81. pantsparedz kriminālatbildību par publisku aicinājumu

paredz kriminālatbildību par publisku aicinājumu

1vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību,

2suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts

3iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā vai par

4šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu.

5No 2016. gada 21. aprīļa grozījumu izstrādes un pieņemšanas

6materiāliem izriet, ka ar šiem grozījumiem Krimināllikuma X

7nodaļā tika veiktas strukturālas izmaiņas, citstarp apstrīdēto

8Krimināllikuma normu turpmāk iekļaujot Krimināllikuma 81. pantā

9(sk., piemēram, 2016. gada 21. aprīļa likumprojekta

10"Grozījumi Krimināllikumā" (likumprojekts Nr. 514/Lp12)

11anotācijas I sadaļas 2. punktu un Saeimas Juridiskās komisiju

12sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj. 20.-55. lp.).

13Līdzīgu viedokli, proti, ka 2016. gada 21. aprīļa grozījumu

14rezultātā apstrīdētā Krimināllikuma norma iekļauta Krimināllikuma

1581. pantā, paudušas arī vairākas pieaicinātās personas (sk.,

16piemēram, Dr. habil. iur. Ulda Krastiņa viedokli lietas materiālu

173. sēj. 41.-44. lp., Mg. iur. Evijas Vīnkalnas viedokli lietas

18materiālu 4. sēj. 66.-71. lp. un Dr. iur. Andreja Judina viedokli

19lietas materiālu 3. sēj. 56.-60. lp.).

20Izskatot priekšlikumus otrajam lasījumam, Saeimas Juridiskās

21komisijas locekļi izteicās arī par Krimināllikuma 81. panta

22tvērumu. Vairāki deputāti citstarp norādīja, ka šī Krimināllikuma

23norma esot interpretējama šauri un ka īpaša uzmanība jāpievērš

24tiesību normu piemērotāju izglītošanai (sk. lietas materiālu

252. sēj. 45.-55. lp.).

26Tieslietu ministrijas pārstāve komisijas sēdē norādīja, ka

27vārda brīvība, līdzīgi kā citas tiesības un brīvības, kas minētas

28Satversmē, esot ierobežojama noteiktā kārtībā un šī kārtība esot

29ietverta vārdos "Satversmē neparedzētā veidā" (sk.

30lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.).

31Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

32institūcijās komisijas sēdē vērsa deputātu uzmanību uz to, ka

33normas teksts vēl negarantējot, ka praksē neradīsies situācijas,

34kad nesamērīga šīs normas piemērošana varētu veidot vārda

35brīvības vai pulcēšanās brīvības pārkāpumu, līdz ar to esot

36jāpievērš liela uzmanība tiesību normu piemērotāju izglītošanai,

37lai viņi spētu atpazīt tās situācijas, kurās šī norma rada arī

38vārda brīvības ierobežojumu, un līdz ar to nepieciešams vērtēt šā

39ierobežojuma samērīgumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46.

40lp.).

41Drošības policijas pārstāvis komisijas sēdē norādīja, ka

42Krimināllikuma piemērošana ir galējais līdzeklis un ka attiecīgo

43lietu izmeklēšanā tiekot piesaistīti konstitucionālo tiesību

44eksperti, ja nepieciešams, arī jautājumos, kas skar

45cilvēktiesības. Šie jautājumi tiekot vērtēti un, ja nav saņemti

46pozitīvi ekspertu atzinumi, kriminālprocess netiekot virzīts uz

47priekšu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47.-48. lp.).

48Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre norādīja, ka pie

49kriminālatbildības personu saukšot tikai tad, ja visi pārējie

50līdzekļi būs izsmelti un ja būs skaidrs, ka personas nodoms nav

51Latvijas Republikai, neatkarībai, konstitucionālajam veidam

52labvēlīgs, turklāt katrs gadījums esot vērtējams individuāli

53(sk. lietas materiālu 2. sēj. 48.-49. lp.).

54Līdz ar to no Saeimas iesniegtajiem 2016. gada 21. aprīļa

55grozījumu izstrādes un pieņemšanas materiāliem izriet, ka

56likumdevēja nolūks bija apstrīdēto Krimināllikuma normu turpmāk

57iekļaut Krimināllikuma 81. pantā, ka ir notikušas diskusijas par

58šīs normas tekstuālo redakciju un tvērumu un šajā diskusijā

59likumdevējs ir apzinājies vārda brīvības kā cilvēka pamattiesību

60nozīmīgumu.

6118.3. Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā arī

62tiesību sistēmas vienotības princips un racionāla likumdevēja

63princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas

64tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas

65ietvaros (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8.

66marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Nevienu

67tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā

68funkcionē.

69Viens no instrumentiem, ar kuru palīdzību valsts aizsargā savu

70valstisko neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu, ir arī

71tiesību normās paredzētā kriminālatbildība par noziedzīgiem

72nodarījumiem, kas vērsti pret valsti. Latvijas tiesību sistēmā

73kriminālatbildība par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem ir

74paredzēta Krimināllikuma X nodaļā, kurā bija iekļauta arī

75apstrīdētā Krimināllikuma norma. Tiesību doktrīnā atzīts, ka

76Krimināllikumā ietvertie noziedzīgie nodarījumi pret valsti ir

77tādi kaitīgi un prettiesiski nodarījumi, kas apdraud Latvijas

78valsts drošību un neatkarību, un politisko un ekonomisko

79nodrošinājumu (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A.

80Krimināltiesības. Sevišķā daļa. Trešais papildinātais izdevums.

81Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2009, 35. lpp.). Tādējādi

82likumdevējs ir atzinis, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā

83paredzētais nodarījums apdraud Latvijas valsti un ir ar tādu

84radītā kaitējuma vai iespējami radītā kaitējuma smaguma pakāpi,

85ka šo nodarījumu ir pamats atzīt par krimināli sodāmu. Proti,

86likumdevējs ir uzskatījis, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā

87paredzētā aicinājuma paušana apdraud Latvijas Republikas

88valstisko neatkarību.

89Apstrīdētā Krimināllikuma norma, no vienas puses, kalpo valsts

90aizsardzībai un, no otras puses, skar arī vienu no svarīgākajām

91demokrātiskas sabiedrības izpausmēm - tiesības uz vārda brīvību.

92Satversmes tiesa savā judikatūrā jau ir uzsvērusi vārda brīvības

93nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī, norādot, ka tiesības uz

94vārda brīvību raksturo demokrātisku valsts iekārtu un šo tiesību

95apjoms - demokrātisku sabiedrību (sk., piemēram, Satversmes

96tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01

9731.3. punktu). Kā jau iepriekš norādīts, Satversmes 100.

98pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību ir personu

99aizsargājošas tiesības un tās citstarp paredz, ka indivīds var

100prasīt, lai valsts neiejaucas viņa vārda brīvības jomā.

101Likumdevējam, citstarp krimināltiesību jomā, ir jāveido tāda

102tiesiskā regulējuma sistēma, kas harmoniski darbotos visas

103tiesību sistēmas ietvaros un nenonāktu pretrunā ar Satversmē

104ietvertajām personas pamattiesībām. Līdz ar to atbilstoši

105racionāla likumdevēja principam, arī pieņemot apstrīdēto

106Krimināllikuma normu, likumdevēja nolūks nav bijis to pretstatīt

107Satversmē ietvertajām pamattiesībām un tādējādi apstrīdētā

108Krimināllikuma norma interpretējama savstarpēji saistītā tiesību

109sistēmā kopsakarā ar Satversmē ietvertajām personas

110pamattiesībām, proti, tiesībām uz vārda brīvību.

111Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

112piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

113konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un citu

114vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved

115pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

116(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 2. decembra sprieduma lietā

117Nr. 2021-07-01 16.2. punktu). Starptautiskajos cilvēktiesību

118līgumos un Satversmē ietvertās pamattiesības Latvijas tiesību

119sistēmā veido vienotu veselumu.

120Līdz ar to, interpretējot arī krimināltiesību normas, ir

121jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

122Konvencijas normu harmoniju. Tādējādi apstrīdētā Krimināllikuma

123norma aplūkojama sistēmiski un kopsakarā arī ar Konvencijas 10.

124pantu, kas nosaka personas tiesības uz vārda brīvību.

125Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir īpaši

126uzsvērusi, ka izteiksmes brīvības ierobežojumiem jābūt izņēmuma

127rakstura pasākumiem un to nepieciešamība ir pārliecinoši jāpamato

128(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

1291976. gada 7. decembra sprieduma lietā "Handyside v. The

130United Kingdom", pieteikums Nr. 5493/72, 49.

131punktu).

132Vārda brīvības ierobežojumus var noteikt tikai gadījumos, kad

133vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai

134(sal. sk. arī Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma

135lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Arī

136Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

137institūcijās paudusi viedokli, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa

138savā judikatūrā uzsver: valstis, kas atsaucas uz valsts vai

139sabiedrības drošības aizsardzību kā ierobežojuma leģitīmo mērķi,

140nedrīkst atsaukties uz abstraktiem apdraudējumiem - aizsargājamas

141ir tikai konkrētas un reāli apdraudētas intereses (sk.

142Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību

143institūcijās Kristīnes Līces viedokli lietas materiālu 3. sēj.

14461.-66. lp.).

145Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konkretizējot Konvencijas 10.

146pantā ietvertās tiesības uz vārda brīvību, ir norādījusi uz

147dažādiem vērtējuma aspektiem. Vērtējot katru konkrēto gadījumu,

148nozīme var būt gan sociālajam un politiskajam fonam, gan personas

149pausto apgalvojumu tiešajam vai plašākajam kontekstam, gan arī

150tam, vai personas paustais var tikt uzskatīts par tiešu vai

151netiešu aicinājumu uz vardarbību vai par vardarbības, naida vai

152neiecietības attaisnošanu. Tāpat var būt nozīme arī veidam, kādā

153izteikumi pausti, un to tiešai vai netiešai spējai radīt kaitīgas

154sekas (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada

15511. maija sprieduma lietā "Kilin v. Russia", pieteikums

156Nr. 10271/12, 71. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa īpašu

157vērību pievērš arī tam, vai izteikumi attiecas uz sabiedrībai

158būtisku jautājumu. Tā vērtē arī izteikuma saturu, piemēram, to,

159vai izteikumi ir pausti labā ticībā (sk., piemēram, Eiropas

160Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 29. marta

161sprieduma lietā "Bédat v. Switzerland", pieteikums Nr.

16256925/08, 49.-50., 58. un 63. punktu).

163Apstrīdētā Krimināllikuma norma sistēmiski saskan ar Satversmē

164un Konvencijā ietvertajām personas pamattiesībām un tādējādi pati

165par sevi neveido kolīziju ar personas pamattiesībām, proti,

166tiesībām uz vārda brīvību. Apstrīdēto Krimināllikuma normu nevar

167interpretēt plaši, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu, kurā

168tā funkcionē. Ievērojot Satversmes 100. panta pirmo teikumu un

169Konvencijas 10. pantu, apstrīdētās Krimināllikuma normas

170sistēmiskai interpretācijai pretējs būtu tāds secinājums, ka tā

171paredz atzīt par krimināli sodāmiem jebkāda veida publiskus

172aicinājumus likvidēt valstisko neatkarību. Proti, personas

173saukšanai pie kriminālatbildības par apstrīdētajā Krimināllikuma

174normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu nepietiek ar publiska

175aicinājuma veikšanas fakta konstatējumu, ja nevērtē konkrēto

176situāciju un personas izteikumus pēc būtības.

177Sistēmiski interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu

178kopsakarā ar personas tiesībām uz vārda brīvību, secināms, ka

179šajā normā ir paredzēta kriminālatbildība tikai par tādu publisku

180aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kas

181rada reālu valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu un

182pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma

183mērķi.

18418.4. Par vienu no galvenajiem krimināltiesību

185iedarbības virzieniem atzīstama aizsargājošā funkcija, kas

186izpaužas valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku grupu un indivīdu

187noteiktu interešu aizsardzībā no noziedzīgiem nodarījumiem

188(sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A.

189Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums.

190Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 18. lpp.). Savukārt

191noziedzīgs nodarījums ir personas konkrētas uzvedības akts, tās

192aktīva, prettiesiska rīcība (darbība) vai pasīva prettiesiska

193uzvedība (bezdarbība), ar ko tiek nodarīts vai varēja tikt

194nodarīts kaitējums ar Krimināllikumu aizsargātām valsts,

195sabiedrības, personu grupu un atsevišķu personu interesēm

196(sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri.

197Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais

198izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.). Līdz ar

199to jebkura kriminālatbildību paredzoša norma ir vērsta uz kādu

200konkrētu interešu aizsardzību.

201Satversmes tiesa ir atzinusi: Latvijas valsts balstās uz tādām

202pamatvērtībām, kas citstarp ietver pamattiesības un

203pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas

204dalīšanu un likuma varu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7.

205aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 17. punktu). Latvijas

206valsts konstitucionāli tiesiskos pamatus atspoguļo citstarp

207Latvijas valsts izveides akti. Proklamēšanas aktā pasludinot, ka

208"Latvija - apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme,

209Vidzeme un Latgale) - patstāvīga, neatkarīga,

210demokrātiski-republikāniska valsts", Latvijas Tautas padome

211atspoguļoja Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu.

212Savukārt Latvijas tautas ievēlētā Satversmes sapulce, pieņemot

213Deklarāciju par Latvijas valsti, Latvijas tautas vārdā akceptēja

214iepriekšējo institūciju veikto darbu Latvijas valsts izveidošanā

215(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma

216lietā Nr. 2007-10-0102 17. punktu).

217Satversmes ievada pirmā rindkopa noteic, ka "Latvijas

218valsts ir izveidota, [..] lai garantētu latviešu nācijas, tās

219valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem,

220nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu

221labklājību". Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas

222tautai ir jāaizsargā sava suverenitāte, Latvijas valsts

223neatkarība, teritorija, tās vienotība un demokrātiskā valsts

224iekārta. Personas tiesību īstenošana nedrīkst tikt vērsta pret

225valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem

226(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā

227Nr. 2017-25-01 20.2. punktu).

228Apstrīdētā Krimināllikuma norma kalpo tam, lai aizsargātu

229valsti un tās demokrātiju. Šī norma sekmē pašaizsargājošās

230demokrātijas principa īstenošanu. Satversmes tiesa jau iepriekš

231ir uzsvērusi, ka cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta

232pret demokrātiju kā tādu (sal. sk., piemēram, Satversmes

233tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01

234secinājumu daļas 6. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

235ir atzinusi, ka valstij, lai garantētu savas demokrātiskās

236sistēmas stabilitāti un efektivitāti, var būt nepieciešams veikt

237īpašus pašaizsardzības pasākumus. Demokrātija balstās uz

238kompromisu, kas no indivīdiem prasa dažādas piekāpšanās, un

239viņiem reizēm ir jābūt gataviem ierobežot dažas no savām

240brīvībām, lai nodrošinātu lielāku visas valsts stabilitāti

241(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada

24216. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju",

243pieteikums Nr. 58278/00, 100. punktu).

244Apstrīdētā Krimināllikuma norma aizsargā Latvijas Republikas

245valstisko neatkarību un tās demokrātisko valsts iekārtu, tomēr

246arī cilvēktiesību, tostarp tiesību uz vārda brīvību, aizsardzība

247ir viena no demokrātiskas tiesiskas valsts svarīgākajām

248garantijām. Tādējādi apstrīdētās Krimināllikuma normas mērķis ir

249skatāms kopsakarā ar citām Satversmē ietvertajām personas

250pamattiesībām.

251Paredzot kriminālatbildību par publiski paustiem aicinājumiem

252likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, personas tiek

253atturētas no šādu izteikumu paušanas, apzinoties kriminālsoda

254piedraudējumu, kas veicina arī sabiedrības drošības aizsardzību.

255Tomēr atbilstoši katra konkrētā nodarījuma faktiskajām pazīmēm

256publiskiem aicinājumiem likvidēt valstisko neatkarību var būt

257atšķirīga ietekme uz radīto apdraudējumu valsts un sabiedrības

258interesēm un ne visi šādi publiski aicinājumi patiešām apdraud

259valstisko neatkarību.

260Apstrīdētās Krimināllikuma normas objektīvais mērķis ir

261vērsties pret personām, kuras izsaka tādus publiskus aicinājumus

262likvidēt valstisko neatkarību, kuri pārsniedz vārda brīvības

263robežas un reāli apdraud Latvijas Republikas valstisko neatkarību

264un demokrātisko valsts iekārtu. Šāds interpretācijas rezultāts

265sakrīt arī ar to, ko Satversmes tiesa jau secināja šā nolēmuma

26618.3. punktā.

267Tādējādi apstrīdētā Krimināllikuma

268norma atbilstoši tās mērķim un patiesajai jēgai paredz

269kriminālatbildību tikai par tādu publisku aicinājumu likvidēt

270Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kurš rada reālu valsts

271un sabiedrības interešu apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību,

272kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma mērķi.

27319. Satversmei atbilstoša tiesību normas piemērošana

274vienmēr ietver šīs normas interpretāciju. Tiesību normu

275interpretācijas metodes, it īpaši sistēmiskā un teleoloģiskā,

276konkrētajā gadījumā ļauj noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma

277normas tvērumu. Šā lēmuma 18. punktā sniegtā apstrīdētās

278Krimināllikuma normas interpretācija personai nodrošina

279Satversmes 100. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

280aizsardzību. Šādā veidā, atbilstoši Satversmei interpretējot un

281piemērojot apstrīdēto Krimināllikuma normu, vienlaikus tiek

282novērsts arī pamats apšaubīt tās konstitucionalitāti. Savukārt

283tas, vai aicinājums rada reālu valsts un sabiedrības interešu

284apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt

285aicinājuma mērķi, ir vērtējams saskaņā ar kriminālprocesa laikā

286iegūtajiem pierādījumiem un atbilstoši katra konkrētā nodarījuma

287faktiskajām pazīmēm, aplūkojot izteikto aicinājumu gan pēc tā

288būtības, gan arī kopsakarā ar katrai situācijai atbilstošo,

289piemēram, aicinājuma kontekstu, demokrātiskas valsts iekārtas

290stabilitāti un attīstības pakāpi, gan arī konkrētajā laikā

291pastāvošo valsts un sabiedrības drošības apdraudējuma līmeni.

292Tādējādi nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja pieņēmums, ka

293tiesību normu kolīziju ar augstāka juridiska spēka tiesību normām

294rada apstrīdētā Krimināllikuma norma. Savukārt krimināllietas

295faktisko apstākļu izvērtēšana un personas izdarītā nodarījuma

296kvalifikācija nav Satversmes tiesas kompetencē. Līdz ar to

297Satversmes tiesai nav pamata turpināt tiesvedību lietā šajā

298daļā.

299Tādējādi, pamatojoties uz Satversmes

300tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, tiesvedība lietā

301daļā par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmes

302100. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama.

30320. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt arī apstrīdētā

304pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta

305otrajam teikumam. Apstrīdētais pārejas noteikums attiecas ne

306tikai uz grozījumiem apstrīdētajā Krimināllikuma normā, bet arī

307uz grozījumiem citos Krimināllikuma sevišķās daļas pantos.

308Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētā

309pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta

310otrajam teikumam, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto

311Krimināllikuma normu.

31221. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, atšķirībā no

313abstraktās tiesību normu kontroles, konstitucionālā sūdzība nav

314tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai.

315Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās

316sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes

317tiesas 2021. gada 10. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

318lietā Nr. 2021-11-01 11.1. punktu).

319Satversmes tiesai, lai izskatītu pēc konstitucionālās sūdzības

320ierosinātu lietu, ir jākonstatē personas pamattiesību aizskārums

321(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

3222015-11-03 16. punktu). Šo jautājumu jau ir vērtējusi

323kolēģija, lemjot par lietas ierosināšanu, jo saskaņā ar

324Satversmes tiesas likuma 20. panta piekto daļu kolēģija, izskatot

325pieteikumu, ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja tas

326neatbilst šā likuma 18. vai 19.-19.3 panta prasībām.

327Tomēr šajā vērtējumā kolēģija ir ierobežota tās rīcībā esošo

328materiālu ziņā. Satversmes tiesa, izskatot lietu, atkārtoti vērtē

329personas tiesību aizskārumu, ņemot vērā lietas sagatavošanas

330stadijā savāktos materiālus (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

33125. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 11. punktu).

33221.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs ar

3332016. gada 21. aprīļa grozījumiem ir atzinis par krimināli

334nesodāmu publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas

335valstisko neatkarību Satversmē paredzētā veidā. Pēc viņa ieskata,

336nepastāv objektīvi attaisnojumi tam, ka apstrīdētais pārejas

337noteikums attiecībā uz apstrīdētās Krimināllikuma normas

338izslēgšanu paredz atkāpi no personai labvēlīga noteikuma

339atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās. Šis princips prasot

340pēc iespējas ātrāk novērst pretrunu ar Satversmi un piemērot

341jauno regulējumu. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata,

342apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. pantam un

34392. panta otrajam teikumam.

344Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 1. pants un

34592. panta otrais teikums to kopsakarā ietver personai labvēlīga

346noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās, kas

347piemērojams arī gadījumā, kad konkrētais nodarījums atzīts par

348krimināli nesodāmu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 19.

349februāra sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 21.5. punktu).

350Personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips

351krimināltiesībās ir atvasināms no tiesiskuma principa, jo ietver

352arī to, ka uz katru sodāmu darbību ir jāattiecina tāds sods, kādu

353likumdevējs uzskata par piemērotu soda noteikšanas brīdī. Tātad

354personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips

355krimināltiesībās nosaka: ja pastāv atšķirības starp noziedzīgā

356nodarījuma izdarīšanas laikā spēkā bijušo likumu, kas paredz

357kriminālatbildību, un likumu, kas pieņemts pēc noziedzīgā

358nodarījuma izdarīšanas, tad tiesām jāpiemēro tas likums, kura

359noteikumi ir labvēlīgāki apsūdzētajam.

360Ir iespējami gadījumi, kad, ņemot vērā konkrētus faktiskos un

361tiesiskos apstākļus, pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga

362noteikuma atpakaļejoša spēka principa piemērošanas

363krimināltiesībās. Tomēr personai kriminālsods nevar tikt

364piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts

365Krimināllikumā laikā, kad tika izdarīts konkrētais nodarījums,

366tādā gadījumā, ja likumdevējs vēlāk attiecīgo Krimināllikuma

367normu grozījis, atzīstot šo nodarījumu par krimināli nesodāmu

368(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 19. februāra sprieduma lietā

369Nr. 2020-23-01 21.4. un 24. punktu).

370Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar 2016. gada

37121. aprīļa grozījumiem apstrīdētajā Krimināllikuma normā

372paredzētais noziedzīgais nodarījums atzīts par turpmāk krimināli

373nesodāmu vai arī Krimināllikuma 81. pants ir kā citādi Pieteikuma

374iesniedzējam labvēlīgāks nekā apstrīdētā Krimināllikuma norma,

375saskaņā ar kuru viņš saukts pie kriminālatbildības un sodīts.

37621.2. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka

377likumdevējs, jaunajai tiesību normas redakcijai pievienojot

378norādi "Satversmē neparedzētā veidā", ir atzinis par

379krimināli nesodāmu publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas

380Republikas valstisko neatkarību Satversmē paredzētā veidā.

381Saeimas Juridiskais birojs, izskatot pirmajā lasījumā pieņemto

382likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" (likumprojekts

383Nr. 514/Lp12), savā atzinumā citstarp rosināja apsvērt iespēju

384norādi par to, ka regulējums attiecas uz nelikumīgām darbībām,

385iekļaut Krimināllikuma 81. pantā (sk. Saeimas Juridiskā biroja

3862016. gada 17. marta atzinumu par likumprojektu "Grozījumi

387Krimināllikumā" (lik. reģ. Nr. 514/Lp12), pieejams:

388www.titania.saeima.lv). Uz to, ka Krimināllikuma 81. pantā

389būtu jāietver norāde par to, ka kriminālatbildība iestājas tikai

390par antikonstitucionālu rīcību, norādīja arī Valsts prezidents

391vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai (sk. lietas materiālu

3923. sēj. 20.-22. lp.).

393Priekšlikumu papildināt Krimināllikuma 81. panta dispozīciju

394ar vārdiem "Satversmē neparedzētā veidā" likumprojekta

395otrajam lasījumam iesniedza iekšlietu ministrs, norādot, ka tas

396novērstu iespēju šo normu interpretēt tādējādi, ka persona tiek

397saukta pie kriminālatbildības gadījumos, kad tā īsteno savas

398tiesības, kas paredzētas Satversmē (sk. lietas materiālu 3.

399sēj. 3.-6. lp., 8.-12. lp.).

400Izskatot priekšlikumus otrajam lasījumam, gan Saeimas

401Juridiskās komisijas locekļi, gan tiesību eksperti izteica

402atšķirīgus viedokļus par vārdu "Satversmē neparedzētā

403veidā" nozīmi un ietekmi uz Krimināllikuma 81. pantā

404paredzētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, norādot gan uz to,

405ka šie vārdi padara panta redakciju nepārprotamu, gan uz to, ka

406tie neietekmē noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju (sk. lietas

407materiālu 2. sēj. 32.-69. lp.). Tieslietu ministrijas

408pastāvīgās Krimināllikuma darba grupas sēdēs tās locekļi norādīja

409arī uz to, ka Krimināllikumā ir paredzēta atbildība tikai par

410prettiesisku darbību un nebūtu pamata saukt pie atbildības

411personu, kura izmanto savas konstitucionālās tiesības (sk.

412lietas materiālu 4. sēj. 48.-52. lp., 57.-58. lp.).

413Dr. iur. Jānis Pleps paudis viedokli, ka ar zemāka

414juridiskā spēka normatīvu tiesību aktu - Krimināllikumu -

415likumdevējs pats nevar saturiski izšķirt jautājumu, kurš

416atrisināms Satversmes līmenī. Tikai pati Satversme, proti,

417konstitucionāla ranga norma, var paredzēt, kuras darbības būtu

418konstitucionāli pieļaujamas un kuras būtu antikonstitucionālas

419(sk. Dr. iur. Jāņa Plepa viedokli lietas materiālu 3. sēj.

42067.-71. lp.). Norāde "Satversmē neparedzētā veidā"

421vienīgi precizē izteiktā aicinājuma veidu, bet nemaina darbības

422saturu un jēgu (sk. arī Dr. habil. iur. Ulda Krastiņa viedokli

423lietas materiālu 3. sēj. 41.-44. lp.). Līdz ar to

424Krimināllikuma 81. pantā citstarp ir paredzēta kriminālatbildība

425par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, kāds paredzēts apstrīdētajā

426Krimināllikuma normā.

427Salīdzinot abu tiesību normu sankcijas, secināms, ka

428Krimināllikuma 81. pantā paredzētais nodarījums ir sodāms bargāk.

429Proti, minētais pants paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz

430pieciem gadiem, bet apstrīdētajā Krimināllikuma normā bija

431paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem. Saskaņā

432ar Krimināllikuma 5. panta trešo daļu likumam, kas pastiprina

433sodu, atpakaļejoša spēka nav. Uz to norāda arī vairākas

434pieaicinātās personas (sk., piemēram, Dr. habil. iur. Ulda

435Krastiņa viedokli lietas materiālu 3. sēj. 41.-44. lp. un Mg.

436iur. Evijas Vīnkalnas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 66.-71.

437lp.). Līdz ar to Krimināllikuma 81. panta redakcija nav

438uzskatāma par Pieteikuma iesniedzējam labvēlīgāku, bet - tieši

439pretēji - ir uzskatāma par viņam nelabvēlīgāku.

440Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdētā pārejas

441noteikuma neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām ir

442balstīti uz pieņēmumu, ka Krimināllikuma 81. pants satur viņam

443labvēlīgāku regulējumu, bet, tā kā 2016. gada 21. aprīļa

444grozījumi neparedz atzīt apstrīdētajā Krimināllikuma normā

445paredzēto noziedzīgo nodarījumu par krimināli nesodāmu un jaunais

446regulējums arī citādi nav viņam labvēlīgāks, nav konstatējams

447tas, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības būtu aizskartas.

448Līdz ar to, pamatojoties uz

449Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

450tiesvedība lietā arī daļā par apstrīdētā pārejas noteikuma

451atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam ir

452izbeidzama.

453Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

45429. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

455nolēma:

456izbeigt tiesvedību lietā Nr.

4572021-34-01 "Par Krimināllikuma 82. panta pirmās daļas

458redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2016. gada

45910. maijam, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta

460pirmajam teikumam un 2016. gada 21. aprīļa likuma "Grozījumi

461Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Latvijas

462Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam

463teikumam".

464Lēmums nav pārsūdzams.

465Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

466Laviņš