91. pants
nav piemērojams, bet pietiktu ar to, ka tiek izvērtēta

apstrīdēto normu atbilstība Satversmes 109. pantam.

13. Pieaicinātā persona - Latvijas Zinātnes padomes

eksperte Ph. D. Olga Rajevska - norāda, ka faktiski

attiecībā uz pirktspēju kopš 2020. gada, kad minimālās

invaliditātes pensijas apmērs tika palielināts, nav sasniegts pat

1996. gada līmenis.

Starptautiskās Darba organizācijas Konvencija par minimālajiem

sociālā nodrošinājuma standartiem paredzot, ka minimālajam

invaliditātes nodrošinājuma apmēram jābūt tādam pašam kā

minimālajam vecuma nodrošinājumam, proti, vismaz 40 procentu

apmērā no vidējā darba ņēmēja algas. Pašreizējās minimālās

invaliditātes pensijas pat I invaliditātes grupas gadījumā 2019.

gadā esot segušas tikai 16 procentus no vidējās bruto algas

valstī.

Invaliditāte esot saistīta ar dubultu finansiālo nastu -

ienākumu samazinājumu un izdevumu pieaugumu. Invaliditātes

pensija esot galvenais līdzeklis, ar kuru persona ar invaliditāti

var uzturēt savus ienākumus.

Pēc Olgas Rajevskas ieskata, pat ierobežotus resursus ir

iespējams un nepieciešams izmantot optimālā un taisnīgā

veidā.

14. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Irina

Možajeva - norāda, ka minimālais invaliditātes pensijas

apmērs, kas ir noteikts no 2020. gada 1. janvāra, personai ar I

grupas invaliditāti nenodrošina pat trešdaļu no ienākuma, kas

uzskatāms par nabadzības riska slieksni. Savukārt personai ar III

grupas invaliditāti šis apmērs esot četras reizes mazāks par

nabadzības riska slieksni. Arī personām ar I grupas invaliditāti

kopš bērnības minimālais invaliditātes pensijas apmērs sasniedzot

tikai nepilnu pusi no iepriekš minētā līmeņa.

Personām ar invaliditāti gan esot paredzēti dažādi

atvieglojumi un pabalsti, taču šo personu izdevumi par veselības

aprūpes pakalpojumiem un medikamentiem esot ļoti lieli un

medikamentu iegādei atvieglojumi vai pabalsti neesot

paredzēti.

15. Pieaicinātā persona - Latvijas Pašvaldību savienība

- norāda, ka personām ar invaliditāti ir tiesības saņemt vairākus

un dažādus sociālos pakalpojumus un pabalstus, tostarp arī tādus,

kas attiecas uz šādu personu iekļaušanu darba tirgū. Par personu

ar invaliditāti iekļaušanu darba tirgū rūpējoties ne tikai

pašvaldības, bet arī valsts.

Invaliditātes sekas varot mazināt arī ar brīvprātīgo

iniciatīvu palīdzību. Proti, pašvaldības pašas varot radīt

papildu instrumentus to uzņēmēju atbalstīšanai, kuri pieņem darbā

personas ar invaliditāti, proti, pašvaldības varot subsidēt darba

vietas, palīdzēt pielāgot telpas. Taču tāpat kā valsts, arī

pašvaldību iespējas esot ierobežotas ar budžeta iespējām.

Satversmes tiesa

secināja:

16. Tiesībsargs lūdzis vērtēt likuma "Par valsts

pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkta un otrās daļas,

kā arī Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkta atbilstību

Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un 109. pantam.

Pieteikums iesniegts par normām, kas bija spēkā līdz 2020. gada

31. decembrim. 2020. gada 24. novembrī likumdevējs pieņēma

grozījumus likumā "Par valsts pensijām". Tostarp tika

grozīta likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmā un

otrā daļa. Minētie grozījumi stājās spēkā 2021. gada 1.

janvārī.

Satversmes tiesas likuma 29. pants reglamentē tiesvedības

izbeigšanu lietā. Atbilstoši šā panta pirmās daļas 2. punktam

tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai ar

Satversmes tiesas lēmumu, ja apstrīdētā tiesību norma (akts) ir

zaudējusi spēku.

Interpretējot Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas

2. punktu, jāņem vērā, ka šī norma ir vērsta uz to, lai

nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un Satversmes

tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs

nepastāv (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 12.

februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4. punktu). Izlemjot

jautājumu par tiesvedības izbeigšanu lietā, izšķirošais apstāklis

ir tas, vai apstrīdētā norma ir zaudējusi savu spēku (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmajā daļā noteiktais dod

Satversmes tiesai tiesības izbeigt lietu, bet neparedz pienākumu

to darīt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2013. gada 12.

februāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2012-11-01

8.1. punktu).

Tādējādi Satversmes tiesa izvērtēs,

vai tai ir pamats izskatāmajā lietā izbeigt tiesvedību.

17. Lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās

daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu,

Satversmes tiesai jānoskaidro: 1) vai apstrīdētā norma ir

zaudējusi spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību

turpināt (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2014. gada 3.

aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2013-11-01 10.

punktu).

18. Lai secinātu, ka apstrīdētā norma ir zaudējusi

spēku, nepietiek ar konstatējumu, ka no regulējuma ir izslēgts

apstrīdētās normas teksts. Satversmes tiesai ir jānoskaidro

veikto grozījumu apjoms, lai secinātu, vai tiesību normas saturs

ir mainījies pēc būtības (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2015. gada 11. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr.

2014-33-01 7. punktu un 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr.

2018-21-01 9. punktu).

18.1. Kā norādīts šā lēmuma 16. punktā, grozījumi

likumā "Par valsts pensijām" stājās spēkā 2021. gada 1.

janvārī. Likuma "Par valsts pensijām" pārejas noteikumu

74. punkts noteic: "Par periodu no 2021. gada 1. janvāra

līdz 2021. gada 30. aprīlim vecuma pensiju, invaliditātes pensiju

un apgādnieka zaudējuma pensiju, kas nosakāma minimālās pensijas

apmērā, izmaksā minimālās pensijas apmērā, kāds bija noteikts

atbilstoši normatīvajiem aktiem līdz 2020. gada 31. decembrim, un

ne vēlāk kā līdz 2021. gada maijam veic šo minimālo pensiju

pārrēķinu, un starpību izmaksā vienlaikus ar 2021. gada maijā

izmaksājamo pensiju."

Tātad jaunais regulējums ir spēkā un, kaut arī Saeima

noteikusi pārejas periodu, lai personas un valsts iestādes varētu

tam sagatavoties un pielāgoties, jau šobrīd noteic minimālās

invaliditātes pensijas aprēķinu.

18.2. 2020. gada 24. novembrī likumdevējs pieņēma

grozījumus ne tikai likumā "Par valsts pensijām", bet

arī likumā "Par sociālo drošību". Likums "Par

sociālo drošību" tika papildināts ar 2.2 pantu.

Šā panta pirmā daļa noteic: "Minimālo ienākumu sliekšņi ir

atsevišķai personai vai vienas personas mājsaimniecībā dzīvojošai

personai sniegtā atbalsta apmērs sociālās aizsardzības jomā

(noapaļots līdz veseliem euro). Minimālo ienākumu sliekšņu

apmērus nosaka attiecīgos sociālos pakalpojumus reglamentējošajos

normatīvajos aktos, nosakot šo sliekšņu piemērošanas kritērijus,

pakalpojumu piešķiršanas un izmaksas kārtību."

Likumprojekta "Grozījumi likumā "Par sociālo

drošību"" anotācijā un likumprojekta "Grozījumi

likumā "Par valsts pensijām"" anotācijā norādīts,

ka minimālais ienākumu slieksnis citstarp ir minimālā

invaliditātes pensija (sk. likumprojekta

"Grozījumi likumā "Par sociālo drošību""

anotācijas I daļas 2. punktu un likumprojekta "Grozījumi

likumā "Par valsts pensijām"" anotācijas I daļas

2. punktu).

Likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas

2. punkts (redakcijā, kas ir spēkā no 2021. gada 1. janvāra)

noteic, ka invaliditātes pensiju III grupas invaliditātes

gadījumā piešķir invaliditātes pensijas aprēķina bāzes līmenī,

kas ir 136 euro, bet personām ar invaliditāti kopš

bērnības - 163 euro (turpmāk - invaliditātes pensijas

aprēķina bāze). Saskaņā ar likuma "Par valsts pensijām"

16. panta otro daļu (redakcijā, kas ir spēkā no 2021. gada 1.

janvāra) I un II grupas invaliditātes gadījumos pensijas apmērs

nedrīkst būt mazāks par attiecīgo invaliditātes pensijas aprēķina

bāzi, proti, 136 euro vai 163 euro, kurai piemērots

šāds koeficients: I grupas invaliditātes gadījumā - 1,6; II

grupas invaliditātes gadījumā - 1,4.

Savukārt saskaņā ar apstrīdētajām normām līdz 2020. gada 31.

decembrim minimālās invaliditātes pensijas apmērs bija noteikts

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta līmenī - 80 euro,

bet personām ar invaliditāti kopš bērnības - 122,69 euro.

Aprēķinot invaliditātes pensiju personai ar I vai II grupas

invaliditāti, iepriekš minētajai summai, proti, 80 euro

vai 122,69 euro, piemērojams koeficients 1,6 (I grupas

invaliditātes gadījumā) vai 1,4 (II grupas invaliditātes

gadījumā).

Satversmes tiesa konstatē, ka minimālās invaliditātes pensijas

apmērs, kas noteikts ar šobrīd spēkā esošajām tiesību normām,

salīdzinājumā ar to apmēru, kāds bija noteikts ar apstrīdētajām

normām, ir būtiski palielināts.

18.3. Satversmes tiesa jau iepriekš atzinusi, ka

likumdevējam ir pienākums sociālā nodrošinājuma minimuma apmēru

noteikt ar tādu metodi, kas izriet no mērķa aizsargāt cilvēka

cieņu, izlīdzināt sociālo nevienlīdzību un nodrošināt valsts

ilgtspējīgu attīstību (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2020. gada 25. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19. punktu

un 2020. gada 10. decembra sprieduma lietā Nr. 2020-07-03 22.

punktu).

No likumprojekta "Grozījumi likumā "Par valsts

pensijām"" anotācijas izriet, ka metodoloģiskā pieeja

minimālās invaliditātes pensijas apmēra aprēķināšanai un

konkrētas summas noteikšanai ir balstīta uz relatīvo metodi.

Savukārt relatīvā metode balstīta uz reālo sociālekonomisko

situāciju valstī, ņemot vērā ienākumus dažādās sabiedrības grupās

un tādējādi nosakot minimālo ienākumu sliekšņus sociālās

aizsardzības jomā kā proporciju no ienākumu mediānas.

Nacionālā ienākumu mediāna ir atskaites punkts sociālās

aizsardzības jomu ietvaros noteikto atbalsta pasākumu

nodrošināšanai. Minimālā invaliditātes pensija noteikta 25

procentu apmērā no 2018. gada ienākumu mediānas, personām ar

invaliditāti kopš bērnības - 30 procentu apmērā no šīs ienākumu

mediānas (sk. likumprojekta "Grozījumi

likumā "Par valsts pensijām"" anotācijas I daļas

2. punktu).

Ar minētajiem grozījumiem likumdevējs ir mainījis kārtību,

kādā aprēķināma minimālā invaliditātes pensija. Proti, no 2021.

gada 1. janvāra tās apmērs vairs netiek saistīts ar valsts

sociālā nodrošinājuma pabalstu. Likumā expressis verbis

noteikts minimālās invaliditātes pensijas bāzes līmenis kā

konkrēta summa, kas aprēķināta, balstoties uz relatīvo

metodi.

18.4. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka valstij ir

pienākums regulāri vērtēt sniegtā sociālās palīdzības apmēra

pietiekamību, lai garantētu, ka tas atbilst sociālajai realitātei

un trūcīgām personām tiek nodrošināta tām nepieciešamā palīdzība.

Tātad valstij ir pienākums periodiski pārskatīt sociālās

palīdzības apmēru (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 25. jūnija

sprieduma lietā Nr. 2019-24-03 19.2. punktu).

Likuma "Par valsts pensijām" 16. pants no 2021. gada

1. janvāra ir papildināts ar 2.1 daļu, kas noteic:

"Invaliditātes pensijas apmēru, kāds atbilstoši

invaliditātes grupai noteikts šā panta pirmās daļas 2. punktā un

šā panta otrajā daļā, pārskata atbilstoši likumā "Par

sociālo drošību" noteiktajai minimālo ienākumu sliekšņu

pārskatīšanas kārtībai."

Likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta

trešā daļa no 2021. gada 1. janvāra noteic: "Minimālo

ienākumu sliekšņus pārskata vienlaikus ne retāk kā reizi trijos

gados."

Tātad no 2021. gada 1. janvāra ir noteikts, ka minimālās

invaliditātes pensijas apmērs tiks periodiski pārskatīts.

Ņemot vērā minēto, likuma "Par valsts pensijām" 16.

panta pirmās daļas 2. punkts un otrā daļa ir zaudējusi spēku. Šo

normu saturs ir mainījies pēc būtības.

18.5. Tiesībsargs ir lūdzis vērtēt minimālās

invaliditātes pensijas apmēra satversmību. Minimālās

invaliditātes pensijas apmēra noteikšanā līdz 2020. gada 31.

decembrim bija piemērojamas vairākas tiesību normas, tostarp

Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkts, kas attiecas uz

valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. No pieteikuma neizriet, ka

tiesībsargs būtu lūdzis apstrīdētās noteikumu normas vērtēt

atsevišķi, proti, vērtēt valsts sociālā nodrošinājuma

pabalstu.

Likuma "Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas

2. punkts un otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2020. gada

31. decembrim) noteica kārtību, kādā piešķirama invaliditātes

pensija personai atkarībā no tai noteiktās invaliditātes grupas.

Savukārt Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkts (redakcijā,

kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim) noteica, kādā

apmērā šī pensija piešķirama. Tātad minimālās invaliditātes

pensijas apmērs bija nosakāms, kopsakarā piemērojot šīs normas,

un tās veidoja vienotu tiesisko regulējumu.

Kā norādīts šā lēmuma 18.3. punktā, no 2021. gada 1. janvāra

minimālās invaliditātes pensijas apmērs vairs netiek saistīts ar

valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Likuma "Par valsts

pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punktā un otrajā daļā

(redakcijā, kas ir spēkā no 2021. gada 1. janvāra) ir noteikts

šīs pensijas minimālais apmērs.

Bez tam 2021. gada 1. janvārī stājās spēkā Ministru kabineta

2020. gada 17. decembra noteikumi Nr. 788 "Noteikumi par

valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta

piešķiršanas un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr.

788) un līdz ar to spēku zaudēja Noteikumi Nr. 1605. Ar

Noteikumiem Nr. 788 ir regulēti procesuāla rakstura jautājumi,

proti, ir noteikta pabalsta piešķiršanas un izmaksas kārtība.

Tādējādi Noteikumu Nr. 1605 2.2. un 2.3. apakšpunkts ir

zaudējis spēku. Šo normu saturs ir mainījies pēc būtības.

Ņemot vērā minēto, no 2021. gada 1.

janvāra spēku ir zaudējušas gan apstrīdētās likuma "Par

valsts pensijām" normas, gan apstrīdētās Noteikumu Nr. 1605

normas. Likumdevējs ir pēc būtības mainījis apstrīdēto normu

saturu.

19. Noskaidrojot, vai nepastāv apstākļi, kas prasa

tiesvedību turpināt, Satversmes tiesa galvenokārt vērtē, vai tas,

ka apstrīdētā norma zaudējusi spēku, ir pietiekams pamats

uzskatīt, ka ir novērstas visas negatīvās sekas, kuras personai

radušās sakarā ar šo normu (sk., piemēram, Satversmes tiesas

2016. gada 12. septembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā

Nr. 2015-23-01 9. punktu). Satversmes tiesas spriedums var

būt vienīgais tiesiskais ceļš, kādā iespējams novērst personas

pamattiesību aizskārumu, īpaši gadījumos, kad lieta ierosināta

pēc konstitucionālās sūdzības (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2008. gada 12. februāra sprieduma lietā Nr. 2007-15-01 4.

punktu).

Izskatāmā lieta ir ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Pēc

šāda pieteikuma ir veicama normu abstraktā kontrole. Tas nozīmē,

ka Satversmes tiesa izskatāmajā lietā varētu pārbaudīt apstrīdēto

normu konstitucionalitāti, bet nevarētu vērtēt kādu konkrētu

gadījumu un personas pamattiesību aizskārumu. Pieteikumā arī nav

lūgts atzīt apstrīdētās normas par spēkā neesošām no kāda brīža

pagātnē. Turklāt izskatāmajā lietā izteikti argumenti par

regulējumu, kas bija spēkā līdz 2020. gada 31. decembrim.

Satversmes tiesai nav zināmi lietas dalībnieku apsvērumi par tā

regulējuma atbilstību Satversmei, kurš stājās spēkā 2021. gada 1.

janvārī. Tādēļ lietā sniegtā juridiskā pamatojuma ietvaros nav

iespējams izvērtēt šobrīd spēkā esošā likuma "Par valsts

pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkta un otrās daļas

atbilstību Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un

109. pantam.

Tādējādi lietā nav apstākļu, kas

prasītu tiesvedību turpināt, un tiesvedība lietā ir

izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 2. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr. 2020-19-0103 "Par likuma

"Par valsts pensijām" 16. panta pirmās daļas 2. punkta

un otrās daļas, kā arī Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra

noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā

nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā

pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas

kārtību" 2.2. un 2.3. apakšpunkta atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam, 91. panta otrajam teikumam un

109. pantam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja S.

Osipova