9. pants

Pieaicinātā persona - bijušais Eiropas

Komisijas speciālais padomnieks enerģētikas jautājumos Juris

Ozoliņš - norāda, ka līdz 2010. gadam valsts politika

attiecībā uz atbalstu tiem elektroenerģijas ražotājiem, kas

izmanto atjaunojamos energoresursus, esot bijusi mērķēta,

prognozējama un pārdomāta. Taču pēc tam parlaments nemitīgi

radījis jaunas vai grozījis spēkā esošās tiesību normas, aizvien

vairāk ierobežojot elektroenerģijas ražotājus. Tādējādi

tiesiskajam regulējumam šajā jomā esot kļuvis aizvien grūtāk

garantēt tiesisko stabilitāti un līdz ar to esot apdraudēta arī

Latvijas mērķu sasniegšana attiecībā uz videi draudzīgas

elektroenerģijas īpatsvaru kopējā enerģijas galapatēriņā.

Lai gan mazās hidroelektrostacijas saražojot tikai ļoti

nelielu daļu, proti, 1,2 procentus no patērētās elektrības,

tomēr Latvijai saistošo mērķu sasniegšanai nozīmīgs esot katrs

elektroenerģijas ražotājs. Apstrīdētais regulējums ne tikai

apdraudot mazo hidroelektrostaciju ekonomisko dzīvotspēju, bet

arī radot sabiedrībā negatīvu viedokli par šīm stacijām.

Pieņemtajam regulējumam vajadzētu būt tādam, lai atbalsts

nodrošinātu elektrostaciju ekonomisko dzīvotspēju visā stacijas

dzīves periodā, kas parasti esot 25 līdz 40 gadus ilgs.