8. pants

Pieaicinātā persona - biedrība "LATVIJAS

CILVĒKTIESĪBU CENTRS" - norāda, ka apstrīdētās normas

mērķis esot atgūt valsts budžeta līdzekļus, mudinot vecākus

pildīt savu pienākumu - uzturēt bērnus. Tomēr esot šaubas par to,

vai apstrīdētā norma patiesi ir vērsta uz bērna labāko interešu

nodrošināšanu.

Apstrīdētā norma ierobežojot parādnieka tiesības uz privāto

dzīvi. Vajagot ņemt vērā to, ka attiecībā uz parādnieku personas

datu aizsardzība nav absolūta prasība. Tomēr apstrīdētā norma

skarot arī bērna tiesības uz privāto dzīvi, proti, iespēja, ka

jebkura persona, pieliekot zināmus pūliņus, var iegūt ziņas par

bērna vecāku parādsaistībām, esot ļoti liela. Tādējādi

apstrīdētās normas sakarā būtu jāņem vērā bērna labāko interešu

princips.

Apstrīdētā norma esot spēkā neilgu laiku, un, lai secinātu,

vai tai ir tieša cēloniska sakarība ar uzturlīdzekļu piedziņas

rādītāju uzlabošanos, būtu nepieciešama padziļināta statistikas

datu analīze.

Likumdevējs apstrīdētās normas pieņemšanas procesā esot

pieminējis Hāgas konvencijas 34. pantā norādītos efektīvos

uzturlīdzekļu piedziņas līdzekļus, bet neesot tos analizējis pēc

būtības. Savukārt vecāka saukšana pie kriminālatbildības

nenodrošinot to, ka bērns iegūs sev nepieciešamos

uzturlīdzekļus.

Apstrīdētajā normā ietvertie mehānismi negarantējot iespēju

pirms datu publiskošanas objektīvi izvērtēt iespējamos ar šo

publiskošanu saistītos riskus attiecībā uz bērna interesēm.

Neesot saprotams arī tas, kāpēc attiecībā uz publiskojamo datu

apjomu likumdevējs nav izvēlējies līdzīgu pieeju kā

maksātnespējas reģistra gadījumā, kad netiek publiskota personas

koda daļa vai dzimšanas gads.

Izskatāmajā lietā esot skartas vismaz trīs dažādas intereses -

parādnieka datu aizsardzība, bērna labākās intereses privātās

dzīves aizsardzības kontekstā un valsts interese atgūt budžeta

līdzekļus. Tā kā apstrīdētās normas primārais mērķis esot valsts

budžeta līdzekļu atgūšana, nevis bērnam izmaksājamo uzturlīdzekļu

summas palielināšana vai vecāku mudināšana maksāt naudu

nepastarpināti saviem bērniem, sabiedrības gūtais labums neesot

lielāks par indivīdiem nodarīto kaitējumu. Apstrīdētās normas

pamatā esot vienīgi valsts ekonomiskie apsvērumi, kas paši par

sevi neesot pietiekams pamats indivīdu tiesību ierobežošanai,

īpaši tādā gadījumā, ja nav pienācīgi apsvērti citi, alternatīvi

līdzekļi.