19. pants

Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētā norma nosakot tikai

jēdziena "pakalpojumu sniegšana" legāldefinīciju. To,

ka pakalpojumu sniegšana (arī lietu noma) par atlīdzību kā

saimnieciskās darbības ietvaros iekšzemē veikts darījums ir

apliekama ar pievienotās vērtības nodokli, paredzot Pievienotās

vērtības nodokļa likuma 5. panta pirmās daļas 2. punkts. Taču šīs

tiesību normas satversmību Pieteikumu iesniedzējas nav

apstrīdējušas.

Izskatāmajā lietā ir apvienotas divas pēc konstitucionālajām

sūdzībām ierosinātas lietas. Satversmes tiesas likuma

19.2 panta pirmā daļa noteic, ka konstitucionālo

sūdzību var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai

Satversmē ietvertās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas

neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Proti,

pamattiesību aizskārums ir obligāts priekšnoteikums

konstitucionālās sūdzības iesniegšanai Satversmes tiesā (sk.

Satversmes tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības

izbeigšanu lietā Nr. 2016-02-01 7. punktu). Atbilstoši

Satversmes tiesas likuma regulējumam personas pamattiesību

aizskārums ir konstatējams, ja: pirmkārt, personai Satversmē ir

ietvertas konkrētās pamattiesības; otrkārt, tieši apstrīdētā

norma aizskar personai Satversmē ietvertās pamattiesības (sk.,

piemēram, Satversmes tiesas 2020. gada 30. decembra lēmuma par

tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01 11. punktu).

Tādēļ, lai noskaidrotu, vai tiesvedība lietā ir turpināma,

Satversmes tiesa visupirms noskaidros, vai apstrīdētā norma

ietilpst Satversmes 105. pantā noteikto pamattiesību tvērumā un

vai tieši apstrīdētā norma aizskar Pieteikumu iesniedzējām

Satversmē paredzētās pamattiesības (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2016. gada 23. novembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2016-02-01 5. punktu).