8. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes

Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedras docente

Dr. iur. Daina Ose - uzskata, ka personas pamattiesību

ierobežojumu rada nepareiza apstrīdētās normas interpretācija un

piemērošana.

Apstrīdētā norma nosakot personas tiesības uz tiesas

aizsardzību un esot cieši saistīta ar Satversmes 92. panta pirmo

teikumu un Konvencijas 6. pantu. Apstrīdētā norma kopš tās spēkā

stāšanās brīža esot interpretēta plaši, nodrošinot jebkuras

personas tiesību un interešu aizsardzību tiesā sakarā ar jebkuru

prasību, kas pakļauta civilai tiesvedībai. Arī vairumā citu

valstu civilprocesuālais regulējums esot līdzīgs, proti, tas

nosakot personas tiesības uz tiesas aizsardzību, bet neparedzot

šo tiesību ierobežojumus attiecībā uz noteikta veida prasībām.

Apstrīdētajā normā ietvertās tiesības uz tiesas aizsardzību esot

formulētas kā princips. Šā principa tvērumu varot sašaurināt,

vienīgi skaidri nosakot normatīvajos aktos precīzus šā principa

tvēruma ierobežojumus. Civilprocesa likuma regulējums neparedzot

aizliegumu vērsties tiesā ar noteikta veida prasībām atkarībā no

prasības priekšmeta.

Apstrīdētā norma neesot grozīta kopš tās pieņemšanas brīža un

ļaujot vērsties tiesā ar visām civilprocesā iespējamām prasībām -

piespriešanas prasībām, pozitīvajām un negatīvajām atzīšanas

prasībām un pārveidojošām jeb konstitutīvām prasībām. Apstrīdētās

normas tvērums esot ticis sašaurināts ar Augstākās tiesas 2019.

gada 14. marta spriedumu lietā Nr. SKC‑70/2019, kurā Augstākā

tiesa norādījusi, ka rēķina izrakstīšana pati par sevi nenodibina

parādsaistību, ka prasība par rēķina atzīšanu par spēkā neesošu

nav vērsta uz konkrētu tiesību vai likumisko interešu aizskāruma

vai apstrīdējuma novēršanu un ka tiesību normas neparedz personas

tiesības tiesas ceļā prasīt juridisku attiecību pastāvēšanas vai

nepastāvēšanas atzīšanu. Tādējādi personas tiesības vērsties

tiesā ar atzīšanas prasību esot ierobežotas nevis ar apstrīdēto

normu, bet ar Augstākās tiesas judikatūru. Augstākā tiesa savu

atziņu esot pamatojusi ar to, ka Latvijā 20. gadsimta

divdesmitajos un trīsdesmitajos gados spēkā bijušā Civilprocesa

nolikuma 3. pants tieši noteica personas tiesības vērsties tiesā

ar atzīšanas prasību. Šis arguments neatbilstot jaunākām

normatīvo aktu veidošanas tradīcijām, atbilstoši kurām normatīvie

akti vairs neesot tik detalizēti kā senāk pieņemti normatīvie

akti.

Atzīšanas prasība esot plaši pazīstams un praksē piemērojams

prasības veids, piemēram, Vācijas tiesību sistēmā. Latvijas

Civilprocesa likumam atšķirībā no Vācijas civilprocesa tiesiskā

regulējuma neesot raksturīga tik augsta detalizācijas pakāpe.

Apstrīdētā norma esot piemērojama visplašākajā tās izpratnē.

Skatot to kopsakarā ar Civilprocesa likuma 1. panta otro daļu,

esot secināms, ka apstrīdētā norma neparedz tādus ierobežojumus,

kādus tās saturā saskatījusi Augstākā tiesa. Augstākās tiesas

sniegtā apstrīdētās normas interpretācija esot pretrunā ar

Satversmes 92. panta pirmo teikumu un Eiropas Cilvēktiesību

tiesas atziņām par personas tiesībām uz taisnīgu tiesu, jo tās

rezultātā personai pēc būtības tiekot atņemtas tiesības uz

taisnīgu tiesu.

Vispārējās jurisdikcijas tiesas praksē attiecībā uz

negatīvajām atzīšanas prasībām norādot, ka prasītājam nav tiesību

celt šādu prasību, jo nav tādas normas, kas paredzētu personai

tiesības tiesas ceļā prasīt juridisku attiecību neesības

atzīšanu. Šādas materiālo tiesību normas neesība nevarot būt par

pamatu tam, lai personai tiktu liegtas tiesības uz tiesas

aizsardzību civilprocesā. Tiesai esot pienākums labot likuma

nepilnību tiesību tālākveidošanas ceļā vai arī atbilstoši

Civillikuma 5. pantam lietu izšķirt pēc taisnības apziņas un

vispārējiem tiesību principiem. Tiesai citstarp esot jāievēro

privāttiesību jomā pastāvošais privātautonomijas princips, kas

garantējot personas brīvību dibināt tiesiskās attiecības, kā arī

aizsargājot personas paļāvību uz to, ka tās tiesības netiks

ierobežotas bez tiesiska pamata un tai būs iespēja savas tiesības

aizsargāt tiesā. Nepieļaujot negatīvo atzīšanas prasību, personai

tiekot liegta iespēja novērst tiesisko nenoteiktību kreditora un

debitora savstarpējās attiecībās. Vienā no Augstākās tiesas

izskatītajām lietām šāda nepamatota apstrīdētās normas

interpretācija esot novedusi pie tā, ka persona tika iekļauta

parādnieku sarakstā un līdz ar to šai personai tika liegta

iespēja saņemt patēriņa kredītu, kā arī tika aizskarts personas

gods un cieņa.

Atzīšanas prasību nepieļaujamība varot radīt būtiskas

nelabvēlīgas sekas personai, kura šādas prasības izskatīšanas

rezultātā tiktu skaidrībā par savām tiesībām un pienākumiem un

varētu pilnvērtīgi iesaistīties civiltiesiskajā apgrozībā.

Kreditoram neesot pienākuma vērsties tiesā pret debitoru, un šo

tiesību izmantošana esot atkarīga no kreditora personīgās

iniciatīvas. Ja debitoram nav tiesību vērsties tiesā ar negatīvo

atzīšanas prasību, tad viņa un kreditora tiesiskajās attiecības

varot ilgstoši pastāvēt tiesiska neskaidrība un debitors nevarot

sevi pasargāt no kreditora rīcības ārpus tiesvedības ietvariem.

Turklāt tad, ja debitors nav tiesīgs iesniegt atzīšanas prasību,

ir iespējams tas, ka brīdī, kad kreditors tomēr nolems iesniegt

piespriešanas prasību, debitors vairs nespēs savākt pierādījumus

laika notecējuma dēļ.