci. Par minētajiem līdzekļiem

uzskatāma arī tāda tiesību normu interpretācija un piemērošana,

kas novērš radušos vai iespējamo kādas tiesību normas

neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 7. oktobra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2012‑25‑01 14.3. punktu).

Taisnīga rezultāta sasniegšanas interesēs tiesību normas

piemērotājam ir pienākums normu interpretēt atbilstoši augstāka

juridiska spēka tiesību normām. Satversmei atbilstoša tiesību

normu piemērošana ietver piemērojamās tiesību normas atrašanu un

atbilstošu iztulkošanas metožu izmantošanu, intertemporālās un

hierarhiskās piemērojamības izvērtēšanu, judikatūras un tiesību

doktrīnas izmantošanu, kā arī tiesību tālākveidošanu (sal.

sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 8. marta lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010‑52‑03 7. punktu).

Satversmes tiesa jau iepriekš ir secinājusi, ka tās uzdevums

nav izlemt to, kā katrā konkrētā gadījumā pareizi interpretējamas

vai piemērojamas tiesību normas. Tomēr atsevišķos gadījumos

Satversmes tiesai var būt nepieciešams interpretēt tiesību

normas: pirmkārt, ja kāda norma tikai konkrētā interpretācijā

atbilst vai neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normām;

otrkārt, ja no konkrētu normu interpretācijas ir atkarīgas

prasījuma robežas Satversmes tiesas lietā vai personas tiesības

iesniegt konkrēto pieteikumu; treškārt, citos gadījumos, kad tas

nepieciešams Satversmes tiesas procesa ietvaros (sk.

Satversmes tiesas 2013. gada 7. oktobra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2012‑25‑01 14.3. punktu).

Ja Pieteikuma iesniedzējas pamattiesību aizskārumu ir

izraisījusi apstrīdētās normas interpretācija un piemērošana

konkrētajā civillietā, tad Satversmes tiesai nav pamata izvērtēt

apstrīdētās normas atbilstību Satversmei un tiesvedība

izskatāmajā lietā būtu izbeidzama. Ievērojot lietā izteiktos

atšķirīgos viedokļus par apstrīdētās normas saturu, Satversmes

tiesai, lai izlemtu jautājumu par tiesvedības turpināšanu

izskatāmajā lietā, ir nepieciešams izvērtēt, vai Pieteikuma

iesniedzējai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto

pamattiesību aizskārumu izraisījusi tieši apstrīdētā norma vai

tikai tās interpretācija un piemērošana konkrētajā civillietā.

Šajā nolūkā Satversmes tiesai jānoskaidro apstrīdētās normas

mērķis un patiesā jēga.