13. pants

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā

norma aizskar viņu tiesisko paļāvību, jo ierobežo viņu tiesības

saņemt uzturlīdzekļus bērniem Ministru kabineta noteikumos

paredzētajā minimālajā apmērā.

13.1. Tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts

iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Pretēja pieeja

novestu pie valsts nespējas reaģēt uz mainīgajiem dzīves

apstākļiem. Tiesiskās paļāvības princips prasa, lai valsts,

mainot normatīvo regulējumu, ievērotu saprātīgu līdzsvaru starp

personas paļāvību un tām interesēm, kuru nodrošināšanas labad

regulējums tiek mainīts (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 1.

decembra sprieduma lietā Nr. 2010-21-01 19. punktu ).

Lai izvērtētu, vai tiesību akts, kas noteicis atkāpšanos no

personai piešķirtām tiesībām, atbilst tiesiskās paļāvības

principam, jānoskaidro: 1) vai personai ir radusies tiesiskā

paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu un 2) vai

ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesiskās

paļāvības aizsardzību un sabiedrības interešu nodrošināšanu

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā

Nr. 2009-08-01 23. punktu).

Lai konstatētu, vai Pieteikumu iesniedzējām ir radusies

tiesiskā paļāvība uz konkrētu tiesību saglabāšanu vai īstenošanu,

jāizvērtē tas, vai viņu paļaušanās uz apstrīdēto normu ir

likumīga, pamatota un saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc

savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu

uzticēties (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.2. punktu,

2004. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2004-03-01 7. punktu

un 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 21.

punktu).

13.2. Izstrādājot Garantiju fonda likumu 2004. gadā, tā

anotācijā tika noteikts, ka attiecīgs normatīvais regulējums un

Garantiju fonda izveidošana nepieciešama, lai rastu risinājumu

uzturlīdzekļu piedziņas problēmai. Anotācijā tika noteikts

Garantiju fonda mērķis, kā arī tas, ka uzturlīdzekļi no šā fonda

tiks izmaksāti Ministru kabineta noteiktajā kārtībā (sk. 8.

Saeimas likumprojektu reģistru http://helios-web.saeima.lv/bi8/lasa?dd=LP0748_0,

aplūkots 2010. gada 13. decembrī). Šāds regulējums bija spēkā

no 2004. gada 1. jūlija līdz 2009. gada 31. decembrim, tātad

vairāk nekā piecus gadus.

Līdz ar to likumā ietvertais normatīvais regulējums par

līdzekļu izmaksu no Garantiju fonda bērna uzturēšanai ir

atzīstams par pietiekami noteiktu. Pieteikumu iesniedzējas

pamatoti varēja paļauties uz to, ka arī viņu bērniem būs tiesības

saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju fonda, ja iestāsies Garantiju

fonda likumā noteiktie uzturlīdzekļu izmaksas nosacījumi.

13.3. Šajā lietā izvērtējams, vai apstrīdētā norma

nodrošina Pieteikumu iesniedzējām tiesības, uz kuru īstenošanu

viņas varēja paļauties.

Apstrīdētā norma noteic, ka laikā no 2010. gada 1. janvāra

līdz 2012. gada 31. decembrim uzturlīdzekļus no Garantiju fonda

līdzekļiem uzsāktajās uzturlīdzekļu izmaksas lietās un lietās,

kas uzsāktas pēc 2010. gada 1. janvāra, izmaksās samazinātā

apmērā, proti, par bērnu no viņa piedzimšanas līdz septiņu gadu

vecuma sasniegšanai - 30 latus, savukārt par bērnu no septiņu

gadu vecuma sasniegšanas līdz 18 gadu vecuma sasniegšanai - 35

latus.

Līdz ar to likumdevējs, izdarot grozījumus Garantiju fonda

likumā, nav atteicies no personu tiesību īstenošanas. Valsts

neierobežo Pieteikumu iesniedzēju tiesisko paļāvību uz to, ka

viņu bērni saņems uzturlīdzekļus no Garantiju fonda.

13.4. Pieteikumu iesniedzējas esot paļāvušās uz to, ka

Garantiju fonds izmaksās viņu bērniem paredzētos uzturlīdzekļus

Ministru kabineta noteikumos paredzētajā apmērā.

Lai noskaidrotu, vai apstrīdētā norma aizskar Pieteikumu

iesniedzēju tiesības, ir jāpārliecinās, vai Satversmes 109. pants

ietver prasību izmaksāt uzturlīdzekļus ģimenēm, kurās otrs vecāks

nepilda ar likumu noteikto bērna uzturēšanas pienākumu vai arī to

pilda, taču nenodrošina bērnu ar uzturlīdzekļiem Noteikumos Nr.

348 paredzētajā apmērā.

No Satversmes 109. panta valstij izriet pienākums izveidot un

uzturēt sociālās aizsardzības sistēmu kopumā (sk. Satversmes

tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-17-01

10.2. punktu). Taču Satversmes 109. pants neietver prasību

paredzēt uzturlīdzekļu izmaksu kādā konkrētā apmērā.

Satversmes tiesa arī attiecībā uz citām Satversmē

nostiprinātajām sociālajām tiesībām vairākkārt norādījusi, ka

Satversme neparedz nedz noteiktas maksājumu summas, nedz izmaksas

nosacījumus (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 15. marta

sprieduma lietā Nr. 2009-44-01 12. punktu).

Kā norādīts šā sprieduma 3.1. punktā, Pieteikuma iesniedzēja