20. pants

Satversmes 105. pants nosaka: "Ikvienam ir

tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji

sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi

saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības

vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa

likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību."

Satversmes 105. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu

īstenošanu, gan arī valsts iespēju sabiedrības interesēs

ierobežot šīs tiesības. Minētais pants, no vienas puses, ietver

valsts pienākumu nodrošināt īpašuma tiesību aizsardzību, taču, no

otras puses, dod valstij arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā

iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā. Ar "tiesībām uz

īpašumu" Satversmes 105. panta izpratnē saprotamas visas

mantiska rakstura tiesības, kuras tiesīgā persona var izlietot

par labu sev un ar kurām tā var rīkoties pēc savas gribas. Arī

personas naudas līdzekļi ir tiesību uz īpašumu objekts (sk.

Satversmes tiesas 2020. gada 28. septembra sprieduma lietā Nr.

2019-37-0103 15.2. punktu). Satversmes tiesa ir secinājusi,

ka nodokļa maksāšanas pienākums personai vienmēr nozīmē

Satversmes 105. pantā ietverto tiesību uz īpašumu ierobežojumu

(sk., piemēram, Satversmes tiesas 2010. gada 6. decembra

sprieduma lietā Nr. 2010-25-01 5. punktu).

Tādējādi Pieteikumu iesniedzēju mantas aizsardzība ietilpst

Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un trešajā teikumā

nostiprināto tiesību uz īpašumu tvērumā.

20.1. Līdz ar Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai

Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas

tiesību sistēmas sastāvdaļu. Tādējādi, gan pieņemot nacionālās

tiesību normas, gan noskaidrojot nacionālo tiesību normu saturu

un piemērojot tās, ir jāņem vērā demokrātiju stiprinošās Eiropas

Savienības tiesību normas un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā

nostiprinātā to interpretācija (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2020. gada 11. jūnija sprieduma lietā Nr. 2019-12-01 23.1.

punktu).

Pievienotās vērtības nodokļa likums līdz ar apstrīdēto normu

tika pieņemts, ieviešot citstarp Direktīvas prasības. Saskaņā ar

Direktīvas 1. pantu kopējās pievienotās vērtības nodokļa sistēmas

princips ir tāds, ka precēm un pakalpojumiem piemēro vispārēju

nodokli par patēriņu, kas būtu tieši proporcionāls preču un

pakalpojumu cenai. Direktīvas 2. panta "c" apakšpunktā

ir noteikts, ka pievienotās vērtības nodokli citstarp uzliek

pakalpojumu sniegšanai, ko par atlīdzību kādā dalībvalsts

teritorijā veic nodokļa maksātājs, kas rīkojas kā tāds.

Direktīvas 135. panta 1.punkta "1" apakšpunktā ir

noteikts atbrīvojums no pievienotās vērtības nodokļa, proti,

dalībvalstis atbrīvo no nodokļa nekustamā īpašuma iznomāšanu vai

izīrēšanu. Savukārt minētā panta otrā daļa noteic, ka šis

atbrīvojums neattiecas uz izmitināšanu, kā tā definēta

dalībvalstu tiesību aktos, viesnīcu nozarē vai līdzīgas funkcijas

nozarēs, tostarp vietu izīrēšanu tūristu nometnēs vai

zemesgabalos, kas izveidoti par nometnes vietām;

transportlīdzekļu stāvvietu iznomāšanu/izīrēšanu; pastāvīgi

uzstādītu iekārtu un mehānismu iznomāšanu/izīrēšanu; seifu

izīrēšanu. Tāpat dalībvalstis var piemērot papildu izņēmumus

Direktīvas 135. panta 1. punkta "1" apakšpunktā minētā

atbrīvojuma darbības jomai.

Eiropas Savienības Tiesa ir norādījusi: nav pamata atzīt, ka

tikai tāpēc vien, ka zemes iznomāšana piespiedu nomas gadījumā ir

noteikta ar likumu, tā neveido pakalpojumu sniegšanu Direktīvas

izpratnē. Zemes iznomāšana piespiedu normas gadījumā ir uzskatāma

par nekustamā īpašuma iznomāšanu. Direktīvas 135. panta 1. punkta

"l" apakšpunkts un 2. punkts ir jāinterpretē tā, ka tie

pieļauj valsts tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru zemes

iznomāšana piespiedu nomas gadījumā ir izslēgta no atbrīvojuma no

pievienotās vērtības nodokļa (sk. Rīkojuma 27.-34.

punktu).

Tādējādi atbilstoši Direktīvai likumdevējam ir rīcības brīvība

noteikt, vai nekustamā īpašuma iznomāšana vai izīrēšana ir

atbrīvojama no aplikšanas ar pievienotās vērtības nodokli.

20.2. Saskaņā ar apstrīdēto normu pakalpojuma sniegšana

ir darījums, kas nav preču piegāde, un par pakalpojumu sniegšanu

šā likuma izpratnē uzskata arī lietu nomu. Atbilstoši Pievienotās

vērtības nodokļa likuma 5. panta pirmās daļas 2. punktam ar

pievienotās vērtības nodokli tiek aplikti saimnieciskās darbības

ietvaros sniegti pakalpojumi par atlīdzību. Saimnieciska darbība

ir jebkura sistemātiska, patstāvīga darbība par atlīdzību,

tostarp īpašuma izmantošana nolūkā sistemātiski gūt no tā

ienākumus (sk. Pievienotās vērtības nodokļa likuma 4.

pantu).

Satversmes tiesa atzinusi, ka tiesību normu nevar izprast

ārpus tās piemērošanas prakses (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2018. gada 15. marta sprieduma lietā Nr. 2017-16-01 16.2.

punktu).

Augstākās tiesas Civillietu departaments secinājis, ka, lai

arī piespiedu nomas gadījumiem ir tikai nosacīta līdzība ar nomas

attiecībām to parastā izpratnē, tās ir nomas attiecības starp

zemes un būves īpašnieku (sal. sk. Senāta Civillietu

departamenta 2018. gada 27. jūnija sprieduma lietā Nr. SKC-5/2018

9.1. punktu). Savukārt Pievienotās vērtības nodokļa likumā

lietotais jēdziens "lietu noma" aptver nekustamā

īpašuma kā lietas nomu (sk. Senāta Administratīvo lietu

departamenta 2020. gada 26. marta spriedumu lietā Nr.

SKA-14/2020).

No Pievienotās vērtības nodokļa likuma 34. panta pirmās un

septītās daļas, likuma "Par zemes reformu Latvijas

Republikas pilsētās" 12. panta 2.1 daļas un

likuma "Par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju

privatizāciju" 54. panta pirmās daļas izriet, ka zemes nomas

maksa ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli.

Senāta Civillietu departaments norādījis, ka piespiedu nomas

gadījumā pievienotās vērtības nodokļa maksātājs ir zemes

īpašnieks. Tāpat ar likumu noteiktais zemes nomas maksas

maksimālais apmērs nav atkarīgs no tā, vai zemes īpašnieks ir

pievienotās vērtības nodokļa maksātājs (sk. Senāta Civillietu

departamenta 2019. gada 9. aprīļa sprieduma lietā Nr. SKC-42/2019

17.1., 17.2. un 17.5. punktu).

Tātad, ja zemes īpašnieks ir reģistrēts pievienotās vērtības

nodokļa maksātāju reģistrā vai ja tam saskaņā ar Pievienotās

vērtības nodokļa likumu jābūt reģistrētam minētajā reģistrā, tad

saskaņā ar apstrīdēto normu zemes piespiedu noma ir uzskatāma par

pakalpojuma sniegšanu un zemes nomas maksa ir apliekama ar

pievienotās vērtības nodokli.

20.3. No lietas materiāliem Satversmes tiesa secina, ka

akciju sabiedrība "Pilsētas zemes dienests" ir zemes,

uz kuras atrodas daudzdzīvokļu māja, īpašniece, savukārt akciju

sabiedrība "Zemes īpašnieku ģilde" - zemes, uz kuras

daļas atrodas Rīgas pilsētas pašvaldības kapitālsabiedrībai

piederoša kanalizācijas sūkņu stacija, īpašniece. Starp

Pieteikumu iesniedzējām un minēto būvju īpašniekiem pastāv zemes

piespiedu nomas attiecības. Tāpat abas Pieteikumu iesniedzējas ir

reģistrētas Valsts ieņēmumu dienesta pievienotās vērtības nodokļa

maksātāju reģistrā un ir izrakstījušas būvju īpašniekiem rēķinus

par zemes nomas un pievienotās vērtības nodokļa samaksu (sk.

lietas materiālu 1. sēj. 1., 26. lp. un 5. sēj. 47., 75.

lp.).

Satversmes tiesa secina, ka apstrīdētā norma ir daļa no

tiesiskā regulējuma, kas paredz pievienotās vērtības nodokļa

maksāšanas pienākumu. Tā ierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesības

uz īpašumu, jo tieši apstrīdētās normas dēļ zemes piespiedu noma

ir uzskatāma par pakalpojumu, kas apliekams ar pievienotās

vērtības nodokli. Tādējādi apstrīdētā norma samazina ienākumu no

zemes iznomāšanas piespiedu nomas gadījumā.

Līdz ar to apstrīdētā norma rada

Pieteikumu iesniedzējām Satversmes 105. panta pirmajā, otrajā un

trešajā teikumā ietverto pamattiesību ierobežojumu un Saeimas

arguments, ka apstrīdētā norma neaizskar Pieteikumu iesniedzēju

pamattiesības, nevar būt par pamatu tiesvedības izbeigšanai.