81. pants
paredz kriminālatbildību par publisku aicinājumu

vērsties pret Latvijas Republikas valstisko neatkarību,

suverenitāti, teritoriālo vienotību, valsts varu vai valsts

iekārtu Latvijas Republikas Satversmē neparedzētā veidā vai par

šādu aicinājumu saturoša materiāla izplatīšanu.

No 2016. gada 21. aprīļa grozījumu izstrādes un pieņemšanas

materiāliem izriet, ka ar šiem grozījumiem Krimināllikuma X

nodaļā tika veiktas strukturālas izmaiņas, citstarp apstrīdēto

Krimināllikuma normu turpmāk iekļaujot Krimināllikuma 81. pantā

(sk., piemēram, 2016. gada 21. aprīļa likumprojekta

"Grozījumi Krimināllikumā" (likumprojekts Nr. 514/Lp12)

anotācijas I sadaļas 2. punktu un Saeimas Juridiskās komisiju

sēžu protokolus lietas materiālu 2. sēj. 20.-55. lp.).

Līdzīgu viedokli, proti, ka 2016. gada 21. aprīļa grozījumu

rezultātā apstrīdētā Krimināllikuma norma iekļauta Krimināllikuma

81. pantā, paudušas arī vairākas pieaicinātās personas (sk.,

piemēram, Dr. habil. iur. Ulda Krastiņa viedokli lietas materiālu

3. sēj. 41.-44. lp., Mg. iur. Evijas Vīnkalnas viedokli lietas

materiālu 4. sēj. 66.-71. lp. un Dr. iur. Andreja Judina viedokli

lietas materiālu 3. sēj. 56.-60. lp.).

Izskatot priekšlikumus otrajam lasījumam, Saeimas Juridiskās

komisijas locekļi izteicās arī par Krimināllikuma 81. panta

tvērumu. Vairāki deputāti citstarp norādīja, ka šī Krimināllikuma

norma esot interpretējama šauri un ka īpaša uzmanība jāpievērš

tiesību normu piemērotāju izglītošanai (sk. lietas materiālu

2. sēj. 45.-55. lp.).

Tieslietu ministrijas pārstāve komisijas sēdē norādīja, ka

vārda brīvība, līdzīgi kā citas tiesības un brīvības, kas minētas

Satversmē, esot ierobežojama noteiktā kārtībā un šī kārtība esot

ietverta vārdos "Satversmē neparedzētā veidā" (sk.

lietas materiālu 2. sēj. 46. lp.).

Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

institūcijās komisijas sēdē vērsa deputātu uzmanību uz to, ka

normas teksts vēl negarantējot, ka praksē neradīsies situācijas,

kad nesamērīga šīs normas piemērošana varētu veidot vārda

brīvības vai pulcēšanās brīvības pārkāpumu, līdz ar to esot

jāpievērš liela uzmanība tiesību normu piemērotāju izglītošanai,

lai viņi spētu atpazīt tās situācijas, kurās šī norma rada arī

vārda brīvības ierobežojumu, un līdz ar to nepieciešams vērtēt šā

ierobežojuma samērīgumu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 46.

lp.).

Drošības policijas pārstāvis komisijas sēdē norādīja, ka

Krimināllikuma piemērošana ir galējais līdzeklis un ka attiecīgo

lietu izmeklēšanā tiekot piesaistīti konstitucionālo tiesību

eksperti, ja nepieciešams, arī jautājumos, kas skar

cilvēktiesības. Šie jautājumi tiekot vērtēti un, ja nav saņemti

pozitīvi ekspertu atzinumi, kriminālprocess netiekot virzīts uz

priekšu (sk. lietas materiālu 2. sēj. 47.-48. lp.).

Iekšlietu ministrijas parlamentārā sekretāre norādīja, ka pie

kriminālatbildības personu saukšot tikai tad, ja visi pārējie

līdzekļi būs izsmelti un ja būs skaidrs, ka personas nodoms nav

Latvijas Republikai, neatkarībai, konstitucionālajam veidam

labvēlīgs, turklāt katrs gadījums esot vērtējams individuāli

(sk. lietas materiālu 2. sēj. 48.-49. lp.).

Līdz ar to no Saeimas iesniegtajiem 2016. gada 21. aprīļa

grozījumu izstrādes un pieņemšanas materiāliem izriet, ka

likumdevēja nolūks bija apstrīdēto Krimināllikuma normu turpmāk

iekļaut Krimināllikuma 81. pantā, ka ir notikušas diskusijas par

šīs normas tekstuālo redakciju un tvērumu un šajā diskusijā

likumdevējs ir apzinājies vārda brīvības kā cilvēka pamattiesību

nozīmīgumu.

18.3. Tiesību normu piemērošanā ir jāņem vērā arī

tiesību sistēmas vienotības princips un racionāla likumdevēja

princips. Proti, likumdevējs pieņem savstarpēji saskaņotas

tiesību normas, kas harmoniski darbojas visas tiesību sistēmas

ietvaros (sal. sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 8.

marta sprieduma lietā Nr. 2016-07-01 25.2. punktu). Nevienu

tiesību normu nevar izprast ārpus tiesību sistēmas, kurā tā

funkcionē.

Viens no instrumentiem, ar kuru palīdzību valsts aizsargā savu

valstisko neatkarību un demokrātisko valsts iekārtu, ir arī

tiesību normās paredzētā kriminālatbildība par noziedzīgiem

nodarījumiem, kas vērsti pret valsti. Latvijas tiesību sistēmā

kriminālatbildība par šādiem noziedzīgiem nodarījumiem ir

paredzēta Krimināllikuma X nodaļā, kurā bija iekļauta arī

apstrīdētā Krimināllikuma norma. Tiesību doktrīnā atzīts, ka

Krimināllikumā ietvertie noziedzīgie nodarījumi pret valsti ir

tādi kaitīgi un prettiesiski nodarījumi, kas apdraud Latvijas

valsts drošību un neatkarību, un politisko un ekonomisko

nodrošinājumu (sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A.

Krimināltiesības. Sevišķā daļa. Trešais papildinātais izdevums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2009, 35. lpp.). Tādējādi

likumdevējs ir atzinis, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā

paredzētais nodarījums apdraud Latvijas valsti un ir ar tādu

radītā kaitējuma vai iespējami radītā kaitējuma smaguma pakāpi,

ka šo nodarījumu ir pamats atzīt par krimināli sodāmu. Proti,

likumdevējs ir uzskatījis, ka apstrīdētajā Krimināllikuma normā

paredzētā aicinājuma paušana apdraud Latvijas Republikas

valstisko neatkarību.

Apstrīdētā Krimināllikuma norma, no vienas puses, kalpo valsts

aizsardzībai un, no otras puses, skar arī vienu no svarīgākajām

demokrātiskas sabiedrības izpausmēm - tiesības uz vārda brīvību.

Satversmes tiesa savā judikatūrā jau ir uzsvērusi vārda brīvības

nozīmi demokrātiskā tiesiskā valstī, norādot, ka tiesības uz

vārda brīvību raksturo demokrātisku valsts iekārtu un šo tiesību

apjoms - demokrātisku sabiedrību (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2003. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2003-05-01

31.3. punktu). Kā jau iepriekš norādīts, Satversmes 100.

pantā noteiktās tiesības uz vārda brīvību ir personu

aizsargājošas tiesības un tās citstarp paredz, ka indivīds var

prasīt, lai valsts neiejaucas viņa vārda brīvības jomā.

Likumdevējam, citstarp krimināltiesību jomā, ir jāveido tāda

tiesiskā regulējuma sistēma, kas harmoniski darbotos visas

tiesību sistēmas ietvaros un nenonāktu pretrunā ar Satversmē

ietvertajām personas pamattiesībām. Līdz ar to atbilstoši

racionāla likumdevēja principam, arī pieņemot apstrīdēto

Krimināllikuma normu, likumdevēja nolūks nav bijis to pretstatīt

Satversmē ietvertajām pamattiesībām un tādējādi apstrīdētā

Krimināllikuma norma interpretējama savstarpēji saistītā tiesību

sistēmā kopsakarā ar Satversmē ietvertajām personas

pamattiesībām, proti, tiesībām uz vārda brīvību.

Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to

piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

konkretizācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un citu

vispārējo tiesību principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved

pie Satversmē ietverto pamattiesību aizsardzības samazināšanas

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 2. decembra sprieduma lietā

Nr. 2021-07-01 16.2. punktu). Starptautiskajos cilvēktiesību

līgumos un Satversmē ietvertās pamattiesības Latvijas tiesību

sistēmā veido vienotu veselumu.

Līdz ar to, interpretējot arī krimināltiesību normas, ir

jāmeklē tāds risinājums, kas nodrošinātu Satversmes un

Konvencijas normu harmoniju. Tādējādi apstrīdētā Krimināllikuma

norma aplūkojama sistēmiski un kopsakarā arī ar Konvencijas 10.

pantu, kas nosaka personas tiesības uz vārda brīvību.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa savā judikatūrā ir īpaši

uzsvērusi, ka izteiksmes brīvības ierobežojumiem jābūt izņēmuma

rakstura pasākumiem un to nepieciešamība ir pārliecinoši jāpamato

(sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas

1976. gada 7. decembra sprieduma lietā "Handyside v. The

United Kingdom", pieteikums Nr. 5493/72, 49.

punktu).

Vārda brīvības ierobežojumus var noteikt tikai gadījumos, kad

vārda brīvība rada nepārprotamus un tiešus draudus sabiedrībai

(sal. sk. arī Satversmes tiesas 2003. gada 5. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2003-02-0106 secinājumu daļas 1. punktu). Arī

Ministru kabineta pārstāve starptautiskajās cilvēktiesību

institūcijās paudusi viedokli, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesa

savā judikatūrā uzsver: valstis, kas atsaucas uz valsts vai

sabiedrības drošības aizsardzību kā ierobežojuma leģitīmo mērķi,

nedrīkst atsaukties uz abstraktiem apdraudējumiem - aizsargājamas

ir tikai konkrētas un reāli apdraudētas intereses (sk.

Ministru kabineta pārstāves starptautiskajās cilvēktiesību

institūcijās Kristīnes Līces viedokli lietas materiālu 3. sēj.

61.-66. lp.).

Eiropas Cilvēktiesību tiesa, konkretizējot Konvencijas 10.

pantā ietvertās tiesības uz vārda brīvību, ir norādījusi uz

dažādiem vērtējuma aspektiem. Vērtējot katru konkrēto gadījumu,

nozīme var būt gan sociālajam un politiskajam fonam, gan personas

pausto apgalvojumu tiešajam vai plašākajam kontekstam, gan arī

tam, vai personas paustais var tikt uzskatīts par tiešu vai

netiešu aicinājumu uz vardarbību vai par vardarbības, naida vai

neiecietības attaisnošanu. Tāpat var būt nozīme arī veidam, kādā

izteikumi pausti, un to tiešai vai netiešai spējai radīt kaitīgas

sekas (sk., piemēram, Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2021. gada

11. maija sprieduma lietā "Kilin v. Russia", pieteikums

Nr. 10271/12, 71. punktu). Eiropas Cilvēktiesību tiesa īpašu

vērību pievērš arī tam, vai izteikumi attiecas uz sabiedrībai

būtisku jautājumu. Tā vērtē arī izteikuma saturu, piemēram, to,

vai izteikumi ir pausti labā ticībā (sk., piemēram, Eiropas

Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2016. gada 29. marta

sprieduma lietā "Bédat v. Switzerland", pieteikums Nr.

56925/08, 49.-50., 58. un 63. punktu).

Apstrīdētā Krimināllikuma norma sistēmiski saskan ar Satversmē

un Konvencijā ietvertajām personas pamattiesībām un tādējādi pati

par sevi neveido kolīziju ar personas pamattiesībām, proti,

tiesībām uz vārda brīvību. Apstrīdēto Krimināllikuma normu nevar

interpretēt plaši, neņemot vērā tiesiskā regulējuma sistēmu, kurā

tā funkcionē. Ievērojot Satversmes 100. panta pirmo teikumu un

Konvencijas 10. pantu, apstrīdētās Krimināllikuma normas

sistēmiskai interpretācijai pretējs būtu tāds secinājums, ka tā

paredz atzīt par krimināli sodāmiem jebkāda veida publiskus

aicinājumus likvidēt valstisko neatkarību. Proti, personas

saukšanai pie kriminālatbildības par apstrīdētajā Krimināllikuma

normā paredzēto noziedzīgo nodarījumu nepietiek ar publiska

aicinājuma veikšanas fakta konstatējumu, ja nevērtē konkrēto

situāciju un personas izteikumus pēc būtības.

Sistēmiski interpretējot apstrīdēto Krimināllikuma normu

kopsakarā ar personas tiesībām uz vārda brīvību, secināms, ka

šajā normā ir paredzēta kriminālatbildība tikai par tādu publisku

aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kas

rada reālu valsts un sabiedrības interešu apdraudējumu un

pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma

mērķi.

18.4. Par vienu no galvenajiem krimināltiesību

iedarbības virzieniem atzīstama aizsargājošā funkcija, kas

izpaužas valsts, sabiedrības, atsevišķu cilvēku grupu un indivīdu

noteiktu interešu aizsardzībā no noziedzīgiem nodarījumiem

(sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V., Niedre A.

Krimināltiesības. Vispārīgā daļa. Trešais papildinātais izdevums.

Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2008, 18. lpp.). Savukārt

noziedzīgs nodarījums ir personas konkrētas uzvedības akts, tās

aktīva, prettiesiska rīcība (darbība) vai pasīva prettiesiska

uzvedība (bezdarbība), ar ko tiek nodarīts vai varēja tikt

nodarīts kaitējums ar Krimināllikumu aizsargātām valsts,

sabiedrības, personu grupu un atsevišķu personu interesēm

(sal. sk.: Krastiņš U., Liholaja V. Krimināllikuma komentāri.

Pirmā daļa (I-VIII2 nodaļa). Otrais papildinātais

izdevums. Rīga: Tiesu namu aģentūra, 2018, 14. lpp.). Līdz ar

to jebkura kriminālatbildību paredzoša norma ir vērsta uz kādu

konkrētu interešu aizsardzību.

Satversmes tiesa ir atzinusi: Latvijas valsts balstās uz tādām

pamatvērtībām, kas citstarp ietver pamattiesības un

pamatbrīvības, demokrātiju, valsts un tautas suverenitāti, varas

dalīšanu un likuma varu (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 7.

aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 17. punktu). Latvijas

valsts konstitucionāli tiesiskos pamatus atspoguļo citstarp

Latvijas valsts izveides akti. Proklamēšanas aktā pasludinot, ka

"Latvija - apvienota etnogrāfiskajās robežās (Kurzeme,

Vidzeme un Latgale) - patstāvīga, neatkarīga,

demokrātiski-republikāniska valsts", Latvijas Tautas padome

atspoguļoja Latvijas valsts konstitucionāli tiesisko pamatu.

Savukārt Latvijas tautas ievēlētā Satversmes sapulce, pieņemot

Deklarāciju par Latvijas valsti, Latvijas tautas vārdā akceptēja

iepriekšējo institūciju veikto darbu Latvijas valsts izveidošanā

(sal. sk. Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma

lietā Nr. 2007-10-0102 17. punktu).

Satversmes ievada pirmā rindkopa noteic, ka "Latvijas

valsts ir izveidota, [..] lai garantētu latviešu nācijas, tās

valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem,

nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu

labklājību". Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Latvijas

tautai ir jāaizsargā sava suverenitāte, Latvijas valsts

neatkarība, teritorija, tās vienotība un demokrātiskā valsts

iekārta. Personas tiesību īstenošana nedrīkst tikt vērsta pret

valsts neatkarību un demokrātiskas tiesiskas valsts principiem

(sk. Satversmes tiesas 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā

Nr. 2017-25-01 20.2. punktu).

Apstrīdētā Krimināllikuma norma kalpo tam, lai aizsargātu

valsti un tās demokrātiju. Šī norma sekmē pašaizsargājošās

demokrātijas principa īstenošanu. Satversmes tiesa jau iepriekš

ir uzsvērusi, ka cilvēktiesību izmantošana nedrīkst tikt vērsta

pret demokrātiju kā tādu (sal. sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2000. gada 30. augusta sprieduma lietā Nr. 2000-03-01

secinājumu daļas 6. punktu). Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa

ir atzinusi, ka valstij, lai garantētu savas demokrātiskās

sistēmas stabilitāti un efektivitāti, var būt nepieciešams veikt

īpašus pašaizsardzības pasākumus. Demokrātija balstās uz

kompromisu, kas no indivīdiem prasa dažādas piekāpšanās, un

viņiem reizēm ir jābūt gataviem ierobežot dažas no savām

brīvībām, lai nodrošinātu lielāku visas valsts stabilitāti

(sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2006. gada

16. marta sprieduma lietā "Ždanoka pret Latviju",

pieteikums Nr. 58278/00, 100. punktu).

Apstrīdētā Krimināllikuma norma aizsargā Latvijas Republikas

valstisko neatkarību un tās demokrātisko valsts iekārtu, tomēr

arī cilvēktiesību, tostarp tiesību uz vārda brīvību, aizsardzība

ir viena no demokrātiskas tiesiskas valsts svarīgākajām

garantijām. Tādējādi apstrīdētās Krimināllikuma normas mērķis ir

skatāms kopsakarā ar citām Satversmē ietvertajām personas

pamattiesībām.

Paredzot kriminālatbildību par publiski paustiem aicinājumiem

likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību, personas tiek

atturētas no šādu izteikumu paušanas, apzinoties kriminālsoda

piedraudējumu, kas veicina arī sabiedrības drošības aizsardzību.

Tomēr atbilstoši katra konkrētā nodarījuma faktiskajām pazīmēm

publiskiem aicinājumiem likvidēt valstisko neatkarību var būt

atšķirīga ietekme uz radīto apdraudējumu valsts un sabiedrības

interesēm un ne visi šādi publiski aicinājumi patiešām apdraud

valstisko neatkarību.

Apstrīdētās Krimināllikuma normas objektīvais mērķis ir

vērsties pret personām, kuras izsaka tādus publiskus aicinājumus

likvidēt valstisko neatkarību, kuri pārsniedz vārda brīvības

robežas un reāli apdraud Latvijas Republikas valstisko neatkarību

un demokrātisko valsts iekārtu. Šāds interpretācijas rezultāts

sakrīt arī ar to, ko Satversmes tiesa jau secināja šā nolēmuma

18.3. punktā.

Tādējādi apstrīdētā Krimināllikuma

norma atbilstoši tās mērķim un patiesajai jēgai paredz

kriminālatbildību tikai par tādu publisku aicinājumu likvidēt

Latvijas Republikas valstisko neatkarību, kurš rada reālu valsts

un sabiedrības interešu apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību,

kas reāli ļautu sasniegt aicinājuma mērķi.

19. Satversmei atbilstoša tiesību normas piemērošana

vienmēr ietver šīs normas interpretāciju. Tiesību normu

interpretācijas metodes, it īpaši sistēmiskā un teleoloģiskā,

konkrētajā gadījumā ļauj noskaidrot apstrīdētās Krimināllikuma

normas tvērumu. Šā lēmuma 18. punktā sniegtā apstrīdētās

Krimināllikuma normas interpretācija personai nodrošina

Satversmes 100. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

aizsardzību. Šādā veidā, atbilstoši Satversmei interpretējot un

piemērojot apstrīdēto Krimināllikuma normu, vienlaikus tiek

novērsts arī pamats apšaubīt tās konstitucionalitāti. Savukārt

tas, vai aicinājums rada reālu valsts un sabiedrības interešu

apdraudējumu un pamudina uz tādu rīcību, kas reāli ļautu sasniegt

aicinājuma mērķi, ir vērtējams saskaņā ar kriminālprocesa laikā

iegūtajiem pierādījumiem un atbilstoši katra konkrētā nodarījuma

faktiskajām pazīmēm, aplūkojot izteikto aicinājumu gan pēc tā

būtības, gan arī kopsakarā ar katrai situācijai atbilstošo,

piemēram, aicinājuma kontekstu, demokrātiskas valsts iekārtas

stabilitāti un attīstības pakāpi, gan arī konkrētajā laikā

pastāvošo valsts un sabiedrības drošības apdraudējuma līmeni.

Tādējādi nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja pieņēmums, ka

tiesību normu kolīziju ar augstāka juridiska spēka tiesību normām

rada apstrīdētā Krimināllikuma norma. Savukārt krimināllietas

faktisko apstākļu izvērtēšana un personas izdarītā nodarījuma

kvalifikācija nav Satversmes tiesas kompetencē. Līdz ar to

Satversmes tiesai nav pamata turpināt tiesvedību lietā šajā

daļā.

Tādējādi, pamatojoties uz Satversmes

tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu, tiesvedība lietā

daļā par apstrīdētās Krimināllikuma normas atbilstību Satversmes

100. panta pirmajam teikumam ir izbeidzama.

20. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt arī apstrīdētā

pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta

otrajam teikumam. Apstrīdētais pārejas noteikums attiecas ne

tikai uz grozījumiem apstrīdētajā Krimināllikuma normā, bet arī

uz grozījumiem citos Krimināllikuma sevišķās daļas pantos.

Izskatāmās lietas ietvaros Satversmes tiesa izvērtēs apstrīdētā

pārejas noteikuma atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta

otrajam teikumam, ciktāl tas attiecas uz apstrīdēto

Krimināllikuma normu.

21. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka, atšķirībā no

abstraktās tiesību normu kontroles, konstitucionālā sūdzība nav

tāds līdzeklis, kas kalpotu tikai tiesību sistēmas sakārtošanai.

Tā visupirms ir līdzeklis, kas kalpo konkrētās konstitucionālās

sūdzības iesniedzēja pamattiesību aizsardzībai (sk. Satversmes

tiesas 2021. gada 10. decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu

lietā Nr. 2021-11-01 11.1. punktu).

Satversmes tiesai, lai izskatītu pēc konstitucionālās sūdzības

ierosinātu lietu, ir jākonstatē personas pamattiesību aizskārums

(sk. Satversmes tiesas 2016. gada 2. marta sprieduma lietā Nr.

2015-11-03 16. punktu). Šo jautājumu jau ir vērtējusi

kolēģija, lemjot par lietas ierosināšanu, jo saskaņā ar

Satversmes tiesas likuma 20. panta piekto daļu kolēģija, izskatot

pieteikumu, ir tiesīga atteikties ierosināt lietu, ja tas

neatbilst šā likuma 18. vai 19.-19.3 panta prasībām.

Tomēr šajā vērtējumā kolēģija ir ierobežota tās rīcībā esošo

materiālu ziņā. Satversmes tiesa, izskatot lietu, atkārtoti vērtē

personas tiesību aizskārumu, ņemot vērā lietas sagatavošanas

stadijā savāktos materiālus (sk. Satversmes tiesas 2020. gada

25. septembra sprieduma lietā Nr. 2019-35-01 11. punktu).

21.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka likumdevējs ar

2016. gada 21. aprīļa grozījumiem ir atzinis par krimināli

nesodāmu publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas Republikas

valstisko neatkarību Satversmē paredzētā veidā. Pēc viņa ieskata,

nepastāv objektīvi attaisnojumi tam, ka apstrīdētais pārejas

noteikums attiecībā uz apstrīdētās Krimināllikuma normas

izslēgšanu paredz atkāpi no personai labvēlīga noteikuma

atpakaļejoša spēka principa krimināltiesībās. Šis princips prasot

pēc iespējas ātrāk novērst pretrunu ar Satversmi un piemērot

jauno regulējumu. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata,

apstrīdētais pārejas noteikums neatbilst Satversmes 1. pantam un

92. panta otrajam teikumam.

Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka Satversmes 1. pants un

92. panta otrais teikums to kopsakarā ietver personai labvēlīga

noteikuma atpakaļejoša spēka principu krimināltiesībās, kas

piemērojams arī gadījumā, kad konkrētais nodarījums atzīts par

krimināli nesodāmu (sk. Satversmes tiesas 2021. gada 19.

februāra sprieduma lietā Nr. 2020-23-01 21.5. punktu).

Personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips

krimināltiesībās ir atvasināms no tiesiskuma principa, jo ietver

arī to, ka uz katru sodāmu darbību ir jāattiecina tāds sods, kādu

likumdevējs uzskata par piemērotu soda noteikšanas brīdī. Tātad

personai labvēlīga noteikuma atpakaļejoša spēka princips

krimināltiesībās nosaka: ja pastāv atšķirības starp noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas laikā spēkā bijušo likumu, kas paredz

kriminālatbildību, un likumu, kas pieņemts pēc noziedzīgā

nodarījuma izdarīšanas, tad tiesām jāpiemēro tas likums, kura

noteikumi ir labvēlīgāki apsūdzētajam.

Ir iespējami gadījumi, kad, ņemot vērā konkrētus faktiskos un

tiesiskos apstākļus, pieļaujama atkāpe no personai labvēlīga

noteikuma atpakaļejoša spēka principa piemērošanas

krimināltiesībās. Tomēr personai kriminālsods nevar tikt

piemērots vienīgi tā iemesla dēļ, ka tas bija paredzēts

Krimināllikumā laikā, kad tika izdarīts konkrētais nodarījums,

tādā gadījumā, ja likumdevējs vēlāk attiecīgo Krimināllikuma

normu grozījis, atzīstot šo nodarījumu par krimināli nesodāmu

(sk. Satversmes tiesas 2021. gada 19. februāra sprieduma lietā

Nr. 2020-23-01 21.4. un 24. punktu).

Līdz ar to Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai ar 2016. gada

21. aprīļa grozījumiem apstrīdētajā Krimināllikuma normā

paredzētais noziedzīgais nodarījums atzīts par turpmāk krimināli

nesodāmu vai arī Krimināllikuma 81. pants ir kā citādi Pieteikuma

iesniedzējam labvēlīgāks nekā apstrīdētā Krimināllikuma norma,

saskaņā ar kuru viņš saukts pie kriminālatbildības un sodīts.

21.2. Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības uzskata, ka

likumdevējs, jaunajai tiesību normas redakcijai pievienojot

norādi "Satversmē neparedzētā veidā", ir atzinis par

krimināli nesodāmu publisku aicinājumu vērsties pret Latvijas

Republikas valstisko neatkarību Satversmē paredzētā veidā.

Saeimas Juridiskais birojs, izskatot pirmajā lasījumā pieņemto

likumprojektu "Grozījumi Krimināllikumā" (likumprojekts

Nr. 514/Lp12), savā atzinumā citstarp rosināja apsvērt iespēju

norādi par to, ka regulējums attiecas uz nelikumīgām darbībām,

iekļaut Krimināllikuma 81. pantā (sk. Saeimas Juridiskā biroja

2016. gada 17. marta atzinumu par likumprojektu "Grozījumi

Krimināllikumā" (lik. reģ. Nr. 514/Lp12), pieejams:

www.titania.saeima.lv). Uz to, ka Krimināllikuma 81. pantā

būtu jāietver norāde par to, ka kriminālatbildība iestājas tikai

par antikonstitucionālu rīcību, norādīja arī Valsts prezidents

vēstulē Saeimas Juridiskajai komisijai (sk. lietas materiālu

3. sēj. 20.-22. lp.).

Priekšlikumu papildināt Krimināllikuma 81. panta dispozīciju

ar vārdiem "Satversmē neparedzētā veidā" likumprojekta

otrajam lasījumam iesniedza iekšlietu ministrs, norādot, ka tas

novērstu iespēju šo normu interpretēt tādējādi, ka persona tiek

saukta pie kriminālatbildības gadījumos, kad tā īsteno savas

tiesības, kas paredzētas Satversmē (sk. lietas materiālu 3.

sēj. 3.-6. lp., 8.-12. lp.).

Izskatot priekšlikumus otrajam lasījumam, gan Saeimas

Juridiskās komisijas locekļi, gan tiesību eksperti izteica

atšķirīgus viedokļus par vārdu "Satversmē neparedzētā

veidā" nozīmi un ietekmi uz Krimināllikuma 81. pantā

paredzētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju, norādot gan uz to,

ka šie vārdi padara panta redakciju nepārprotamu, gan uz to, ka

tie neietekmē noziedzīga nodarījuma kvalifikāciju (sk. lietas

materiālu 2. sēj. 32.-69. lp.). Tieslietu ministrijas

pastāvīgās Krimināllikuma darba grupas sēdēs tās locekļi norādīja

arī uz to, ka Krimināllikumā ir paredzēta atbildība tikai par

prettiesisku darbību un nebūtu pamata saukt pie atbildības

personu, kura izmanto savas konstitucionālās tiesības (sk.

lietas materiālu 4. sēj. 48.-52. lp., 57.-58. lp.).

Dr. iur. Jānis Pleps paudis viedokli, ka ar zemāka

juridiskā spēka normatīvu tiesību aktu - Krimināllikumu -

likumdevējs pats nevar saturiski izšķirt jautājumu, kurš

atrisināms Satversmes līmenī. Tikai pati Satversme, proti,

konstitucionāla ranga norma, var paredzēt, kuras darbības būtu

konstitucionāli pieļaujamas un kuras būtu antikonstitucionālas

(sk. Dr. iur. Jāņa Plepa viedokli lietas materiālu 3. sēj.

67.-71. lp.). Norāde "Satversmē neparedzētā veidā"

vienīgi precizē izteiktā aicinājuma veidu, bet nemaina darbības

saturu un jēgu (sk. arī Dr. habil. iur. Ulda Krastiņa viedokli

lietas materiālu 3. sēj. 41.-44. lp.). Līdz ar to

Krimināllikuma 81. pantā citstarp ir paredzēta kriminālatbildība

par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, kāds paredzēts apstrīdētajā

Krimināllikuma normā.

Salīdzinot abu tiesību normu sankcijas, secināms, ka

Krimināllikuma 81. pantā paredzētais nodarījums ir sodāms bargāk.

Proti, minētais pants paredz brīvības atņemšanu uz laiku līdz

pieciem gadiem, bet apstrīdētajā Krimināllikuma normā bija

paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz trim gadiem. Saskaņā

ar Krimināllikuma 5. panta trešo daļu likumam, kas pastiprina

sodu, atpakaļejoša spēka nav. Uz to norāda arī vairākas

pieaicinātās personas (sk., piemēram, Dr. habil. iur. Ulda

Krastiņa viedokli lietas materiālu 3. sēj. 41.-44. lp. un Mg.

iur. Evijas Vīnkalnas viedokli lietas materiālu 4. sēj. 66.-71.

lp.). Līdz ar to Krimināllikuma 81. panta redakcija nav

uzskatāma par Pieteikuma iesniedzējam labvēlīgāku, bet - tieši

pretēji - ir uzskatāma par viņam nelabvēlīgāku.

Pieteikuma iesniedzēja argumenti par apstrīdētā pārejas

noteikuma neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām ir

balstīti uz pieņēmumu, ka Krimināllikuma 81. pants satur viņam

labvēlīgāku regulējumu, bet, tā kā 2016. gada 21. aprīļa

grozījumi neparedz atzīt apstrīdētajā Krimināllikuma normā

paredzēto noziedzīgo nodarījumu par krimināli nesodāmu un jaunais

regulējums arī citādi nav viņam labvēlīgāks, nav konstatējams

tas, ka Pieteikuma iesniedzēja pamattiesības būtu aizskartas.

Līdz ar to, pamatojoties uz

Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu,

tiesvedība lietā arī daļā par apstrīdētā pārejas noteikuma

atbilstību Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam teikumam ir

izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā Nr.

2021-34-01 "Par Krimināllikuma 82. panta pirmās daļas

redakcijā, kas bija spēkā no 2013. gada 1. aprīļa līdz 2016. gada

10. maijam, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 100. panta

pirmajam teikumam un 2016. gada 21. aprīļa likuma "Grozījumi

Krimināllikumā" pārejas noteikuma atbilstību Latvijas

Republikas Satversmes 1. pantam un 92. panta otrajam

teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētājs A.

Laviņš