5. pants

Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda,

ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 106. panta pirmajam

teikumam.

Pieteikuma iesniedzēja neesot izmantojusi tai Kriminālprocesa

likuma 76. pantā paredzētās tiesības iesniegt tiesā sūdzību par

prokurora lēmumu par kriminālprocesa izbeigšanu sakarā ar

noilgumu. Līdz ar to esot jāpārliecinās, vai konkrētajā gadījumā

Pieteikuma iesniedzējai pirms vēršanās Satversmes tiesā nebija

jāizmanto vispārējie tiesību aizsardzības līdzekļi.

Apstrīdētajā normā esot ietverts absolūts aizliegums. Tomēr,

ņemot vērā, ka zvērināti advokāti ir tiesu sistēmai piederīgas

personas, kurām noteiktie ierobežojumi var būt stingrāki nekā

citās jomās strādājošām personām, apstrīdētās normas satversmības

izvērtēšanā neesot izmantojama absolūtā aizlieguma izvērtējuma

metodoloģija.

Pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Tāpat tam

esot leģitīmi mērķi - citu cilvēku tiesību un demokrātiskas

valsts iekārtas aizsardzība. Proti, advokāti kā tiesu sistēmai

piederīgas personas esot viens no Satversmē ietverto tiesību uz

taisnīgu tiesu garantiem. Par advokāta statusa un funkciju

nozīmīgumu liecinot Advokatūras likuma 14. pantā noteiktās

augstās prasības kļūšanai par zvērinātu advokātu, uzņemšanas un

ieskaitīšanas nosacījumi, kā arī tas, ka zvērināti advokāti par

savu profesionālo darbību atbild arī disciplināri.

Apstrīdētās normas piemērošana nodrošinot to, ka zvērināta

advokāta statusu nevar saglabāt persona, kura atzīta par vainīgu

tīša noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi likumdevēja

izraudzītais līdzeklis esot piemērots leģitīmo mērķu

sasniegšanai.

Leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē neesot iespējams

sasniegt ar alternatīviem līdzekļiem. Proti, regulējums, kas pēc

noteikta laika paiešanas ļautu personai atsākt zvērināta advokāta

pienākumu veikšanu, nebūtu pareizs, jo negarantētu personas

atbilstību ieņemamam amatam. Tāpat tādā gadījumā, ja, piemēram,

kriminālprocesā par personas aizstāvi varētu būt zvērināts

advokāts, kurš iepriekš atzīts par vainīgu tīša kriminālpārkāpuma

vai salikta sastāva noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, būtu lielā

mērā iedragāta advokāta reputācija ne tikai pašas aizstāvamās

personas acīs, bet arī visas tiesu sistēmas kopējā redzējumā.

Attiecībā uz individuālu izvērtējumu esot uzsverams, ka advokāts,

dodot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un

apņemas aizsargāt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības

interesēs un to vārdā. Pat vismazākās šaubas par advokāta rīcības

tiesiskumu varot iedragāt uzticēšanos visai tiesu varai. Līdz ar

to individuālais izvērtējums nevarot sasniegt pamattiesību

ierobežojuma leģitīmos mērķus līdzvērtīgā kvalitātē.

Apstrīdētajā normā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot

atbilstošs. Tiesu sistēmai piederīgi amati - advokāts, notārs,

tiesu izpildītājs - prasot visaugstāko sagatavotības līmeni gan

profesionālajā, gan morālajā ziņā. Noslēdzot vienošanos ar

advokātu, persona ne tikai tam uzticot savu juridisko lietu

vešanu iestādē vai tiesā, bet pilnvarojot advokātu iestāties arī

par personas likumīgajām interesēm.