4. pants

Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija -

pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apstrīdētā

norma nerada Pieteikuma iesniedzējai pamattiesību aizskārumu un

pat tad, ja tiesvedība tiktu turpināta, šī norma atbilst

Satversmes 92. panta pirmajam teikumam.

Tiesības apstrīdēt mirušā gribu nevar tikt piešķirtas jebkurai

mantojumā ieinteresētai personai. Lai pēc iespējas respektētu

mirušā gribu, tiesības apstrīdēt privātu testamentu ir ar likumu

piešķirtas šauram subjektu lokam, proti, mantiniekiem, kas

iecelti par tādiem ar citu gribas rīkojumu, un tuvākajiem

likumiskajiem mantiniekiem. Spēkā esošais regulējums veido

vienotu sistēmu, kurā pēc iespējas tiek ievērotas personas

tiesības izvēlēties sev piederošās mantas tālāko likteni pēc

savas nāves. Iespēja atkāpties no mirušā gribas tiek pieļauta

tikai noteiktos gadījumos, piešķirot tiesības apstrīdēt

testamentu šauram to subjektu lokam, kuriem ir reālas izredzes

iegūt mantojumu. Ne visiem likumiskajiem mantiniekiem ir vienādas

izredzes mantot un reāli iegūt mantojumu.

No likumā noteiktās mantošanas kārtības izriet princips, ka,

mantojot pēc likuma, pārdzīvojušam laulātajam vai tuvākajam

radiniekam ir priekšroka salīdzinājumā ar attālākiem mirušā

radiniekiem. Tādējādi Pieteikuma iesniedzēja kā ceturtās šķiras

mantiniece likumiskās mantošanas gadījumā varētu mantot tikai

tad, ja nemantotu pārdzīvojušais laulātais un neviens no pirmās,

otrās vai trešās šķiras mantiniekiem. Ceturtās šķiras mantinieka

iespējas saņemt mantojumu vairumā gadījumu ir vērtējamas kā

zemas. Tādējādi testamenta apstrīdēšana negarantē to, ka

mantojumu saņems tā apstrīdētājs, ja tas nav tuvākais likumiskais

mantinieks. Mantiniekam ir personiskas tiesības, nevis pienākums

apstrīdēt testamentu. Ja tuvākas šķiras mantinieks šīs savas

tiesības neizmanto, tās nepāriet uz nākamajām mantinieku šķirām,

jo veiksmīgas testamenta apstrīdēšanas gadījumā, ņemot vērā to,

ka mantinieki pēc likuma manto atbilstoši zināmai kārtībai,

zemāko šķiru mantinieki tāpat neiegūtu tiesības uz mantojumu

pirmie.

Ceturtās šķiras mantinieku tiesības mantot pastāv tikai tādā

apjomā, kas dod cerību uz mantojumu gadījumā, ja pirmtiesīgie

mantinieki no savām tiesībām atteiksies vai pēc mantojuma

atklāšanās vairs neeksistēs vai nereaģēs. Tādējādi ceturtās

šķiras mantinieka tiesības mantot pēc likuma situācijā, kad ir

arī augstākas šķiras mantinieki, nevar uzskatīt par jau iegūtām

tiesībām vai tādām tiesībām, kuras persona noteikti iegūs. Līdz

ar to šīs tiesības nav uzskatāmas par tiesību uz īpašumu objektu

Satversmes 105. panta izpratnē.