18. pants

Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas

2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

punktu). Valstij indivīda tiesības uz privātās dzīves

neaizskaramību ir jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās

attaisnojama tikai stingri noteiktos gadījumos, kad to prasa

īpaši svarīgas sabiedrības intereses. Valstij ir tiesības

ierobežot personas tiesības uz privāto dzīvi, ja indivīda rīcība

nonāk pretrunā ar vispāratzītām morāles vai citām sociālajām

normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma

lietā Nr. 2004-17-01 11. un 14.3. punktu).

Tas, vai parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto

pamattiesību ierobežojums atbilst leģitīmajam mērķim, ir

jāizvērtē, ievērojot bērna pamattiesības uz pilnvērtīgu attīstību

(saņemot uzturlīdzekļus tieši no vecākiem), kas atbilst visas

sabiedrības interesēm. Sabiedrības interesēs ir arī atgūt pēc

iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti parādnieku

civiltiesisko saistību segšanai.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pastāv šādi personas datu

aizsardzības pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte

un anonimitāte. Šie principi uzliek likumdevējam pienākumu

pieņemt tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī

noteiktu samērīgus ierobežojumus to izmantošanai (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2010-51-01 14. punktu). Vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir

lielāks par parādnieka pamattiesībām nodarīto zaudējumu, to

Satversmes tiesa izvērtēs, ievērojot minētos datu aizsardzības

pamatprincipus.

18.1. Tiesiskuma princips ietver nosacījumu, ka

personas datu izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem,

kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar

personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata (sk. Satversmes

tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14.

punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka parādnieka

dati ir izmantoti un publiskoti uz likuma, proti, apstrīdētās

normas, pamata. Līdz ar to šāda datu apstrāde atbilst tiesiskuma

principam.

18.2. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu

apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt

nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus.

Proti, ņemot vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu

izmantošana pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai,

lai aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses (sk.

Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

2010-51-01 14. punktu).

Šā sprieduma 14. punktā norādītie parādnieka datu

publiskošanas leģitīmie mērķi, proti, bērnu tiesību uz attīstību

un sabiedrības labklājības aizsardzība, ir uzskatāmi par

nozīmīgiem un skaidri paredzētiem apstrīdētajā normā. Tomēr

minimalitātes principa kontekstā ir nepieciešams noskaidrot arī

to, vai publiskojamo datu apjoms atbilst datu apstrādes

mērķim.

Fonda administrācijas mājaslapā publisko parādnieka vārdu,

uzvārdu, personas koda otro daļu un dzimšanas gadu. Saeimā 2014.

gada 19. jūnijā iesniegtā likumprojekta Nr. 1186/Lp11

"Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā"

anotācijā norādīts, ka šāds datu apjoms izraudzīts, lai

neaizskartu to personu tiesības, kuru vārdi un uzvārdi vai pat

dzimšanas gadi varētu sakrist.

Satversmes tiesa piekrīt Datu valsts inspekcijas norādei, ka

personas dati pēc to publiskošanas internetā kļūst pieejami

neierobežotam neidentificējamu personu lokam un ir sarežģīti vai

pat neiespējami kontrolēt turpmāko šo personas datu izmantošanu

(sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. lpp.).

Tomēr Satversmes tiesa uzskata, ka šāds publiskojamo datu

apjoms pēc sava satura ir minimums, kas nodrošina iespēju

identificēt personu. Tādējādi persona apzinās, ka to var

identificēt un tā nevarēs noliegt faktu, ka ir iekļauta

attiecīgajā sarakstā. Apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

ierobežojuma leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt, nepubliskojot

parādnieku datus vismaz apstrīdētajā normā noteiktajā apjomā.

Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais parādniekam

Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums atbilst

minimalitātes principam.

Jāņem vērā, ka uz parādnieka datu publiskošanu objektīvu

iemeslu dēļ nevar tikt attiecināts tāds datu apstrādes princips

kā anonimitāte.

18.3. Taisnīguma princips prasa, lai informācijas

iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu

iejaukšanos datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē

(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā

Nr. 2010-51-01 14. punktu). Samērīguma princips noteic, ka

tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās

intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un

valsts vai sabiedrības interesēm. Likumdevējam ir saprātīgi

jāizsver visu iesaistīto pušu intereses un jāpieņem vairākuma

gribai atbilstošs lēmums, kurā būtu samērīgi ievērotas skarto

personu intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un

2009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 13.4.

punktu).

Saskaņā ar apstrīdēto normu publiskojamās ziņas par parādnieku

citstarp ietver informāciju par viņa ģimenes dzīvi, kā arī tādu

viņa privātās dzīves aspektu, ka parādnieks objektīvu vai

subjektīvu iemeslu dēļ nepilda viņam ar likumu un tiesas

spriedumu noteikto pienākumu uzturēt savu bērnu.

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās

attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un intereses. Tas

nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi

jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam

jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu

bērnu intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes

tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106

11. punktu). Bērna interešu prioritātes princips attiecas uz

visiem trim valsts varas atzariem - likumdevēja varu, izpildvaru

un tiesu varu. Šis princips ir jāievēro arī nosakot politikas

prioritātes un virzienu. Jebkura darbība un lēmums, kas attiecas

uz bērnu, ir jāveic un jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas

iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa

tiesības. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna

iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas

2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11.

punktu).

Kā secināts šā sprieduma 16. punktā, apstrīdētā norma sekmē

bērna tiesības saņemt viņa pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos

līdzekļus no vecāka. Valsts prioritāte ir rūpēties par tādu

dzīves apstākļu un sociālās vides veidošanu, kas nodrošinātu

pilnvērtīgu bērna fizisko un intelektuālo attīstību. Bērna

nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru

mēnesi ir vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta

un nekādos apstākļos nav atceļams.

Satversmes tiesa ņem vērā, ka saskaņā ar Noteikumiem Nr. 5

ziņas par parādnieku no publiski pieejamā saraksta tiek dzēstas

neatkarīgi no tā, vai attiecīgajai personai ir vai nav

parādsaistības pret valsti, ja vien persona atsāk uzturlīdzekļu

maksāšanu par kārtējo mēnesi. Turklāt apstrīdētā norma paredz

labvēlīgāku regulējumu personām, kuras savu vecāka pienākumu

uzturēt bērnu nespēj veikt invaliditātes vai ilgstošas

darbnespējas dēļ. Lai gan arī šādā gadījumā vecāks nav atbrīvots

no pienākuma nodrošināt minimālos uzturlīdzekļus bērnam, ziņas

par šādiem parādniekiem netiek publiskotas Fonda administrācijas

mājaslapā.

Izskatāmajā lietā ir jālīdzsvaro bērna pamattiesības uz

attīstību, kuru ievērošana ir prioritāra un turklāt sekmē visas

sabiedrības labklājību, un tādas personas pamattiesības, kura

nepilda savu pienākumu. Šādā situācijā, kad normatīvie akti

piedevām paredz vairākus parādnieka tiesību aizsardzības

instrumentus, priekšroka dodama bērna pamattiesībām.

Līdz ar to labums, ko no parādnieka pamattiesību ierobežojuma

gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa tiesībām nodarīto

zaudējumu.

Apstrīdētajā normā noteiktais

parādnieka pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst

Satversmes 96. pantam.