10. pants

Tiesībsargs lūdz vērtēt apstrīdētās normas

atbilstību Satversmes 96. panta vārdiem "ikvienam ir

tiesības uz privātās dzīves [..] neaizskaramību". Lai

noskaidrotu, vai apstrīdētā norma attiecas uz Satversmes 96.

pantā noteiktajām pamattiesībām, Satversmes tiesai visupirms ir

jāatklāj šā panta tvērums.

Interpretējot Satversmes 96. pantā garantētās tiesības uz

privāto dzīvi, Satversmes tiesa ir norādījusi, ka šīs tiesības

ietver dažādus aspektus. Tiesības uz privāto dzīvi nozīmē, ka

indivīdam ir tiesības uz savu privāto telpu, iespējami minimāli

ciešot no valsts vai citu personu iejaukšanās. Tās aizsargā

indivīda fizisko un garīgo integritāti, godu un cieņu, identitāti

un personas datus. Informācija par personu ietilpst minētā

jēdziena saturā (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra

sprieduma lietā Nr. 2004-17-01 10. punktu un 2011. gada 14. marta

sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 13. punktu).

Satversmes 89. pants noteic, ka valsts atzīst un aizsargā

cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai

saistošiem starptautiskajiem līgumiem. No šā panta izriet, ka

likumdevēja mērķis ir panākt Satversmē ietverto cilvēktiesību

normu harmoniju ar starptautisko tiesību normām. Latvijai

saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas

prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo arī par

interpretācijas līdzekli, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas

valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie

Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas

(sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija sprieduma lietā

Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 5. punktu).

Latvijas Republika ir uzņēmusies starptautiskās saistības,

kuru mērķis ir personas privātās dzīves, citstarp personas datu,

aizsardzība.

Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības

konvencijas (turpmāk - Konvencija) 8. panta pirmā daļa citstarp

paredz, ka ikvienam ir tiesības uz savas privātās un ģimenes

dzīves neaizskaramību. ECT, interpretējot Konvencijas 8. pantu,

ir atzinusi, ka jēdziena "privātā dzīve" tvērums ir

plašs, tas aptver dažādus personas fiziskās un sociālās

identitātes aspektus un to nav iespējams izsmeļoši definēt.

Informācija par personu un tās datu aizsardzība ietilpst tiesību

uz privātās dzīves neaizskaramību tvērumā. Personas datu

aizsardzībai ir izšķiroša nozīme tajā ziņā, lai persona varētu

izmantot Konvencijas 8. pantā noteiktās tiesības (sk. ECT

Lielās palātas 2000. gada 16. februāra sprieduma lietā

"Amann v. Switzerland", pieteikums Nr. 27798/95, 65.

punktu un 2008. gada 4. decembra sprieduma lietā "S. and

Marper v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 30562/04 un

Nr. 30566/04, 66. un 103. punktu). Privātās dzīves

neaizskaramība un personas datu aizsardzība nostiprināta arī

Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 7. un 8. pantā.

Satversmes tiesa jau iepriekš, noskaidrojot Satversmes 96.

pantā noteikto pamattiesību saturu kopsakarā ar Konvencijas 8.

pantu, ir atzinusi, ka valsts institūcijām ir ne vien negatīvs

pienākums atturēties no jebkādas nepamatotas iejaukšanās tiesībās

uz privātās dzīves neaizskaramību, bet arī pozitīvs pienākums

veikt šo tiesību aizsardzībai nepieciešamās darbības.

Likumdevējam ir jāizveido tāds personas datu aizsardzības

mehānisms, kas nodrošinātu to apstrādes noteikumu atbilstību

paredzētajam mērķim (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 12.

maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 23.3.2. punktu).

Ar personas privāto dzīvi saistīto vai personas fizisko un

sociālo identitāti raksturojošo datu apstrāde (vākšana,

uzglabāšana, izpaušana) ietilpst personas tiesību uz privātās

dzīves neaizskaramību tvērumā (sk. Satversmes tiesas 2016.

gada 12. maija sprieduma lietā Nr. 2015-14-0103 15.1.

punktu).

Tādējādi Satversmes 96. pantā

noteiktās tiesības uz privātās dzīves neaizskaramību ietver

fiziskās personas datu aizsardzību.