7. pants

Pieaicinātā persona - Datu valsts inspekcija -

atbilstoši tās rīcībā esošajai informācijai pieļauj, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 96. pantam.

Pieaicinātā persona vērš uzmanību uz Eiropas Komisijas

direktīvas 95/46/EK par personu aizsardzību attiecībā uz personas

datu apstrādi un šādu datu brīvu apriti 29. panta darba grupas

2014. gada 27. februāra atzinumā Nr. 01/2014 norādītajiem

secinājumiem.

Attiecībā uz datu apstrādi vajagot regulāri no jauna izvērtēt

pamattiesību ierobežojuma samērīgumu, lai būtu pārliecība par to,

ka iemesli, ar kuriem tika pamatoti konkrētās problēmas

risinājumi, joprojām ir aktuāli. Datu aizsardzības sakarā esot

konstatējama zināma elastība, tāpēc esot iespējams ņemt vērā arī

ar kultūru saistītus aspektus.

Neesot konstatējams, ka apstrīdētās normas izstrādāšanas un

pieņemšanas gaitā būtu vērtēts tas, vai problēmu nevar atrisināt

ar citiem apstrīdētās normas projekta anotācijā norādītajiem

līdzekļiem (ieturējumi no parādnieka darba samaksas, bankas

kontiem, nodokļu kompensācijām, kredītvēstures izpētes biroju

informēšana, dažādu apliecību neizdošana, apturēšana vai

anulēšana u.c.). Šādi līdzekļi mazāk ierobežotu personas tiesības

uz tās datu aizsardzību. Apstrīdētās normas pieņemšanas gaitā

esot akcentēts tikai vispārīgs apgalvojums, ka izraudzītais

risinājums ir vispiemērotākais. Šāda pieeja neatbilstot Eiropas

Cilvēktiesību tiesas (turpmāk - ECT) un Eiropas Savienības Tiesas

praksei.

Pastāvot šaubas, vai labums, ko no apstrīdētās normas

piemērošanas gūst sabiedrība, ir lielāks par konkrētu personu

pamattiesību ierobežojumu. Personas datu publiskošana internetā

paverot plašas iespējas turpmāk šos datus izmantot nelikumīgi un

tādējādi esot daudz būtiskāks personas pamattiesību ierobežojums

nekā personas datu apmaiņa divu personu starpā. Apstrīdētās

normas piemērošanas rezultātā attiecīgā interneta vietnē esot

pieejami vairāki tūkstoši fizisko personu datu, attiecībā uz

kuriem var izmantot interneta meklētājprogrammas. Šajā gadījumā

neesot iespējams nodrošināt visas Fizisko personu datu

aizsardzības likuma 15. pantā ietvertās datu subjektu tiesības.

Tādējādi apstrīdētā norma būtiski ierobežojot tiesības uz

personas datu aizsardzību, un šo ierobežojumu varot attaisnot

tikai neapšaubāms tā rezultātā radies ieguvums.

Personas datu publiskošanas rezultātā nodarītais kaitējums

bērna interesēm ne vienmēr esot iepriekš paredzams. Tas, cik

daudzos gadījumos valsts un pašvaldību iestādes ir informējušas

Fonda administrāciju par to, ka attiecīgo ziņu publiskošana

kaitētu bērna interesēm, būtu ņemams vērā, vērtējot apstrīdētās

normas ietekmi uz bērna interešu ievērošanu. Izskatāmās lietas

ietvaros neesot iespējams pārliecināties par to, vai apstrīdētās

normas piemērošana nodrošina tās mērķa sasniegšanu un apmierina

neatliekamās sociālās vajadzības.