18. pants

1Izvērtējot apstrīdētajā normā ietvertā pamattiesību

2ierobežojuma atbilstību leģitīmajam mērķim, jāpārliecinās par to,

3vai nelabvēlīgās sekas, kas personai rodas tās pamattiesību

4ierobežojuma rezultātā, nav lielākas par labumu, ko no šā

5ierobežojuma gūst sabiedrība kopumā (sk. Satversmes tiesas

62010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 15.

7punktu). Valstij indivīda tiesības uz privātās dzīves

8neaizskaramību ir jāievēro un jāaizsargā, un iejaukšanās

9attaisnojama tikai stingri noteiktos gadījumos, kad to prasa

10īpaši svarīgas sabiedrības intereses. Valstij ir tiesības

11ierobežot personas tiesības uz privāto dzīvi, ja indivīda rīcība

12nonāk pretrunā ar vispāratzītām morāles vai citām sociālajām

13normām (sk. Satversmes tiesas 2005. gada 26. janvāra sprieduma

14lietā Nr. 2004-17-01 11. un 14.3. punktu).

15Tas, vai parādniekam Satversmes 96. pantā noteikto

16pamattiesību ierobežojums atbilst leģitīmajam mērķim, ir

17jāizvērtē, ievērojot bērna pamattiesības uz pilnvērtīgu attīstību

18(saņemot uzturlīdzekļus tieši no vecākiem), kas atbilst visas

19sabiedrības interesēm. Sabiedrības interesēs ir arī atgūt pēc

20iespējas vairāk valsts budžeta līdzekļu, kas izmaksāti parādnieku

21civiltiesisko saistību segšanai.

22Satversmes tiesa ir norādījusi, ka pastāv šādi personas datu

23aizsardzības pamatprincipi: tiesiskums, taisnīgums, minimalitāte

24un anonimitāte. Šie principi uzliek likumdevējam pienākumu

25pieņemt tādus tiesību aktus, kas garantētu datu drošību, kā arī

26noteiktu samērīgus ierobežojumus to izmantošanai (sk.

27Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

282010-51-01 14. punktu). Vai labums, ko iegūst sabiedrība, ir

29lielāks par parādnieka pamattiesībām nodarīto zaudējumu, to

30Satversmes tiesa izvērtēs, ievērojot minētos datu aizsardzības

31pamatprincipus.

3218.1. Tiesiskuma princips ietver nosacījumu, ka

33personas datu izmantošana un nodošana citiem mērķiem nekā tiem,

34kuriem dati sākotnēji iegūti, var notikt tikai saskaņā ar

35personas piekrišanu vai arī uz likuma pamata (sk. Satversmes

36tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr. 2010-51-01 14.

37punktu). Izskatāmajā lietā nav strīda par to, ka parādnieka

38dati ir izmantoti un publiskoti uz likuma, proti, apstrīdētās

39normas, pamata. Līdz ar to šāda datu apstrāde atbilst tiesiskuma

40principam.

4118.2. Minimalitātes princips paredz, ka personas datu

42apstrāde ir aizliegta, ja vien nav nepieciešams sasniegt

43nozīmīgus un iepriekš skaidri noteiktus datu apstrādes mērķus.

44Proti, ņemot vērā datu pienācīgas glabāšanas nozīmi, datu

45izmantošana pieļaujama tikai sevišķi būtisku uzdevumu veikšanai,

46lai aizsargātu kādas tiesiski nozīmīgas intereses (sk.

47Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā Nr.

482010-51-01 14. punktu).

49Šā sprieduma 14. punktā norādītie parādnieka datu

50publiskošanas leģitīmie mērķi, proti, bērnu tiesību uz attīstību

51un sabiedrības labklājības aizsardzība, ir uzskatāmi par

52nozīmīgiem un skaidri paredzētiem apstrīdētajā normā. Tomēr

53minimalitātes principa kontekstā ir nepieciešams noskaidrot arī

54to, vai publiskojamo datu apjoms atbilst datu apstrādes

55mērķim.

56Fonda administrācijas mājaslapā publisko parādnieka vārdu,

57uzvārdu, personas koda otro daļu un dzimšanas gadu. Saeimā 2014.

58gada 19. jūnijā iesniegtā likumprojekta Nr. 1186/Lp11

59"Grozījumi Uzturlīdzekļu garantiju fonda likumā"

60anotācijā norādīts, ka šāds datu apjoms izraudzīts, lai

61neaizskartu to personu tiesības, kuru vārdi un uzvārdi vai pat

62dzimšanas gadi varētu sakrist.

63Satversmes tiesa piekrīt Datu valsts inspekcijas norādei, ka

64personas dati pēc to publiskošanas internetā kļūst pieejami

65neierobežotam neidentificējamu personu lokam un ir sarežģīti vai

66pat neiespējami kontrolēt turpmāko šo personas datu izmantošanu

67(sk. lietas materiālu 1. sēj. 119. lpp.).

68Tomēr Satversmes tiesa uzskata, ka šāds publiskojamo datu

69apjoms pēc sava satura ir minimums, kas nodrošina iespēju

70identificēt personu. Tādējādi persona apzinās, ka to var

71identificēt un tā nevarēs noliegt faktu, ka ir iekļauta

72attiecīgajā sarakstā. Apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību

73ierobežojuma leģitīmo mērķi nav iespējams sasniegt, nepubliskojot

74parādnieku datus vismaz apstrīdētajā normā noteiktajā apjomā.

75Līdz ar to apstrīdētajā normā ietvertais parādniekam

76Satversmes 96. pantā noteikto pamattiesību ierobežojums atbilst

77minimalitātes principam.

78Jāņem vērā, ka uz parādnieka datu publiskošanu objektīvu

79iemeslu dēļ nevar tikt attiecināts tāds datu apstrādes princips

80kā anonimitāte.

8118.3. Taisnīguma princips prasa, lai informācijas

82iegūšana un apstrāde notiktu tādā veidā, kas izslēgtu nesamērīgu

83iejaukšanos datu subjektu privātumā, autonomijā un integritātē

84(sk. Satversmes tiesas 2011. gada 14. marta sprieduma lietā

85Nr. 2010-51-01 14. punktu). Samērīguma princips noteic, ka

86tad, ja publiskā vara ierobežo personas tiesības un likumiskās

87intereses, ir jāievēro saprātīgs līdzsvars starp personas un

88valsts vai sabiedrības interesēm. Likumdevējam ir saprātīgi

89jāizsver visu iesaistīto pušu intereses un jāpieņem vairākuma

90gribai atbilstošs lēmums, kurā būtu samērīgi ievērotas skarto

91personu intereses (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

92sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1. punktu un

932009. gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 13.4.

94punktu).

95Saskaņā ar apstrīdēto normu publiskojamās ziņas par parādnieku

96citstarp ietver informāciju par viņa ģimenes dzīvi, kā arī tādu

97viņa privātās dzīves aspektu, ka parādnieks objektīvu vai

98subjektīvu iemeslu dēļ nepilda viņam ar likumu un tiesas

99spriedumu noteikto pienākumu uzturēt savu bērnu.

100Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka

101tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, un visās darbībās

102attiecībā uz bērnu prioritāras ir viņa tiesības un intereses. Tas

103nozīmē, ka ne vien tiesai un citām institūcijām savi lēmumi

104jāpieņem, pamatojoties uz bērna interesēm, bet arī likumdevējam

105jāievēro, lai pieņemtie vai grozītie normatīvie akti aizsargātu

106bērnu intereses iespējami labākajā veidā (sk. Satversmes

107tiesas 2004. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-02-0106

10811. punktu). Bērna interešu prioritātes princips attiecas uz

109visiem trim valsts varas atzariem - likumdevēja varu, izpildvaru

110un tiesu varu. Šis princips ir jāievēro arī nosakot politikas

111prioritātes un virzienu. Jebkura darbība un lēmums, kas attiecas

112uz bērnu, ir jāveic un jāpieņem tādā veidā, lai, cik vien tas

113iespējams, tiktu ievērotas bērna intereses un nodrošinātas viņa

114tiesības. Jebkuras citas prioritātes atzīšana bez nopietna

115iemesla un attaisnojuma nav pieļaujama (sk. Satversmes tiesas

1162005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 11.

117punktu).

118Kā secināts šā sprieduma 16. punktā, apstrīdētā norma sekmē

119bērna tiesības saņemt viņa pilnvērtīgai attīstībai nepieciešamos

120līdzekļus no vecāka. Valsts prioritāte ir rūpēties par tādu

121dzīves apstākļu un sociālās vides veidošanu, kas nodrošinātu

122pilnvērtīgu bērna fizisko un intelektuālo attīstību. Bērna

123nodrošināšana ar uzturlīdzekļiem vismaz minimālā apmērā katru

124mēnesi ir vecāku pienākums, kas izriet no Civillikuma 179. panta

125un nekādos apstākļos nav atceļams.

126Satversmes tiesa ņem vērā, ka saskaņā ar Noteikumiem Nr. 5

127ziņas par parādnieku no publiski pieejamā saraksta tiek dzēstas

128neatkarīgi no tā, vai attiecīgajai personai ir vai nav

129parādsaistības pret valsti, ja vien persona atsāk uzturlīdzekļu

130maksāšanu par kārtējo mēnesi. Turklāt apstrīdētā norma paredz

131labvēlīgāku regulējumu personām, kuras savu vecāka pienākumu

132uzturēt bērnu nespēj veikt invaliditātes vai ilgstošas

133darbnespējas dēļ. Lai gan arī šādā gadījumā vecāks nav atbrīvots

134no pienākuma nodrošināt minimālos uzturlīdzekļus bērnam, ziņas

135par šādiem parādniekiem netiek publiskotas Fonda administrācijas

136mājaslapā.

137Izskatāmajā lietā ir jālīdzsvaro bērna pamattiesības uz

138attīstību, kuru ievērošana ir prioritāra un turklāt sekmē visas

139sabiedrības labklājību, un tādas personas pamattiesības, kura

140nepilda savu pienākumu. Šādā situācijā, kad normatīvie akti

141piedevām paredz vairākus parādnieka tiesību aizsardzības

142instrumentus, priekšroka dodama bērna pamattiesībām.

143Līdz ar to labums, ko no parādnieka pamattiesību ierobežojuma

144gūst sabiedrība, ir lielāks par viņa tiesībām nodarīto

145zaudējumu.

146Apstrīdētajā normā noteiktais

147parādnieka pamattiesību ierobežojums ir samērīgs un atbilst

148Satversmes 96. pantam.