10. pants

Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās

universitātes Enerģētikas institūta vadošā pētniece Dr.

sc. ing. Laila Zemīte - norāda, ka elektroenerģijas

ražotājiem nevar būt aizsargājama tiesiskā paļāvība uz bezgalīgi

ilgu valsts atbalstu. Esot svarīgi panākt, lai tradicionālie no

atjaunojamiem energoresursiem iegūtas elektroenerģijas ražotāji

spētu konkurēt ar citiem elektroenerģijas ražotājiem un tirgū

varētu ienākt jauni ražotāji. Šajā nolūkā valsts atbalsta

mehānismi esot pakāpeniski jāsamazina un jāizbeidz, tādējādi

sekmējot pāreju uz izmaksu ziņā efektīvāku energoapgādi.

Latvijā esot aptuveni 144 mazās hidroelektrostacijas, kas

saņem atbalstu obligātā iepirkuma ietvaros. Valstij esot ne tikai

tiesības, bet arī pienākums periodiski pārskatīt valsts atbalsta

apjomu. Lai gan atbalsts "dubultā tarifa" ietvaros un

obligātā iepirkuma sistēma atšķiroties pēc attiecīgā atbalsta

piešķiršanas nosacījumiem un atbalsta apjoma, tomēr abi šie

mehānismi esot uzskatāmi par valsts atbalsta shēmām, kuru mērķis

ir veicināt elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos

energoresursus. Tādēļ likumdevējs esot pamatoti atbalsta perioda

jēdzienā un pārkompensācijas aprēķinā iekļāvis visu to atbalstu,

ko elektroenerģijas ražotāji ir saņēmuši.

Valsts atbalsta mehānismi lielākajā daļā gadījumu esot

izmantojami nolūkā stimulēt tieši ražošanas uzsākšanu un jaunu

ražotāju ienākšanu tirgū. Valsts atbalsta mērķis neesot peļņas

garantēšana komersantiem neierobežotā laikā. Esot jāņem vērā tas,

ka mazo hidroelektrostaciju ilgstoša darbība var negatīvi

ietekmēt apkārtējo vidi, upju gultni, kā arī iznīcināt ekoloģiski

jutīgas zivju sugas un biotopus.

No atjaunojamiem energoresursiem saražotās elektroenerģijas

cena Latvijā esot viena no augstākajām visā Eiropas Savienībā.

Piemēram, Igaunijā un Lietuvā atbalsta perioda ilgums nedrīkstot

pārsniegt 12 gadus un atbalsta apmērs esot aptuveni divas

reizes mazāks, nekā elektroenerģijas ražotāji Latvijā to saņem

obligātā iepirkuma ietvaros. Arī citās valstīs - Čehijā,

Francijā, Vācijā, Dānijā, Grieķijā, Luksemburgā un Lielbritānijā

- atbalsta perioda ilgums nepārsniedzot 20 gadus no brīža,

kad stacija nodota ekspluatācijā. Tāpat kā Latvijā, arī šajās

valstīs elektroenerģijas ražotājiem pēc atbalsta perioda beigām

esot bijis grūti pielāgoties jaunajai situācijai.

Katra dalībvalsts esot tiesīga paredzēt tādus valsts atbalsta

nosacījumus, lai sasniegtu savus mērķus attiecībā uz videi

draudzīgas elektroenerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas

galapatēriņā. Tas nozīmējot, ka valsts atbalsts, ņemot vērā

faktisko situāciju, var tikt gan palielināts, gan arī samazināts.

Vērtējot atbalsta apmēru, citstarp esot jāņem vērā arī pašas

ražošanas izmaksas. Salīdzinājumā, piemēram, ar biomasas vai

saules enerģijas stacijām elektroenerģijas ražošanas izmaksas

hidroelektrostacijās esot nelielas. Ar kopējo kapitālieguldījumu

iekšējās peļņas normu dažādiem ražotājiem sniedzamā atbalsta

apjoms tiekot izlīdzināts, vienlaikus nodrošinot šo staciju

darbības rentabilitāti. Tā kā vēsturiskais atbalsts ir bijis

nozīmīgs mazo hidroelektrostaciju izveidošanai un nodrošinājis šo

staciju attīstības iespējas, arī no ekonomiskā viedokļa esot

pamatota tā iekļaušana pārkompensācijas aprēķinā.