10. pants
Spēkā · redakcija pārbaudīta 2026-05-18
Pieaicinātā persona - Dr. oec. Kārlis
Ketners - norāda, ka no pievienotās vērtības nodokļa
piemērošanas viedokļa vienādos un savstarpēji salīdzināmos
apstākļos atrodas visi zemesgabalu īpašnieki, kuriem izveidojušās
piespiedu nomas tiesiskās attiecības un kuri ir reģistrēti Valsts
ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā
vai kuriem saskaņā ar likumu būtu jāreģistrējas šajā reģistrā.
Tāpat vienādos un savstarpēji salīdzināmos apstākļos atrodoties
visi zemesgabalu īpašnieki, kuriem izveidojušās piespiedu nomas
tiesiskās attiecības un kuri nav reģistrēti Valsts ieņēmumu
dienesta pievienotās vērtības nodokļa maksātāju reģistrā.
Apstrīdētā norma esot pieņemta un izsludināta, ievērojot
normatīvajos aktos paredzēto kārtību. Tāpat tā esot pietiekami
skaidri formulēta, lai persona varētu izprast no tās izrietošo
tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tās piemērošanas sekas.
Apstrīdētā norma nepārprotami nosakot, ka par pakalpojumu
sniegšanu uzskatāma arī lietu noma, un, interpretējot apstrīdēto
normu kopsakarā ar Pievienotās vērtības nodokļa likuma 5. pantu,
esot iespējams secināt, ka pakalpojumi, kas sniegti saimnieciskās
darbības ietvaros (arī lietu noma), ir apliekami ar pievienotās
vērtības nodokli.
Apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma
leģitīmais mērķis esot sabiedrības labklājības aizsardzība, jo
pievienotās vērtības nodoklis, pildot tā fiskālo funkciju,
nodrošina ieņēmumus valsts budžetā. Atbrīvošana no nodokļa
samaksas neesot uzskatāma par saudzējošāku līdzekli, jo
likumdevējam esot jāīsteno tāda nodokļu politika, kas nodrošina
valstij nepieciešamos ieņēmumus. Tāpat par saudzējošāku līdzekli
neesot uzskatāms tas, ka pienākums maksāt pievienotās vērtības
nodokli tiktu noteikts būvju (ēku) īpašniekiem, jo tādā gadījumā
būvju (ēku) īpašnieki, kuriem ir piespiedu nomas tiesiskās
attiecības ar pievienotās vērtības nodokļa maksātājiem, nonāktu
nelabvēlīgākā situācijā.
Pievienotās vērtības nodoklis esot universālo netiešo nodokļu
paveids, kas tiekot uzlikts, cik vien tas iespējams, vispārīgi,
aptverot gan visas preču ražošanas un izplatīšanas stadijas, gan
pakalpojumu sniegšanu. Pievienotās vērtības nodokļa izpratnē
darījumi, kas veikti saimnieciskās darbības ietvaros, esot
nodokļa objekts, ja vien likumā nav paredzēts atbrīvojums no
nodokļa. Nosakot to, vai pakalpojums ir apliekams ar nodokli,
esot jāievēro neitralitātes princips un tas, ka par pakalpojumu
sniegšanu ir uzskatāms jebkurš darījums, kas nav preču piegāde.
Jēdziens "lietu noma" esot jāinterpretē, ievērojot
Civillikumā noteikto, ka noma vai īre ir līgums, ar ko viena puse
piešķir vai apsola otrai par zināmu nomas vai īres maksu kādas
lietas lietošanu. Tas apstāklis, ka dalītā īpašuma gadījumos
trūkst civiltiesiskajās attiecībās valdošā līgumu slēgšanas
brīvības principa, nemainot darījuma būtību no nodokļu
piemērošanas viedokļa.
Piespiedu nomas gadījumā pievienotās vērtības nodokļa
maksāšanas pienākumu regulējošās normas esot jāpiemēro vispārējā
kārtībā - pienākums veikt norēķinus ar valsts budžetu gulstoties
uz pievienotās vērtības nodokļa maksātāju. Ar likumu skaidri
noteiktais nomas maksas maksimālais apmērs nebūtu jāpadara
atkarīgs no tā, vai zemes īpašnieks kļūst vai nekļūst par
pievienotās vērtības nodokļa maksātāju. Jebkuram būves īpašniekam
esot subjektīvas tiesības vienošanās neesības gadījumā paļauties
uz zemes piespiedu nomas tiesiskās situācijas risinājumu
atbilstoši spēkā esošajiem tiesību aktiem, proti, paļauties uz
likumā noteiktā apmēra maksu. Likumdevējs esot attiecinājis nomas
maksas ierobežojumu uz kopējo darījuma vērtību, nevis tikai uz
nomas pakalpojuma tīro ekonomisko vērtību, - tas nozīmējot, ka
nomas maksā jau ir ietverts pievienotās vērtības nodoklis.
Direktīvas 135. panta 2. punkta otrais teikums esot
iztulkojams arī tādējādi, ka tas ļauj dalībvalstij atbrīvot no
pievienotās vērtības nodokļa maksāšanas pienākuma visu veidu
nekustamā īpašuma iznomāšanu, tostarp tādu nomu kā zem
daudzdzīvokļu mājām esošās zemes piespiedu noma.