92. pantsnegarantē personai tiesības uz jebkura tai subjektīvi

negarantē personai tiesības uz jebkura tai subjektīvi

1svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Atbilstoši Satversmes 92.

2panta pirmajam teikumam valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu

3aizsardzību ikvienai personai, ja ir aizskartas tās tiesības vai

4likumiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23.

5maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 13. punktu).

6Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē jēdziens

7"tiesības" apzīmē subjektīvās tiesības, kas personai

8izriet no tiesību normām. Savukārt ar jēdzienu "likumiska

9interese" saprotama personas interese gūt saistošu

10apstiprinājumu noteiktu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai

11nepastāvēšanai, kā arī to saturam, ja no šāda apstiprinājuma ir

12atkarīgas tieši konkrētās personas subjektīvās tiesības vai

13juridiskie pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30.

14decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01

1512.1. punktu).

16Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

17saturs ir interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu.

18Konvencijas 6. panta 1. punkts nosaka: ikvienam ir tiesības,

19nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam

20izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un

21atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un

22objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. Tātad šajā Konvencijas pantā

23ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt vērtētas vai nu

24civiltiesiskajā, vai krimināltiesiskajā aspektā.

25Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi uz trim kritērijiem,

26pēc kuriem var konstatēt, vai lieta skatāma Konvencijas 6. panta

27krimināltiesiskajā aspektā: pirmkārt, konkrētā tiesību pārkāpuma

28kvalifikācija nacionālajā tiesību sistēmā; otrkārt, pārkāpuma

29raksturs; treškārt, sankcijas bardzība (sk. Eiropas

30Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā

31"Engel and Others v. the Netherlands", pieteikums Nr.

325100/71 u. c., 81. un 82. punktu un 2025. gada 24. aprīļa

33sprieduma lietā "Sytnyk v. Ukraine", pieteikums Nr.

3416497/20, 64. punktu).

35Pieteikuma iesniedzēja pārkāpums, par kuru tika pieņemts

36Administratīvās komisijas lēmums par administratīvā pārkāpuma

37procesa izbeigšanu, Latvijas tiesību sistēmā ir kvalificēts kā

38administratīvais pārkāpums. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81.

39pants nosaka administratīvo atbildību par vardarbību pret bērnu,

40kura nesasniedz tādu smaguma pakāpi, par kādu Krimināllikums

41paredz kriminālatbildību (piemēram, Krimināllikuma 174. pants).

42Proti, šāds pārkāpums pēc tā rakstura nepieder pie tiem

43pārkāpumiem, par kuriem personai jāpiemēro krimināltiesiskas

44sekas, jo ir ar mazāku kaitīguma pakāpi. Atbilstoši Bērnu tiesību

45aizsardzības likuma 81. pantam par šajā pantā paredzēto

46administratīvo pārkāpumu piemērojamā sankcija ir brīdinājums vai

47naudas sods līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām (šobrīd -

48700 euro). Krimināllikumā brīdinājums kā sankcija nav

49paredzēts, bet minētajā Bērnu tiesību aizsardzības likuma normā

50noteiktais maksimālais naudas soda apmērs nesasniedz minimālo

51Krimināllikumā paredzēto naudas soda apmēru, kas ir viena

52minimālā mēnešalga (šobrīd - 730 euro). Tādējādi Bērnu

53tiesību aizsardzības likuma 81. pantā ietvertās sankcijas

54nesasniedz Krimināllikumā noteiktā soda bardzību un līdz ar to

55tām nav krimināltiesiska rakstura. Turklāt, kā noteikts

56Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmajā daļā, par

57maznozīmīgu administratīvo pārkāpumu personai var tikt izteikts

58aizrādījums, bet tas nav sods un tādējādi nav uzskatāms par

59sankciju.

60Tātad pret Pieteikuma iesniedzēju uzsāktais administratīvā

61pārkāpuma process nav aplūkojams Konvencijas 6. panta 1. punkta

62krimināltiesiskajā aspektā.

63Kā izriet no šā lēmuma 8. punktā norādītā, Pieteikuma

64iesniedzējs vēlas pārbaudīt Administratīvās komisijas lēmuma

65tiesiskumu tādēļ, lai izvairītos no iespējamām nelabvēlīgām sekām

66citos tiesvedības procesos, novērstu iespējamu savas reputācijas

67aizskārumu un vēlāk panāktu kaitējuma atlīdzinājumu no

68valsts.

69Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi: lai personai būtu

70tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, jāpastāv strīdam par kādu

71no šīs personas civilajām tiesībām vai pienākumiem. No tā izriet,

72ka attiecīgās tiesvedības rezultātam jābūt tieši izšķirošam šādu

73tiesību vai pienākuma kontekstā. Ar netiešu saistību vai attāli

74izrietošām sekām vien nepietiek, lai rastos tiesības uz lietas

75izskatīšanu tiesā saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu

76(sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 21. septembra

77sprieduma lietā "Fayed v. the United Kingdom",

78pieteikums Nr. 17101/90, 56. punkts).

79Tiesības uz reputācijas aizsardzību Eiropas Cilvēktiesību

80tiesas praksē tiek uzskatītas par civilām tiesībām Konvencijas 6.

81panta 1. punkta izpratnē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

821991. gada 29. oktobra sprieduma lietā "Helmers v.

83Sweden", pieteikums Nr. 11826/85, 27. punktu). Arī

84tiesības uz kompensāciju, tostarp tiesības uz kompensāciju par

85valsts amatpersonu rīcību, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē

86tiek aplūkotas kā civiltiesiska rakstura tiesības (sk. Eiropas

87Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 29. oktobra sprieduma lietā

88"Chaudet v. France", pieteikums Nr. 49037/06, 30. un

8931. punktu un 1996. gada 18. decembra sprieduma lietā "Aksoy

90v. Turkey", pieteikums Nr. 21987/93, 92. punktu). Tāpat

91Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīts, ka uz lietām par

92vecāku atbildību un saskarsmes tiesībām ir attiecināms

93Konvencijas 6. panta 1. punkts tā civiltiesiskajā aspektā (sk.

94Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 19. februāra sprieduma

95lietā "Paulsen-Medalen and Svensson v. Sweden",

96pieteikums Nr. 16817/90, 37. un 38. punktu).

97Līdz ar to izskatāmajā lietā saistībā ar Pieteikuma

98iesniedzēja administratīvā pārkāpuma procesu varētu rasties

99strīds par civilajām tiesībām vai pienākumiem Konvencijas 6.

100panta 1. punkta izpratnē. Taču, kā jau tika norādīts, Konvencijas

1016. panta 1. punkts tā civiltiesiskajā aspektā ir piemērojams

102tikai tādiem strīdiem, kuru iznākums ir izšķirošs attiecībā uz

103personas civilajām tiesībām un pienākumiem.

104Tātad ne Satversme, ne Konvencija neparedz valsts pienākumu

105nodrošināt personai iespēju vērsties tiesā par jebkuru tai

106subjektīvi svarīgu jautājumu. Tiesības uz pieeju tiesai attiecas

107tikai uz tādiem gadījumiem, kad tiešā veidā tiek lemts par

108personas tiesībām vai pienākumiem, kas ir juridiski aizsargājami.

109Lai noteiktu, vai izskatāmajā lietā ir aizskartas pamattiesības,

110kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā,

111Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma aizskar

112Pieteikuma iesniedzēja tiesības vai likumiskās intereses.

11311. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 5.

114panta pirmo daļu administratīvais pārkāpums ir personas

115prettiesiska, vainojama rīcība - darbība vai bezdarbība -, par

116kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta

117administratīvā atbildība. Lai konstatētu administratīvā pārkāpuma

118esību, jāvērtē, vai konkrētā persona ir izdarījusi darbību vai

119pieļāvusi bezdarbību, par kuru normatīvajos tiesību aktos ir

120paredzēta administratīvā atbildība, kā arī jānoskaidro, vai

121nepastāv apstākļi, kas saskaņā ar Administratīvās atbildības

122likumu izslēgtu personas vainojamību.

123Tādējādi katrā administratīvā pārkāpuma procesā, arī tad, ja

124administratīvā pārkāpuma process tiks izbeigts pārkāpuma

125maznozīmīguma dēļ, vispirms jāpārbauda, vai konkrētā persona ir

126izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Tikai pēc tam iespējams

127izvērtēt, vai konkrētajos lietas apstākļos pārkāpums ir radījis

128tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to

129piemērotu sodu, un vai nepastāv apstākļi, kas izslēdz personas

130vainojamību.

131Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt, kāda rīcība ir

132uzskatāma par administratīvo pārkāpumu, paredzēt sodus par

133konkrētiem nodarījumiem, kā arī noteikt gadījumus, kad personu

134var atbrīvot no administratīvās atbildības.

135Administratīvās atbildības piemērošana personai rada tiesiskās

136sekas, kas izpaužas kā administratīvais sods par prettiesisku

137rīcību. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 24. panta

138pirmo daļu administratīvā sodāmība ir administratīvo pārkāpumu

139izdarījušas personas soda piemērošanas administratīvi tiesiskās

140sekas, kas ir spēkā lēmuma par sodu izpildes laikā un turpina

141pastāvēt līdz administratīvās sodāmības dzēšanai.

142Administratīvais sods kopā ar administratīvo sodāmību veido

143administratīvās atbildības tiesiskās sekas. Šīs sekas var

144izpausties, piemēram, kā personu raksturojošs elements, kas tiek

145ņemts vērā, nosakot administratīvā soda veidu un mēru, ja

146sodāmības termiņa laikā izdarīts jauns administratīvais

147pārkāpums. Tāpat administratīvās atbildības tiesiskās sekas var

148izpausties kā ierobežojums, kas likumā noteiktos gadījumos neļauj

149personai pretendēt uz speciālo tiesību iegūšanu (sk. Smiltēna

150A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Grām: Danovskis

151E., Kūtris G. (zin. red.) Administratīvo pārkāpumu tiesības.

152Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Rīga: Tiesu namu

153aģentūra, 2020, 140.-141. lpp.).

154Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo

155daļu persona var tikt atbrīvota no administratīvās atbildības, ja

156izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav

157radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai

158būtu pamats soda piemērošanai. Šāds pārkāpums tiek kvalificēts kā

159maznozīmīgs. Proti, lai gan pārkāpums ir izdarīts un formāli

160pastāv pamats piemērot administratīvo atbildību, šis pārkāpums

161pēc sava rakstura un kaitīguma pakāpes ir neliels, jo tā ietekme

162uz citu personu vai sabiedrības interesēm ir minimāla.

163Minētā tiesību norma arī paredz, ka amatpersona (iestāde)

164maznozīmīga pārkāpuma gadījumā var izteikt personai aizrādījumu,

165ja to konkrētajā situācijā uzskata par lietderīgu. Aizrādījuma

166mērķis ir preventīvs - tas kalpo kā audzinošs līdzeklis, lai

167personai izskaidrotu tās rīcības kaitīgumu un iespējamo

168apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm. Aizrādījums nerada

169tiesiskas sekas un nav uzskatāms par sodu Administratīvās

170atbildības likuma 14. panta izpratnē. Tā kā ar lēmumu par

171administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu netiek piemērots

172sods, tas nerada arī sekas, kas izrietētu no administratīvās

173sodāmības.

174Tādējādi lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa

175izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ Administratīvās atbildības

176likuma izpratnē nerada personai tiesiskas sekas.

177Taču izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs paudis bažas, ka

178Administratīvā komisija lēmumā par administratīvā pārkāpuma

179procesa izbeigšanu bez pierādījumiem konstatējusi, ka viņš ir

180izdarījis administratīvo pārkāpumu. Satversmes tiesa nevar

181pārvērtēt, vai Administratīvā komisija, pieņemot konkrēto lēmumu,

182rīkojās tiesiski un pareizi piemēroja Administratīvās atbildības

183likuma normas. Kā atzīts Satversmes tiesas judikatūrā, ir būtiski

184nošķirt jautājumu par apstrīdētās normas satversmību no jautājuma

185par tās piemērošanu konkrētajā gadījumā. Pat ja tiesību norma

186konkrētajā gadījumā ir piemērota kļūdaini, tas pats par sevi nav

187pamats tās satversmības izvērtēšanai Satversmes tiesā (sal.

188Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

1892021-23-01 14.1. punkts).

190Pieteikuma iesniedzēja ieskatā viņa tiesības var tikt

191aizskartas citos tiesvedības procesos, kā arī var tikt aizskarta

192viņa reputācija un viņam var tikt liegtas tiesības prasīt

193atlīdzinājumu par nepamatotu administratīvā pārkāpuma procesu.

194Tādēļ ir būtiski izvērtēt, vai tas, ka apstrīdētā norma neparedz

195iespēju iesniegt sūdzību par Administratīvās komisijas lēmumu un

196tajā ietvertais konstatējums netiek pārbaudīts tiesā, var

197aizskart Pieteikuma iesniedzēja tiesības, radot citas

198nelabvēlīgas sekas.

19912. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Administratīvās

200komisijas lēmumā konstatētais varētu tikt izmantots kā pamats

201prezumpcijai par viņa vainu iespējamā kriminālprocesā par

202vardarbību pret bērnu. Šīs Pieteikuma iesniedzēja bažas balstītas

203uz Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punktā

204noteikto. Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pret viņu būtu

205uzsākts kriminālprocess vai tiktu lemts par tā uzsākšanu.

206Pieteikumā pausta vien hipotētiska iespējamība, ka šāds

207kriminālprocess varētu tikt uzsākts un tajā kā legālā prezumpcija

208varētu tikt izmantots Administratīvās komisijas lēmumā

209konstatētais fakts.

210Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124. panta pirmo daļu

211pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo

212apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti.

213Savukārt likuma 125. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka: bez

214papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītu uzskatāms

215apstāklis, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts

216pretējais, ka likumā noteiktajā kārtībā fiksēts administratīvā

217pārkāpuma fakts, ja persona par to ir zinājusi.

218Līdz ar to kriminālprocesā vispārējā kārtībā pierādāmi visi

219nozīmīgie fakti, izņemot tos, kurus likums īpaši atzīst par

220patiesiem bez pierādīšanas nepieciešamības.

221Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punktā

222lietotais formulējums "fiksēts likumā noteiktajā

223kārtībā" ir interpretējams kā "konstatēts vai atzīts

224likumā noteiktajā kārtībā". No tā izriet, ka fakta sākotnējā

225fiksācija pati par sevi nav pietiekama, jo kritērijs "likumā

226noteiktajā kārtībā" ietver vismaz minimālo procesuālo

227standartu - personas tiesības sniegt paskaidrojumus par faktu, kā

228arī tiesības prasīt šā fakta pārskatīšanu administratīvā

229pārkāpuma procesa ietvaros. Tātad, lai konkrēts fakts varētu tikt

230atzīts par legāli prezumētu, tam jābūt konstatētam ar pietiekamu

231procesuālo drošību, kas ietver ne vien iespēju personai

232izteikties, bet arī efektīvu mehānismu šā fakta pārsūdzēšanai. Ja

233persona nevar iesniegt sūdzību par lēmumu, kurā fakts fiksēts,

234tad tas nav uzskatāms par pilnvērtīgi pārbaudītu un līdz ar to

235nevar kalpot par pamatu legālajai prezumpcijai kriminālprocesā.

236Arī šajā normā ietvertā prasība, ka personai jābūt informētai par

237fakta fiksāciju, norāda uz to, ka legālā prezumpcija attiecībā uz

238šo faktu piemērojama tikai tad, ja persona administratīvā

239pārkāpuma procesā bija tiesīga iesniegt sūdzību par attiecīgo

240lēmumu, kurā ietverta šāda fiksācija. Tieši iespēja pārsūdzēt

241attiecīgo lēmumu nodrošina jēgpilnu personas informētību par

242pārkāpuma fiksāciju.

243Tā kā lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu

244pārkāpuma maznozīmīguma dēļ nav pārsūdzams un saskaņā ar

245Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo daļu nerada

246tiesiskas sekas, attiecīgais administratīvais pārkāpums netiek

247fiksēts Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punkta

248izpratnē un līdz ar to nerada fakta legālo prezumpciju.

249Savukārt tad, ja kriminālprocesā Administratīvās komisijas

250lēmums tiktu izmantots kā pierādījums, tas būtu jāvērtē kopsakarā

251ar visiem pārējiem kriminālprocesā iegūtajiem pierādījumiem,

252ņemot vērā to savstarpējo saistību. Fakts par Pieteikuma

253iesniedzēja izdarīto maznozīmīgo administratīvo pārkāpumu būtu

254tikai viens no visa kriminālprocesa ietvaros iegūstamo un

255vērtējamo pierādījumu kopuma.

256Līdz ar to šajā aspektā nav konstatējams Pieteikuma

257iesniedzēja tiesību aizskārums.

25813. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka bērnu māte varētu

259celt prasību civilprocesuālā kārtībā, lai tiek ierobežota viņa

260saskarsmes tiesība ar bērniem. Šādā civillietā fakts, kas

261konstatēts Administratīvās komisijas lēmumā, varētu tikt

262izmantots pret Pieteikuma iesniedzēju. Pieteikuma iesniedzējs nav

263norādījis, ka pret viņu būtu celta šāda prasība. Šādas prasības

264esību nekonstatē arī Satversmes tiesa, pārbaudot informāciju

265Tiesu informācijas sistēmā (informācija aplūkota

266[datums]).

267Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu prasītājam

268jāpierāda fakti, uz kuriem balstīts prasījums, savukārt

269atbildētājam jāpamato savi iebildumi un jāpierāda to pamatotība.

270Izņēmuma gadījumi, kad pusei nav jāpierāda lietas izspriešanai

271nozīmīgi fakti, ir noteikti Civilprocesa likuma 96. pantā.

272Civilprocesa likums neparedz, ka administratīvā pārkāpuma procesā

273konstatētiem faktiem būtu iepriekš noteikts (prejudiciāls) spēks.

274Taču apstākli, ka persona administratīvā kārtībā ir atzīta par

275vainīgu un saukta pie administratīvās atbildības, var izmantot

276par pierādījumu civillietā (sk. Senāta paplašinātā sastāva

2772023. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-1/2023 13.1. un

27813.2. punktu). Šāda pierādījumu izpratne civilprocesā var

279tikt attiecināta arī uz lēmumu par administratīvā pārkāpuma

280procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ. Proti, faktam,

281kas konstatēts Administratīvās komisijas lēmumā, nav prejudiciāla

282spēka, bet to var izmantot kā vienu no pierādījumiem.

283Prasības pierādījumu novērtēšanai ir noteiktas Civilprocesa

284likuma 97. pantā. Saskaņā ar šā panta pirmo daļu tiesa novērtē

285pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz

286tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem

287pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

288loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

289Savukārt atbilstoši šā panta otrajai daļai nekādiem pierādījumiem

290nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.

291Saskarsmes tiesība netiek noteikta viena vai otra vecāka

292interešu aizsardzībai. Tiesa lietās, kas saistītas ar saskarsmes

293tiesības īstenošanu, primāri apsver, kas ir bērna vislabākajās

294interesēs. Šāds vērtējums paredz nevis kāda atsevišķa

295pierādījuma, piemēram, maznozīmīga administratīvā pārkāpuma

296izdarīšanas fakta, bet visa pierādījumu kopuma un apstākļu

297kontekstuālu izvērtēšanu, ievērojot bērna vislabākās intereses.

298Tādējādi maznozīmīgs administratīvais pārkāpums viens pats

299nevarētu pamatot saskarsmes tiesības ierobežošanu, ja vien

300netiktu konstatēti arī citi nelabvēlīgi apstākļi. To apstiprina

301arī paša Pieteikuma iesniedzēja papildu paskaidrojumos norādītie

302tiesu prakses piemēri, proti, tiesas konkrētajās lietās

303maznozīmīga administratīvā pārkāpuma faktu vērtējušas kopsakarā

304ar citiem pierādījumiem (sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu

305tiesas kolēģijas 2024. gada 16. aprīļa lēmumu lietā Nr.

306C770764124, ECLI:LV:RAT:2024:0416.C770764124.11.L un Rīgas

307pilsētas tiesas 2025. gada 15. janvāra spriedumu lietā Nr.

308C771356323, ECLI:LV:RPT:2025:0115.C771356323.10.S). Tātad arī

309gadījumā, ja tiesa iespējamā civilprocesā Administratīvās

310komisijas lēmumu pieņemtu kā pierādījumu, tā pārbaudītu, vai šajā

311lēmumā konstatētais kopsakarā ar citiem pierādījumiem tiešām

312liecina par nepieciešamību ierobežot Pieteikuma iesniedzēja

313saskarsmes tiesību ar bērniem.

314Līdz ar to šajā aspektā nav konstatējams Pieteikuma

315iesniedzēja tiesību aizskārums.

31614. Pieteikuma iesniedzējs ir argumentējis, ka

317Administratīvās komisijas lēmums par procesa izbeigšanu pārkāpuma

318maznozīmīguma dēļ var ietekmēt viņa reputāciju, ja citas personas

319šo lēmumu vai tajā ietvertos faktus izmantos pret viņu.

32014.1. Administratīvā pārkāpuma procesa norisi nodrošina

321Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēma. Saskaņā ar

322Administratīvās atbildības likuma 296. panta pirmo daļu tā ir

323sistēma, kas nodrošina administratīvā pārkāpuma procesu

324elektroniskajā vidē. Atbilstoši šā panta otrajai daļai

325informācijas sistēmā tiek apstrādāti personu identificējošie

326dati, kontaktinformācija un citi personas dati, tostarp īpašo

327kategoriju dati, lai identificētu personu un ar to sazinātos,

328nodrošinātu efektīvu administratīvā pārkāpuma procesu, kā arī

329noskaidrotu apstākļus, kam ir nozīme administratīvā pārkāpuma

330lietas pareizā izlemšanā. Saskaņā ar Administratīvās atbildības

331likuma 298. panta pirmo daļu informācijas sistēmā tiek sagatavota

332vai augšupielādēta un glabāta ar administratīvā pārkāpuma procesu

333saistītā informācija.

334Administratīvās atbildības likuma 299. panta pirmajā daļā ir

335noteiktas personas, kuras var apstrādāt personas datus minētajā

336informācijas sistēmā. Tās ir: persona, kura veic administratīvā

337pārkāpuma procesu, prokurors un iestāde, kura organizē un

338kontrolē nolēmuma par sodu izpildi, kā arī nodarbinātais, kurš

339īsteno nepieciešamās atbalsta funkcijas. Šā panta otrā daļa

340nosaka: personai, kura veic administratīvā pārkāpuma procesu, un

341iestādei, kura organizē un kontrolē nolēmuma par sodu izpildi, ir

342tiesības piekļūt administratīvā pārkāpuma lietai attiecīgajā

343administratīvā pārkāpuma procesā. Prokuroram ir tiesības piekļūt

344visām administratīvā pārkāpuma lietām. Savukārt saskaņā ar minētā

345panta trešo daļu personai, kura veic administratīvā pārkāpuma

346procesu, ir tiesības izmantot pie administratīvās atbildības

347saucamās personas vai aizskartā mantas īpašnieka personas datus,

348lai noskaidrotu citu administratīvā pārkāpuma procesu, kurā tā

349pati persona ir pie administratīvās atbildības saucamā persona,

350sodītā persona vai aizskartais mantas īpašnieks, un piekļūt šai

351administratīvā pārkāpuma lietai.

352No minētā izriet, ka Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta

353sistēmā tiek nodrošināta visu darbību veikšana, kuras

354nepieciešamas administratīvā pārkāpuma procesa norisei - no tā

355ierosināšanas līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, tostarp tāda

356administratīvā pārkāpuma procesa norise, kas noslēdzas ar lēmumu

357par tā izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ. Tādējādi

358Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēma darbojas kā

359elektroniska platforma, kurā personas dati tiek apstrādāti ar

360mērķi nodrošināt efektīvu administratīvā pārkāpuma procesa norisi

361un lietas apstākļu objektīvu izvērtēšanu. Lai to nodrošinātu,

362piekļuve sistēmā iekļautajai informācijai ir atļauta tikai

363ierobežotam personu lokam.

364Tādējādi administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā ir

365pieejama informācija par administratīvā pārkāpuma procesu pret

366Pieteikuma iesniedzēju un šai informācijai var piekļūt citas

367kompetentās amatpersonas vai iestādes. Taču no Eiropas

368Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka pat tad, ja ir

369sastādīti dokumenti, piemēram, izmeklēšanas ziņojums vai, kā tas

370ir izskatāmajā lietā, Administratīvās komisijas lēmums, ko varētu

371izmantot citas kompetentās iestādes un kas varētu kaitēt personas

372reputācijai, tas pats par sevi vēl neliecina, ka patiešām pastāv

373strīds par tiesībām Konvencijas 6. panta 1. punkta

374civiltiesiskajā aspektā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

3751990. gada 21. septembra sprieduma lietā "Fayed v. the

376United Kingdom", pieteikums Nr. 17101/90, 61.

377punktu).

37814.2. Pieteikuma iesniedzējs paudis bažas, ka

379informāciju no Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmas

380var pieprasīt arī trešās personas un tādējādi uzzināt

381Administratīvās komisijas lēmumā par administratīvā pārkāpuma

382procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ konstatēto.

383Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas

3844. punktam un 8. pantam informācija par fiziskās personas privāto

385dzīvi ir ierobežotas pieejamības informācija un tā tiek

386aizsargāta ar likumu. Satversmes tiesa atzīst, ka dati, kuri

387izriet no administratīvā pārkāpuma procesa, kas vērsts pret

388konkrētu personu, ietilpst fiziskās personas privātās dzīves

389jēdzienā un līdz ar to ir aizsargājami (sal. Satversmes tiesas

3902022. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-09-01 10.

391punkts). Tādi ir arī dati, kas izriet no informācijas par

392Pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma procesu.

393Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtajai

394daļai personai, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju,

395jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam informācija

396tiks izmantota. Ja ierobežotas pieejamības informācija tiek

397izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot

398tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Informācijas atklātības

399likuma 16. pants paredz, ka personai, kas ieguvusi šādu

400informāciju, ir pienākums to saglabāt.

401Tātad Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā esošā

402informācija nav vispārpieejama. Fiziskās personas dati trešajām

403personām var tikt izsniegti tikai tad, ja konkrētajā gadījumā ir

404konstatējami apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā

405interese ir aizsargājama lielākā mērā nekā attiecīgās personas

406datu aizsardzības interese. Šāda pieeja izriet arī no Eiropas

407Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679

408par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu

409apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu

41095/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6. panta 1. punkta

411"e" un "f" apakšpunkta. Ja informācija tiek

412izsniegta, tad personai, kas to iegūst, ir noteikti pienākumi

413attiecībā uz tās izmantošanu.

414Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka papildus tam, ka

415informācija par Pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma

416procesu iekļauta Administratīvā pārkāpuma atbalsta sistēmā,

417attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju būtu veiktas kādas citas

418darbības, piemēram, ka šo informāciju ieguvušas trešās personas,

419tā tikusi publicēta vai izmantota kādā citā veidā. Ievērojot

420minēto, secināms, ka kaut kad nākotnē iespējamais Pieteikuma

421iesniedzēja reputācijas risks vērtējams vienīgi kā attāli

422saistītas sekas, kas varētu izrietēt no Administratīvās komisijas

423lēmuma par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma

424maznozīmīguma dēļ (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024.

425gada 9. janvāra lēmuma lietā "Aktay v. Türkiye",

426pieteikums Nr. 56064/16, 44. punkts).

42714.3. Iespējamais Pieteikuma iesniedzēja reputācijas

428aizskāruma risks neizriet no Administratīvās komisijas lēmuma,

429bet gan no tā, vai un kā citas personas šo informāciju izmantotu.

430Latvijas tiesību sistēma paredz tiesību aizsardzības līdzekļus,

431lai Pieteikuma iesniedzējs tad, ja patiesi tiktu aizskarta viņa

432reputācija, varētu vērsties tiesā.

433Ja kāda persona prettiesiski izpaustu iegūto informāciju par

434Pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo administratīvā pārkāpuma

435procesu, Informācijas atklātības likuma 16. panta otrā daļa

436paredz viņam tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu vai

437aizskarto tiesību atjaunošanu. Savukārt saskaņā ar šā panta trešo

438daļu persona, kura neatļauti izpaudusi ierobežotas pieejamības

439informāciju, saucama pie disciplināratbildības vai

440kriminālatbildības.

441Citos gadījumos, ja Pieteikuma iesniedzēja reputācijai tiktu

442nodarīts kaitējums, tās aizsardzībai ir paredzēti civiltiesiski

443aizsardzības līdzekļi. Proti, ja kāda persona izpaustu

444informāciju par Pieteikuma iesniedzēja izdarīto maznozīmīgo

445administratīvo pārkāpumu, tādējādi aizskarot viņa reputāciju un

446nodarot viņam kaitējumu, Pieteikuma iesniedzējs varētu vērsties

447tiesā civiltiesiskā kārtībā.

448Ņemot vērā minēto, nav konstatējams, ka Pieteikuma

449iesniedzējam būtu radies tāds reputācijas aizskāruma risks, lai

450varētu uzskatīt, ka šajā aspektā ir aizskartas viņa tiesības

451Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē.

45215. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nav izdarījis

453administratīvo pārkāpumu un tādēļ Administratīvās komisijas

454lēmums ir prettiesisks. Viņam vajadzētu būt tiesīgam saņemt

455kaitējuma atlīdzinājumu, proti, atlīdzinājumu par nepamatotu

456administratīvā pārkāpuma procesu. Tomēr, tā kā Pieteikuma

457iesniedzējam nav tiesību sakarā ar Administratīvās komisijas

458lēmumu vērsties tiesā, kas varētu atzīt tā prettiesiskumu, viņam

459nav arī tiesību prasīt kaitējuma atlīdzinājumu.

460Satversmes 92. panta trešais teikums ietver vispārēju

461taisnīgas tiesas garantiju - ja kādas personas tiesības vai ar

462likumu aizsargātās intereses ir pārkāptas, tad personai ir

463tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Pieņemot

464Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā

465kaitējuma atlīdzināšanas likumu, likumdevējs ir izveidojis

466regulējumu, kurā konkretizētas Satversmes 92. panta trešajā

467teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu

468par kaitējumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 7. maija

469lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-21-01 10.1.

470punktu).

471Administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma

472atlīdzināšanas tiesiskos pamatus nosaka Kriminālprocesā un

473administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma

474atlīdzināšanas likuma 2. un 5. pants. Šā likuma 5. pants nosaka

475konkrētus gadījumus, kad personai ir tiesības uz atlīdzinājumu,

476savukārt 2. pants paredz iespēju prasīt atlīdzinājumu arī likumā

477tieši neminētos gadījumos, ja kaitējums radies iestādes,

478prokuratūras vai tiesas prettiesiskas rīcības rezultātā

479kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā.

480No Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā

481nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 2. panta otrās daļas, 6.

482panta pirmās daļas un 18. panta otrās un trešās daļas izriet, ka

483atlīdzinājuma pamats arī likumā tieši neminētos gadījumos ir

484kompetentās iestādes vai tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība

485tiek atzīta par prettiesisku. Parasti prettiesiskums tiek

486konstatēts tajā pašā procesā, kurā radies kaitējums, tādēļ

487iebildumi par procesuālās rīcības tiesiskumu jāizvirza šā paša

488procesa ietvaros.

489Taču, kā Senāts vairākkārt atzinis, izņēmuma gadījumos var

490pieļaut, ka administratīvā procesa kārtībā tiek izskatīts

491pieteikums arī par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas

492privātpersonai nodarīts ar iestādes rīcību, kuras prettiesiskums

493pamatprocesā nav ticis konstatēts. Šādi gadījumi administratīvo

494tiesu praksē ir identificēti tieši administratīvo pārkāpumu

495procesos, kad tiesiskais regulējums neparedz personai iespēju

496panākt kaitējumu izraisījušās rīcības prettiesiskuma vērtējumu

497pamatprocesā (sk. Senāta 2023. gada 14. jūlija lēmuma lietā

498Nr. SKA-423/2023 8. punktu un 2021. gada 8. novembra lēmuma lietā

499Nr. SKA-619/2021 15. punktu). Minētais ir attiecināms arī uz

500Pieteikuma iesniedzēju, kurš, ievērojot Administratīvā procesa

501likumā noteiktos priekšnoteikumus, tostarp termiņu, varēja

502vērsties tiesā ar prasījumu konstatēt konkrētajā administratīvā

503pārkāpuma procesā pieļautās rīcības prettiesiskumu un pieprasīt

504atlīdzinājumu par šīs rīcības rezultātā viņam nodarīto

505kaitējumu.

506Satversmes tiesa norāda arī uz to, ka no 2025. gada 1. janvāra

507Administratīvās atbildības likuma 32.1 nodaļa nosaka

508procesuālo kārtību prettiesiskas rīcības konstatēšanai

509administratīvā pārkāpuma procesā, kas var būt pamats prasījumam

510par kaitējuma atlīdzināšanu. Tomēr pret Pieteikuma iesniedzēju

511uzsāktais administratīvā pārkāpuma process tika pabeigts 2024.

512gada 21. jūnijā un, tā kā likumdevējs nav paredzējis

513Administratīvās atbildības likuma 32.1 nodaļas

514piemērošanai atpakaļejošu spēku, minētā kārtība uz Pieteikuma

515iesniedzēja situāciju neattiecas.

516Tā kā Pieteikuma iesniedzējam bija iespēja vērsties

517administratīvajā tiesā ar prasījumu konstatēt Administratīvās

518komisijas rīcības prettiesiskumu un piešķirt viņam kaitējuma

519atlīdzinājumu, nav konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz

520atlīdzinājumu aizskārums. Līdz ar to arī šajā aspektā nav skartas

521Pieteikuma iesniedzēja tiesības Satversmes 92. panta pirmā

522teikuma izpratnē.

52316. Apkopojot visu iepriekš minēto, atzīstams:

524apstrīdētā norma neskar tādas Pieteikuma iesniedzēja tiesības,

525kuru aizsardzība taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. panta

526pirmajā teikumā. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta

527pirmās daļas 6. punktam tiesvedības turpināšana lietā nav

528iespējama.

529Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

530lietā ir izbeidzama.

531Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

53229. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

533nolēma:

534izbeigt tiesvedību lietā "Par

535Administratīvās atbildības likuma 183. panta pirmās daļas

536atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

537teikumam".

538Lēmums nav pārsūdzams.

539Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

540Kucina