17. pants

Saskaņā ar apstrīdēto normu Fonda administrācijas

mājaslapā tiek publiskoti parādnieka dati. Tāpēc, veicot turpmāku

apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību ierobežojuma samērīguma

pārbaudi, Satversmes tiesa visupirms izvērtēs likumdevēja rīcības

nepieciešamību un atbilstību tieši attiecībā uz parādniekam

Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojumu.

Apstrīdētajā normā noteiktais tiesību ierobežojums ir

nepieciešams, ja nepastāv citi līdzekļi, kuri būtu tikpat

iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu

ierobežotas mazāk (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 13. maija

sprieduma lietā Nr. 2004-18-0106 secinājumu daļas 19. punktu un

2014. gada 28. novembra sprieduma lietā Nr. 2014-09-01 20.2.

punktu).

Satversmes tiesas kompetencē ir pārbaudīt to, vai nepastāv

alternatīvi līdzekļi, kas personām Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk. Tāpat tiesas kompetencē ir

noskaidrot, vai likumdevējs, ierobežojot kādas personas vai

personu grupas pamattiesības, pienācīgi izvērtējis, vai

konkrētajā gadījumā nepastāv kādi alternatīvi līdzekļi, kas

personām Satversmē noteiktās pamattiesības aizskartu mazāk

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 15. aprīļa sprieduma lietā

Nr. 2008-36-01 15. punktu un 2010. gada 30. marta sprieduma lietā

Nr. 2009-85-01 19. punktu).

Tiesībsargs īpaši uzmanību pievērš tam, ka apstrīdētās normas

leģitīmo mērķi ir iespējams sasniegt ar citiem, personas

pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 135. lpp.). Uz to norāda arī pieaicinātā

persona biedrība "LATVIJAS CILVĒKTIESĪBU CENTRS".

Savukārt Saeima norāda, ka apstrīdētās normas projekta (sk.

Saeimā 2014. gada 19. jūnijā iesniegto likumprojektu Nr.

1186/Lp11 "Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda

likumā") izstrādes un izskatīšanas gaitā gan Ministru

kabinetā, gan Saeimā ir notikusi plaša diskusija par iespējamiem

alternatīviem risinājumiem, kas palīdzētu sasniegt apstrīdētās

normas leģitīmo mērķi, tostarp par transportlīdzekļa izmantošanas

aizliegumu, īpašumā un valdījumā vai turējumā esošo

transportlīdzekļu valsts tehniskās apskates veikšanas aizliegumu.

Tomēr pēc dažādu institūciju iebildumu uzklausīšanas esot

secināts, ka šādi ierobežojumi nebūtu samērīgi (sk. lietas

materiālu 1. sēj. 194. lpp.).

Latvijai saistošās Hāgas konvencijas 34. pantā ir norādīti

līdzekļi, kurus valsts varētu izmantot uzturlīdzekļu piedziņas

pienākuma izpildei (piemēram, ieturējumi no nodokļu

kompensācijām, kredītvēstures izpētes biroju informēšana, dažādu

apliecību neizdošana, apturēšana vai anulēšana). Šādus līdzekļus

savā tiesiskajā regulējumā ir ieviesušas vairākas Eiropas Padomes

dalībvalstis (Francija, Lielbritānija, Norvēģija, Polija, Lietuva

u.c.).

No Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2014.

gada 7. oktobra sēdes audioieraksta secināms, ka apstrīdētās

normas izstrādē iesaistītās personas noraidījušas iespēju

izmantot vairākus Hāgas konvencijas 34. pantā norādītos

līdzekļus, atzīstot tos par nesamērīgiem (sk. Saeimas

Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas sēžu audioierakstus

lietas materiālu 1. sēj.).

No apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas dokumentiem var

secināt, ka likumdevējs ir apsvēris alternatīvas parādnieka

pamattiesību ierobežošanai. Likumdevējam, izvēloties kādu no

vairākiem potenciāli piemērotiem līdzekļiem leģitīmā mērķa

sasniegšanai, ir vērtēšanas un lemšanas privilēģija. Satversmes

tiesas uzdevums ir izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību

Satversmē noteiktajām pamattiesībām, nevis aizstāt likumdevēja

rīcības brīvību ar savu viedokli par racionālāko tiesisko

risinājumu (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 15. februāra

sprieduma lietā Nr. 2004-19-01 7.5. punktu un 2012. gada 1.

novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 13.2. punktu).

Likumdevējs ir vērtējis to, vai konkrētajā gadījumā pastāv

alternatīvi līdzekļi, kas parādniekam Satversmē noteiktās

pamattiesības aizskartu mazāk. Šādas izvērtēšanas ietvaros

likumdevējs ir izdarījis secinājumu, ka tādu līdzekļu nav.

Satversmes tiesa izskatāmajā lietā nav guvusi apstiprinājumu

tam, ka pastāvētu tādi līdzekļi vai to kopums, kas netika

izvērtēti apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas gaitā.

Ņemot vērā minēto, secināms, ka

attiecībā uz parādnieku nepastāv saudzējošāki līdzekļi, ar kuriem

leģitīmo mērķi varētu sasniegt tādā pašā kvalitātē.