92. pants
negarantē personai tiesības uz jebkura tai subjektīvi

svarīga jautājuma izlemšanu tiesā. Atbilstoši Satversmes 92.

panta pirmajam teikumam valstij ir pienākums nodrošināt efektīvu

aizsardzību ikvienai personai, ja ir aizskartas tās tiesības vai

likumiskās intereses (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23.

maija sprieduma lietā Nr. 2016-13-01 13. punktu).

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē jēdziens

"tiesības" apzīmē subjektīvās tiesības, kas personai

izriet no tiesību normām. Savukārt ar jēdzienu "likumiska

interese" saprotama personas interese gūt saistošu

apstiprinājumu noteiktu tiesisko attiecību pastāvēšanai vai

nepastāvēšanai, kā arī to saturam, ja no šāda apstiprinājuma ir

atkarīgas tieši konkrētās personas subjektīvās tiesības vai

juridiskie pienākumi (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 30.

decembra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2020-08-01

12.1. punktu).

Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietverto pamattiesību

saturs ir interpretējams kopsakarā ar Konvencijas 6. pantu.

Konvencijas 6. panta 1. punkts nosaka: ikvienam ir tiesības,

nosakot savu civilo tiesību un pienākumu vai jebkuras viņam

izvirzītās apsūdzības pamatotību krimināllietā, uz taisnīgu un

atklātu lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos neatkarīgā un

objektīvā ar likumu izveidotā tiesā. Tātad šajā Konvencijas pantā

ietvertās tiesības uz taisnīgu tiesu var tikt vērtētas vai nu

civiltiesiskajā, vai krimināltiesiskajā aspektā.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa norādījusi uz trim kritērijiem,

pēc kuriem var konstatēt, vai lieta skatāma Konvencijas 6. panta

krimināltiesiskajā aspektā: pirmkārt, konkrētā tiesību pārkāpuma

kvalifikācija nacionālajā tiesību sistēmā; otrkārt, pārkāpuma

raksturs; treškārt, sankcijas bardzība (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 1976. gada 8. jūnija sprieduma lietā

"Engel and Others v. the Netherlands", pieteikums Nr.

5100/71 u. c., 81. un 82. punktu un 2025. gada 24. aprīļa

sprieduma lietā "Sytnyk v. Ukraine", pieteikums Nr.

16497/20, 64. punktu).

Pieteikuma iesniedzēja pārkāpums, par kuru tika pieņemts

Administratīvās komisijas lēmums par administratīvā pārkāpuma

procesa izbeigšanu, Latvijas tiesību sistēmā ir kvalificēts kā

administratīvais pārkāpums. Bērnu tiesību aizsardzības likuma 81.

pants nosaka administratīvo atbildību par vardarbību pret bērnu,

kura nesasniedz tādu smaguma pakāpi, par kādu Krimināllikums

paredz kriminālatbildību (piemēram, Krimināllikuma 174. pants).

Proti, šāds pārkāpums pēc tā rakstura nepieder pie tiem

pārkāpumiem, par kuriem personai jāpiemēro krimināltiesiskas

sekas, jo ir ar mazāku kaitīguma pakāpi. Atbilstoši Bērnu tiesību

aizsardzības likuma 81. pantam par šajā pantā paredzēto

administratīvo pārkāpumu piemērojamā sankcija ir brīdinājums vai

naudas sods līdz simt četrdesmit naudas soda vienībām (šobrīd -

700 euro). Krimināllikumā brīdinājums kā sankcija nav

paredzēts, bet minētajā Bērnu tiesību aizsardzības likuma normā

noteiktais maksimālais naudas soda apmērs nesasniedz minimālo

Krimināllikumā paredzēto naudas soda apmēru, kas ir viena

minimālā mēnešalga (šobrīd - 730 euro). Tādējādi Bērnu

tiesību aizsardzības likuma 81. pantā ietvertās sankcijas

nesasniedz Krimināllikumā noteiktā soda bardzību un līdz ar to

tām nav krimināltiesiska rakstura. Turklāt, kā noteikts

Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmajā daļā, par

maznozīmīgu administratīvo pārkāpumu personai var tikt izteikts

aizrādījums, bet tas nav sods un tādējādi nav uzskatāms par

sankciju.

Tātad pret Pieteikuma iesniedzēju uzsāktais administratīvā

pārkāpuma process nav aplūkojams Konvencijas 6. panta 1. punkta

krimināltiesiskajā aspektā.

Kā izriet no šā lēmuma 8. punktā norādītā, Pieteikuma

iesniedzējs vēlas pārbaudīt Administratīvās komisijas lēmuma

tiesiskumu tādēļ, lai izvairītos no iespējamām nelabvēlīgām sekām

citos tiesvedības procesos, novērstu iespējamu savas reputācijas

aizskārumu un vēlāk panāktu kaitējuma atlīdzinājumu no

valsts.

Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi: lai personai būtu

tiesības uz lietas izskatīšanu tiesā, jāpastāv strīdam par kādu

no šīs personas civilajām tiesībām vai pienākumiem. No tā izriet,

ka attiecīgās tiesvedības rezultātam jābūt tieši izšķirošam šādu

tiesību vai pienākuma kontekstā. Ar netiešu saistību vai attāli

izrietošām sekām vien nepietiek, lai rastos tiesības uz lietas

izskatīšanu tiesā saskaņā ar Konvencijas 6. panta 1. punktu

(sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1990. gada 21. septembra

sprieduma lietā "Fayed v. the United Kingdom",

pieteikums Nr. 17101/90, 56. punkts).

Tiesības uz reputācijas aizsardzību Eiropas Cilvēktiesību

tiesas praksē tiek uzskatītas par civilām tiesībām Konvencijas 6.

panta 1. punkta izpratnē (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1991. gada 29. oktobra sprieduma lietā "Helmers v.

Sweden", pieteikums Nr. 11826/85, 27. punktu). Arī

tiesības uz kompensāciju, tostarp tiesības uz kompensāciju par

valsts amatpersonu rīcību, Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē

tiek aplūkotas kā civiltiesiska rakstura tiesības (sk. Eiropas

Cilvēktiesību tiesas 2009. gada 29. oktobra sprieduma lietā

"Chaudet v. France", pieteikums Nr. 49037/06, 30. un

31. punktu un 1996. gada 18. decembra sprieduma lietā "Aksoy

v. Turkey", pieteikums Nr. 21987/93, 92. punktu). Tāpat

Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē atzīts, ka uz lietām par

vecāku atbildību un saskarsmes tiesībām ir attiecināms

Konvencijas 6. panta 1. punkts tā civiltiesiskajā aspektā (sk.

Eiropas Cilvēktiesību tiesas 1998. gada 19. februāra sprieduma

lietā "Paulsen-Medalen and Svensson v. Sweden",

pieteikums Nr. 16817/90, 37. un 38. punktu).

Līdz ar to izskatāmajā lietā saistībā ar Pieteikuma

iesniedzēja administratīvā pārkāpuma procesu varētu rasties

strīds par civilajām tiesībām vai pienākumiem Konvencijas 6.

panta 1. punkta izpratnē. Taču, kā jau tika norādīts, Konvencijas

6. panta 1. punkts tā civiltiesiskajā aspektā ir piemērojams

tikai tādiem strīdiem, kuru iznākums ir izšķirošs attiecībā uz

personas civilajām tiesībām un pienākumiem.

Tātad ne Satversme, ne Konvencija neparedz valsts pienākumu

nodrošināt personai iespēju vērsties tiesā par jebkuru tai

subjektīvi svarīgu jautājumu. Tiesības uz pieeju tiesai attiecas

tikai uz tādiem gadījumiem, kad tiešā veidā tiek lemts par

personas tiesībām vai pienākumiem, kas ir juridiski aizsargājami.

Lai noteiktu, vai izskatāmajā lietā ir aizskartas pamattiesības,

kas ietilpst Satversmes 92. panta pirmā teikuma tvērumā,

Satversmes tiesai jānoskaidro, vai apstrīdētā norma aizskar

Pieteikuma iesniedzēja tiesības vai likumiskās intereses.

11. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 5.

panta pirmo daļu administratīvais pārkāpums ir personas

prettiesiska, vainojama rīcība - darbība vai bezdarbība -, par

kuru likumā vai pašvaldību saistošajos noteikumos paredzēta

administratīvā atbildība. Lai konstatētu administratīvā pārkāpuma

esību, jāvērtē, vai konkrētā persona ir izdarījusi darbību vai

pieļāvusi bezdarbību, par kuru normatīvajos tiesību aktos ir

paredzēta administratīvā atbildība, kā arī jānoskaidro, vai

nepastāv apstākļi, kas saskaņā ar Administratīvās atbildības

likumu izslēgtu personas vainojamību.

Tādējādi katrā administratīvā pārkāpuma procesā, arī tad, ja

administratīvā pārkāpuma process tiks izbeigts pārkāpuma

maznozīmīguma dēļ, vispirms jāpārbauda, vai konkrētā persona ir

izdarījusi administratīvo pārkāpumu. Tikai pēc tam iespējams

izvērtēt, vai konkrētajos lietas apstākļos pārkāpums ir radījis

tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai par to

piemērotu sodu, un vai nepastāv apstākļi, kas izslēdz personas

vainojamību.

Likumdevējam ir plaša rīcības brīvība noteikt, kāda rīcība ir

uzskatāma par administratīvo pārkāpumu, paredzēt sodus par

konkrētiem nodarījumiem, kā arī noteikt gadījumus, kad personu

var atbrīvot no administratīvās atbildības.

Administratīvās atbildības piemērošana personai rada tiesiskās

sekas, kas izpaužas kā administratīvais sods par prettiesisku

rīcību. Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 24. panta

pirmo daļu administratīvā sodāmība ir administratīvo pārkāpumu

izdarījušas personas soda piemērošanas administratīvi tiesiskās

sekas, kas ir spēkā lēmuma par sodu izpildes laikā un turpina

pastāvēt līdz administratīvās sodāmības dzēšanai.

Administratīvais sods kopā ar administratīvo sodāmību veido

administratīvās atbildības tiesiskās sekas. Šīs sekas var

izpausties, piemēram, kā personu raksturojošs elements, kas tiek

ņemts vērā, nosakot administratīvā soda veidu un mēru, ja

sodāmības termiņa laikā izdarīts jauns administratīvais

pārkāpums. Tāpat administratīvās atbildības tiesiskās sekas var

izpausties kā ierobežojums, kas likumā noteiktos gadījumos neļauj

personai pretendēt uz speciālo tiesību iegūšanu (sk. Smiltēna

A. 4. nodaļa. Administratīvā soda piemērošana. Grām: Danovskis

E., Kūtris G. (zin. red.) Administratīvo pārkāpumu tiesības.

Administratīvās atbildības likuma skaidrojumi. Rīga: Tiesu namu

aģentūra, 2020, 140.-141. lpp.).

Saskaņā ar Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo

daļu persona var tikt atbrīvota no administratīvās atbildības, ja

izdarītais administratīvais pārkāpums konkrētajos apstākļos nav

radījis tādu apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm, lai

būtu pamats soda piemērošanai. Šāds pārkāpums tiek kvalificēts kā

maznozīmīgs. Proti, lai gan pārkāpums ir izdarīts un formāli

pastāv pamats piemērot administratīvo atbildību, šis pārkāpums

pēc sava rakstura un kaitīguma pakāpes ir neliels, jo tā ietekme

uz citu personu vai sabiedrības interesēm ir minimāla.

Minētā tiesību norma arī paredz, ka amatpersona (iestāde)

maznozīmīga pārkāpuma gadījumā var izteikt personai aizrādījumu,

ja to konkrētajā situācijā uzskata par lietderīgu. Aizrādījuma

mērķis ir preventīvs - tas kalpo kā audzinošs līdzeklis, lai

personai izskaidrotu tās rīcības kaitīgumu un iespējamo

apdraudējumu tiesiski aizsargātajām interesēm. Aizrādījums nerada

tiesiskas sekas un nav uzskatāms par sodu Administratīvās

atbildības likuma 14. panta izpratnē. Tā kā ar lēmumu par

administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu netiek piemērots

sods, tas nerada arī sekas, kas izrietētu no administratīvās

sodāmības.

Tādējādi lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa

izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ Administratīvās atbildības

likuma izpratnē nerada personai tiesiskas sekas.

Taču izskatāmajā lietā Pieteikuma iesniedzējs paudis bažas, ka

Administratīvā komisija lēmumā par administratīvā pārkāpuma

procesa izbeigšanu bez pierādījumiem konstatējusi, ka viņš ir

izdarījis administratīvo pārkāpumu. Satversmes tiesa nevar

pārvērtēt, vai Administratīvā komisija, pieņemot konkrēto lēmumu,

rīkojās tiesiski un pareizi piemēroja Administratīvās atbildības

likuma normas. Kā atzīts Satversmes tiesas judikatūrā, ir būtiski

nošķirt jautājumu par apstrīdētās normas satversmību no jautājuma

par tās piemērošanu konkrētajā gadījumā. Pat ja tiesību norma

konkrētajā gadījumā ir piemērota kļūdaini, tas pats par sevi nav

pamats tās satversmības izvērtēšanai Satversmes tiesā (sal.

Satversmes tiesas 2022. gada 30. marta sprieduma lietā Nr.

2021-23-01 14.1. punkts).

Pieteikuma iesniedzēja ieskatā viņa tiesības var tikt

aizskartas citos tiesvedības procesos, kā arī var tikt aizskarta

viņa reputācija un viņam var tikt liegtas tiesības prasīt

atlīdzinājumu par nepamatotu administratīvā pārkāpuma procesu.

Tādēļ ir būtiski izvērtēt, vai tas, ka apstrīdētā norma neparedz

iespēju iesniegt sūdzību par Administratīvās komisijas lēmumu un

tajā ietvertais konstatējums netiek pārbaudīts tiesā, var

aizskart Pieteikuma iesniedzēja tiesības, radot citas

nelabvēlīgas sekas.

12. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Administratīvās

komisijas lēmumā konstatētais varētu tikt izmantots kā pamats

prezumpcijai par viņa vainu iespējamā kriminālprocesā par

vardarbību pret bērnu. Šīs Pieteikuma iesniedzēja bažas balstītas

uz Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punktā

noteikto. Pieteikuma iesniedzējs nav norādījis, ka pret viņu būtu

uzsākts kriminālprocess vai tiktu lemts par tā uzsākšanu.

Pieteikumā pausta vien hipotētiska iespējamība, ka šāds

kriminālprocess varētu tikt uzsākts un tajā kā legālā prezumpcija

varētu tikt izmantots Administratīvās komisijas lēmumā

konstatētais fakts.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 124. panta pirmo daļu

pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo

apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti.

Savukārt likuma 125. panta pirmās daļas 3. punkts nosaka: bez

papildu procesuālo darbību veikšanas par pierādītu uzskatāms

apstāklis, ja vien kriminālprocesa gaitā netiek pierādīts

pretējais, ka likumā noteiktajā kārtībā fiksēts administratīvā

pārkāpuma fakts, ja persona par to ir zinājusi.

Līdz ar to kriminālprocesā vispārējā kārtībā pierādāmi visi

nozīmīgie fakti, izņemot tos, kurus likums īpaši atzīst par

patiesiem bez pierādīšanas nepieciešamības.

Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punktā

lietotais formulējums "fiksēts likumā noteiktajā

kārtībā" ir interpretējams kā "konstatēts vai atzīts

likumā noteiktajā kārtībā". No tā izriet, ka fakta sākotnējā

fiksācija pati par sevi nav pietiekama, jo kritērijs "likumā

noteiktajā kārtībā" ietver vismaz minimālo procesuālo

standartu - personas tiesības sniegt paskaidrojumus par faktu, kā

arī tiesības prasīt šā fakta pārskatīšanu administratīvā

pārkāpuma procesa ietvaros. Tātad, lai konkrēts fakts varētu tikt

atzīts par legāli prezumētu, tam jābūt konstatētam ar pietiekamu

procesuālo drošību, kas ietver ne vien iespēju personai

izteikties, bet arī efektīvu mehānismu šā fakta pārsūdzēšanai. Ja

persona nevar iesniegt sūdzību par lēmumu, kurā fakts fiksēts,

tad tas nav uzskatāms par pilnvērtīgi pārbaudītu un līdz ar to

nevar kalpot par pamatu legālajai prezumpcijai kriminālprocesā.

Arī šajā normā ietvertā prasība, ka personai jābūt informētai par

fakta fiksāciju, norāda uz to, ka legālā prezumpcija attiecībā uz

šo faktu piemērojama tikai tad, ja persona administratīvā

pārkāpuma procesā bija tiesīga iesniegt sūdzību par attiecīgo

lēmumu, kurā ietverta šāda fiksācija. Tieši iespēja pārsūdzēt

attiecīgo lēmumu nodrošina jēgpilnu personas informētību par

pārkāpuma fiksāciju.

Tā kā lēmums par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu

pārkāpuma maznozīmīguma dēļ nav pārsūdzams un saskaņā ar

Administratīvās atbildības likuma 11. panta pirmo daļu nerada

tiesiskas sekas, attiecīgais administratīvais pārkāpums netiek

fiksēts Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 3. punkta

izpratnē un līdz ar to nerada fakta legālo prezumpciju.

Savukārt tad, ja kriminālprocesā Administratīvās komisijas

lēmums tiktu izmantots kā pierādījums, tas būtu jāvērtē kopsakarā

ar visiem pārējiem kriminālprocesā iegūtajiem pierādījumiem,

ņemot vērā to savstarpējo saistību. Fakts par Pieteikuma

iesniedzēja izdarīto maznozīmīgo administratīvo pārkāpumu būtu

tikai viens no visa kriminālprocesa ietvaros iegūstamo un

vērtējamo pierādījumu kopuma.

Līdz ar to šajā aspektā nav konstatējams Pieteikuma

iesniedzēja tiesību aizskārums.

13. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka bērnu māte varētu

celt prasību civilprocesuālā kārtībā, lai tiek ierobežota viņa

saskarsmes tiesība ar bērniem. Šādā civillietā fakts, kas

konstatēts Administratīvās komisijas lēmumā, varētu tikt

izmantots pret Pieteikuma iesniedzēju. Pieteikuma iesniedzējs nav

norādījis, ka pret viņu būtu celta šāda prasība. Šādas prasības

esību nekonstatē arī Satversmes tiesa, pārbaudot informāciju

Tiesu informācijas sistēmā (informācija aplūkota

[datums]).

Saskaņā ar Civilprocesa likuma 93. panta pirmo daļu prasītājam

jāpierāda fakti, uz kuriem balstīts prasījums, savukārt

atbildētājam jāpamato savi iebildumi un jāpierāda to pamatotība.

Izņēmuma gadījumi, kad pusei nav jāpierāda lietas izspriešanai

nozīmīgi fakti, ir noteikti Civilprocesa likuma 96. pantā.

Civilprocesa likums neparedz, ka administratīvā pārkāpuma procesā

konstatētiem faktiem būtu iepriekš noteikts (prejudiciāls) spēks.

Taču apstākli, ka persona administratīvā kārtībā ir atzīta par

vainīgu un saukta pie administratīvās atbildības, var izmantot

par pierādījumu civillietā (sk. Senāta paplašinātā sastāva

2023. gada 20. decembra sprieduma lietā Nr. SKC-1/2023 13.1. un

13.2. punktu). Šāda pierādījumu izpratne civilprocesā var

tikt attiecināta arī uz lēmumu par administratīvā pārkāpuma

procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ. Proti, faktam,

kas konstatēts Administratīvās komisijas lēmumā, nav prejudiciāla

spēka, bet to var izmantot kā vienu no pierādījumiem.

Prasības pierādījumu novērtēšanai ir noteiktas Civilprocesa

likuma 97. pantā. Saskaņā ar šā panta pirmo daļu tiesa novērtē

pierādījumus pēc savas iekšējās pārliecības, kas pamatota uz

tiesas sēdē vispusīgi, pilnīgi un objektīvi pārbaudītiem

pierādījumiem, vadoties no tiesiskās apziņas, kas balstīta uz

loģikas likumiem, zinātnes atziņām un dzīvē gūtiem novērojumiem.

Savukārt atbilstoši šā panta otrajai daļai nekādiem pierādījumiem

nav iepriekš noteikta spēka, kas saistītu tiesu.

Saskarsmes tiesība netiek noteikta viena vai otra vecāka

interešu aizsardzībai. Tiesa lietās, kas saistītas ar saskarsmes

tiesības īstenošanu, primāri apsver, kas ir bērna vislabākajās

interesēs. Šāds vērtējums paredz nevis kāda atsevišķa

pierādījuma, piemēram, maznozīmīga administratīvā pārkāpuma

izdarīšanas fakta, bet visa pierādījumu kopuma un apstākļu

kontekstuālu izvērtēšanu, ievērojot bērna vislabākās intereses.

Tādējādi maznozīmīgs administratīvais pārkāpums viens pats

nevarētu pamatot saskarsmes tiesības ierobežošanu, ja vien

netiktu konstatēti arī citi nelabvēlīgi apstākļi. To apstiprina

arī paša Pieteikuma iesniedzēja papildu paskaidrojumos norādītie

tiesu prakses piemēri, proti, tiesas konkrētajās lietās

maznozīmīga administratīvā pārkāpuma faktu vērtējušas kopsakarā

ar citiem pierādījumiem (sk. Rīgas apgabaltiesas Civillietu

tiesas kolēģijas 2024. gada 16. aprīļa lēmumu lietā Nr.

C770764124, ECLI:LV:RAT:2024:0416.C770764124.11.L un Rīgas

pilsētas tiesas 2025. gada 15. janvāra spriedumu lietā Nr.

C771356323, ECLI:LV:RPT:2025:0115.C771356323.10.S). Tātad arī

gadījumā, ja tiesa iespējamā civilprocesā Administratīvās

komisijas lēmumu pieņemtu kā pierādījumu, tā pārbaudītu, vai šajā

lēmumā konstatētais kopsakarā ar citiem pierādījumiem tiešām

liecina par nepieciešamību ierobežot Pieteikuma iesniedzēja

saskarsmes tiesību ar bērniem.

Līdz ar to šajā aspektā nav konstatējams Pieteikuma

iesniedzēja tiesību aizskārums.

14. Pieteikuma iesniedzējs ir argumentējis, ka

Administratīvās komisijas lēmums par procesa izbeigšanu pārkāpuma

maznozīmīguma dēļ var ietekmēt viņa reputāciju, ja citas personas

šo lēmumu vai tajā ietvertos faktus izmantos pret viņu.

14.1. Administratīvā pārkāpuma procesa norisi nodrošina

Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēma. Saskaņā ar

Administratīvās atbildības likuma 296. panta pirmo daļu tā ir

sistēma, kas nodrošina administratīvā pārkāpuma procesu

elektroniskajā vidē. Atbilstoši šā panta otrajai daļai

informācijas sistēmā tiek apstrādāti personu identificējošie

dati, kontaktinformācija un citi personas dati, tostarp īpašo

kategoriju dati, lai identificētu personu un ar to sazinātos,

nodrošinātu efektīvu administratīvā pārkāpuma procesu, kā arī

noskaidrotu apstākļus, kam ir nozīme administratīvā pārkāpuma

lietas pareizā izlemšanā. Saskaņā ar Administratīvās atbildības

likuma 298. panta pirmo daļu informācijas sistēmā tiek sagatavota

vai augšupielādēta un glabāta ar administratīvā pārkāpuma procesu

saistītā informācija.

Administratīvās atbildības likuma 299. panta pirmajā daļā ir

noteiktas personas, kuras var apstrādāt personas datus minētajā

informācijas sistēmā. Tās ir: persona, kura veic administratīvā

pārkāpuma procesu, prokurors un iestāde, kura organizē un

kontrolē nolēmuma par sodu izpildi, kā arī nodarbinātais, kurš

īsteno nepieciešamās atbalsta funkcijas. Šā panta otrā daļa

nosaka: personai, kura veic administratīvā pārkāpuma procesu, un

iestādei, kura organizē un kontrolē nolēmuma par sodu izpildi, ir

tiesības piekļūt administratīvā pārkāpuma lietai attiecīgajā

administratīvā pārkāpuma procesā. Prokuroram ir tiesības piekļūt

visām administratīvā pārkāpuma lietām. Savukārt saskaņā ar minētā

panta trešo daļu personai, kura veic administratīvā pārkāpuma

procesu, ir tiesības izmantot pie administratīvās atbildības

saucamās personas vai aizskartā mantas īpašnieka personas datus,

lai noskaidrotu citu administratīvā pārkāpuma procesu, kurā tā

pati persona ir pie administratīvās atbildības saucamā persona,

sodītā persona vai aizskartais mantas īpašnieks, un piekļūt šai

administratīvā pārkāpuma lietai.

No minētā izriet, ka Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta

sistēmā tiek nodrošināta visu darbību veikšana, kuras

nepieciešamas administratīvā pārkāpuma procesa norisei - no tā

ierosināšanas līdz galīgā lēmuma pieņemšanai, tostarp tāda

administratīvā pārkāpuma procesa norise, kas noslēdzas ar lēmumu

par tā izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ. Tādējādi

Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēma darbojas kā

elektroniska platforma, kurā personas dati tiek apstrādāti ar

mērķi nodrošināt efektīvu administratīvā pārkāpuma procesa norisi

un lietas apstākļu objektīvu izvērtēšanu. Lai to nodrošinātu,

piekļuve sistēmā iekļautajai informācijai ir atļauta tikai

ierobežotam personu lokam.

Tādējādi administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā ir

pieejama informācija par administratīvā pārkāpuma procesu pret

Pieteikuma iesniedzēju un šai informācijai var piekļūt citas

kompetentās amatpersonas vai iestādes. Taču no Eiropas

Cilvēktiesību tiesas judikatūras izriet, ka pat tad, ja ir

sastādīti dokumenti, piemēram, izmeklēšanas ziņojums vai, kā tas

ir izskatāmajā lietā, Administratīvās komisijas lēmums, ko varētu

izmantot citas kompetentās iestādes un kas varētu kaitēt personas

reputācijai, tas pats par sevi vēl neliecina, ka patiešām pastāv

strīds par tiesībām Konvencijas 6. panta 1. punkta

civiltiesiskajā aspektā (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas

1990. gada 21. septembra sprieduma lietā "Fayed v. the

United Kingdom", pieteikums Nr. 17101/90, 61.

punktu).

14.2. Pieteikuma iesniedzējs paudis bažas, ka

informāciju no Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmas

var pieprasīt arī trešās personas un tādējādi uzzināt

Administratīvās komisijas lēmumā par administratīvā pārkāpuma

procesa izbeigšanu pārkāpuma maznozīmīguma dēļ konstatēto.

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 5. panta otrās daļas

4. punktam un 8. pantam informācija par fiziskās personas privāto

dzīvi ir ierobežotas pieejamības informācija un tā tiek

aizsargāta ar likumu. Satversmes tiesa atzīst, ka dati, kuri

izriet no administratīvā pārkāpuma procesa, kas vērsts pret

konkrētu personu, ietilpst fiziskās personas privātās dzīves

jēdzienā un līdz ar to ir aizsargājami (sal. Satversmes tiesas

2022. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2022-09-01 10.

punkts). Tādi ir arī dati, kas izriet no informācijas par

Pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma procesu.

Atbilstoši Informācijas atklātības likuma 11. panta ceturtajai

daļai personai, pieprasot ierobežotas pieejamības informāciju,

jāpamato savs pieprasījums un jānorāda mērķis, kādam informācija

tiks izmantota. Ja ierobežotas pieejamības informācija tiek

izsniegta, tās saņēmējs uzņemas saistības šo informāciju izmantot

tikai tiem mērķiem, kuriem tā pieprasīta. Informācijas atklātības

likuma 16. pants paredz, ka personai, kas ieguvusi šādu

informāciju, ir pienākums to saglabāt.

Tātad Administratīvā pārkāpuma procesa atbalsta sistēmā esošā

informācija nav vispārpieejama. Fiziskās personas dati trešajām

personām var tikt izsniegti tikai tad, ja konkrētajā gadījumā ir

konstatējami apstākļi, kuros informācijas pieprasītāja leģitīmā

interese ir aizsargājama lielākā mērā nekā attiecīgās personas

datu aizsardzības interese. Šāda pieeja izriet arī no Eiropas

Parlamenta un Padomes 2016. gada 27. aprīļa regulas (ES) 2016/679

par fizisku personu aizsardzību attiecībā uz personas datu

apstrādi un šādu datu brīvu apriti un ar ko atceļ direktīvu

95/46/EK (Vispārīgā datu aizsardzības regula) 6. panta 1. punkta

"e" un "f" apakšpunkta. Ja informācija tiek

izsniegta, tad personai, kas to iegūst, ir noteikti pienākumi

attiecībā uz tās izmantošanu.

Izskatāmajā lietā nav konstatējams, ka papildus tam, ka

informācija par Pieteikuma iesniedzēja administratīvā pārkāpuma

procesu iekļauta Administratīvā pārkāpuma atbalsta sistēmā,

attiecībā uz Pieteikuma iesniedzēju būtu veiktas kādas citas

darbības, piemēram, ka šo informāciju ieguvušas trešās personas,

tā tikusi publicēta vai izmantota kādā citā veidā. Ievērojot

minēto, secināms, ka kaut kad nākotnē iespējamais Pieteikuma

iesniedzēja reputācijas risks vērtējams vienīgi kā attāli

saistītas sekas, kas varētu izrietēt no Administratīvās komisijas

lēmuma par administratīvā pārkāpuma procesa izbeigšanu pārkāpuma

maznozīmīguma dēļ (sal. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2024.

gada 9. janvāra lēmuma lietā "Aktay v. Türkiye",

pieteikums Nr. 56064/16, 44. punkts).

14.3. Iespējamais Pieteikuma iesniedzēja reputācijas

aizskāruma risks neizriet no Administratīvās komisijas lēmuma,

bet gan no tā, vai un kā citas personas šo informāciju izmantotu.

Latvijas tiesību sistēma paredz tiesību aizsardzības līdzekļus,

lai Pieteikuma iesniedzējs tad, ja patiesi tiktu aizskarta viņa

reputācija, varētu vērsties tiesā.

Ja kāda persona prettiesiski izpaustu iegūto informāciju par

Pieteikuma iesniedzēju un attiecīgo administratīvā pārkāpuma

procesu, Informācijas atklātības likuma 16. panta otrā daļa

paredz viņam tiesības prasīt kaitējuma atlīdzināšanu vai

aizskarto tiesību atjaunošanu. Savukārt saskaņā ar šā panta trešo

daļu persona, kura neatļauti izpaudusi ierobežotas pieejamības

informāciju, saucama pie disciplināratbildības vai

kriminālatbildības.

Citos gadījumos, ja Pieteikuma iesniedzēja reputācijai tiktu

nodarīts kaitējums, tās aizsardzībai ir paredzēti civiltiesiski

aizsardzības līdzekļi. Proti, ja kāda persona izpaustu

informāciju par Pieteikuma iesniedzēja izdarīto maznozīmīgo

administratīvo pārkāpumu, tādējādi aizskarot viņa reputāciju un

nodarot viņam kaitējumu, Pieteikuma iesniedzējs varētu vērsties

tiesā civiltiesiskā kārtībā.

Ņemot vērā minēto, nav konstatējams, ka Pieteikuma

iesniedzējam būtu radies tāds reputācijas aizskāruma risks, lai

varētu uzskatīt, ka šajā aspektā ir aizskartas viņa tiesības

Satversmes 92. panta pirmā teikuma izpratnē.

15. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka nav izdarījis

administratīvo pārkāpumu un tādēļ Administratīvās komisijas

lēmums ir prettiesisks. Viņam vajadzētu būt tiesīgam saņemt

kaitējuma atlīdzinājumu, proti, atlīdzinājumu par nepamatotu

administratīvā pārkāpuma procesu. Tomēr, tā kā Pieteikuma

iesniedzējam nav tiesību sakarā ar Administratīvās komisijas

lēmumu vērsties tiesā, kas varētu atzīt tā prettiesiskumu, viņam

nav arī tiesību prasīt kaitējuma atlīdzinājumu.

Satversmes 92. panta trešais teikums ietver vispārēju

taisnīgas tiesas garantiju - ja kādas personas tiesības vai ar

likumu aizsargātās intereses ir pārkāptas, tad personai ir

tiesības saņemt atbilstīgu atlīdzinājumu. Pieņemot

Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā

kaitējuma atlīdzināšanas likumu, likumdevējs ir izveidojis

regulējumu, kurā konkretizētas Satversmes 92. panta trešajā

teikumā ietvertās personas tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu

par kaitējumu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 7. maija

lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2019-21-01 10.1.

punktu).

Administratīvā pārkāpuma procesā nodarītā kaitējuma

atlīdzināšanas tiesiskos pamatus nosaka Kriminālprocesā un

administratīvo pārkāpumu lietvedībā nodarītā kaitējuma

atlīdzināšanas likuma 2. un 5. pants. Šā likuma 5. pants nosaka

konkrētus gadījumus, kad personai ir tiesības uz atlīdzinājumu,

savukārt 2. pants paredz iespēju prasīt atlīdzinājumu arī likumā

tieši neminētos gadījumos, ja kaitējums radies iestādes,

prokuratūras vai tiesas prettiesiskas rīcības rezultātā

kriminālprocesā vai administratīvā pārkāpuma procesā.

No Kriminālprocesā un administratīvo pārkāpumu lietvedībā

nodarītā kaitējuma atlīdzināšanas likuma 2. panta otrās daļas, 6.

panta pirmās daļas un 18. panta otrās un trešās daļas izriet, ka

atlīdzinājuma pamats arī likumā tieši neminētos gadījumos ir

kompetentās iestādes vai tiesas nolēmums, ar kuru konkrētā rīcība

tiek atzīta par prettiesisku. Parasti prettiesiskums tiek

konstatēts tajā pašā procesā, kurā radies kaitējums, tādēļ

iebildumi par procesuālās rīcības tiesiskumu jāizvirza šā paša

procesa ietvaros.

Taču, kā Senāts vairākkārt atzinis, izņēmuma gadījumos var

pieļaut, ka administratīvā procesa kārtībā tiek izskatīts

pieteikums arī par tāda kaitējuma atlīdzināšanu, kas

privātpersonai nodarīts ar iestādes rīcību, kuras prettiesiskums

pamatprocesā nav ticis konstatēts. Šādi gadījumi administratīvo

tiesu praksē ir identificēti tieši administratīvo pārkāpumu

procesos, kad tiesiskais regulējums neparedz personai iespēju

panākt kaitējumu izraisījušās rīcības prettiesiskuma vērtējumu

pamatprocesā (sk. Senāta 2023. gada 14. jūlija lēmuma lietā

Nr. SKA-423/2023 8. punktu un 2021. gada 8. novembra lēmuma lietā

Nr. SKA-619/2021 15. punktu). Minētais ir attiecināms arī uz

Pieteikuma iesniedzēju, kurš, ievērojot Administratīvā procesa

likumā noteiktos priekšnoteikumus, tostarp termiņu, varēja

vērsties tiesā ar prasījumu konstatēt konkrētajā administratīvā

pārkāpuma procesā pieļautās rīcības prettiesiskumu un pieprasīt

atlīdzinājumu par šīs rīcības rezultātā viņam nodarīto

kaitējumu.

Satversmes tiesa norāda arī uz to, ka no 2025. gada 1. janvāra

Administratīvās atbildības likuma 32.1 nodaļa nosaka

procesuālo kārtību prettiesiskas rīcības konstatēšanai

administratīvā pārkāpuma procesā, kas var būt pamats prasījumam

par kaitējuma atlīdzināšanu. Tomēr pret Pieteikuma iesniedzēju

uzsāktais administratīvā pārkāpuma process tika pabeigts 2024.

gada 21. jūnijā un, tā kā likumdevējs nav paredzējis

Administratīvās atbildības likuma 32.1 nodaļas

piemērošanai atpakaļejošu spēku, minētā kārtība uz Pieteikuma

iesniedzēja situāciju neattiecas.

Tā kā Pieteikuma iesniedzējam bija iespēja vērsties

administratīvajā tiesā ar prasījumu konstatēt Administratīvās

komisijas rīcības prettiesiskumu un piešķirt viņam kaitējuma

atlīdzinājumu, nav konstatējams Pieteikuma iesniedzēja tiesību uz

atlīdzinājumu aizskārums. Līdz ar to arī šajā aspektā nav skartas

Pieteikuma iesniedzēja tiesības Satversmes 92. panta pirmā

teikuma izpratnē.

16. Apkopojot visu iepriekš minēto, atzīstams:

apstrīdētā norma neskar tādas Pieteikuma iesniedzēja tiesības,

kuru aizsardzība taisnīgā tiesā paredzēta Satversmes 92. panta

pirmajā teikumā. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 29. panta

pirmās daļas 6. punktam tiesvedības turpināšana lietā nav

iespējama.

Līdz ar to tiesvedība izskatāmajā

lietā ir izbeidzama.

Ņemot vērā minēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma

29. panta pirmās daļas 6. punktu, Satversmes tiesa

nolēma:

izbeigt tiesvedību lietā "Par

Administratīvās atbildības likuma 183. panta pirmās daļas

atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

teikumam".

Lēmums nav pārsūdzams.

Tiesas sēdes priekšsēdētāja I.

Kucina