14. pants

Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka likumdevējs,

pieņemot apstrīdēto normu, nav ievērojis tiesiskās paļāvības un

samērīguma principus, kā arī apšauba, vai apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis. Tāpēc Satversmes tiesa noskaidros apstrīdētās

normas atbilstību samērīguma principam, vienlaikus izvērtējot,

vai ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp nepieciešamību

aizsargāt personu tiesisko paļāvību un nepieciešamību nodrošināt

sabiedrības intereses.

14.1. Lai apstrīdēto normu atzītu par samērīgu,

jānoskaidro: 1) vai likumdevēja lietotie līdzekļi ir piemēroti

leģitīmā mērķa sasniegšanai; 2) vai šāda rīcība ir nepieciešama,

t.i., vai mērķi nevar sasniegt ar citiem, indivīda tiesības un

likumiskās intereses mazāk ierobežojošiem līdzekļiem; 3) vai

likumdevēja darbība ir atbilstoša, t.i., vai labums, ko iegūst

sabiedrība, ir lielāks par indivīda tiesībām un likumiskajām

interesēm nodarīto zaudējumu.

Ja tiek konstatēts, ka tiesību norma neatbilst kaut vienam no

šiem kritērijiem, tad tā neatbilst arī samērīguma principam un ir

prettiesiska (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 19. marta

sprieduma lietā Nr. 2001-12-01 secinājumu daļas 3.1.

punktu).

14.2. Apstrīdētā norma nodrošina bērniem, kurus apgādā

viens vecāks, uzturlīdzekļus no Garantiju fonda samazinātā apmērā

salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu. Līdz ar to tiek

ierobežotas Pieteikumu iesniedzēju tiesības saņemt līdzekļus

bērnu uzturam no Garantiju fonda Ministru kabineta noteiktajā

apmērā. Lietā nav strīda par to, ka uzturlīdzekļu izmaksas

samazinājums ir skaidri un nepārprotami noteikts ar likumu.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka ikvienas personas

pamattiesību ierobežojuma pamatā jābūt apstākļiem un argumentiem,

kādēļ tas vajadzīgs. Tātad ierobežojumam jābūt noteiktam svarīgu

interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes

tiesas 2007. gada 18. oktobra sprieduma lietā Nr. 2007-03-01

22.1. punktu un 2010. gada 18. janvāra sprieduma lietā Nr.

2009-11-01 15. punktu).

Garantiju fonda likuma grozījumu anotācijā ir detalizēti

aprakstīta situācija, kāda bija izveidojusies 2009. gadā, kā arī

norādītas Garantiju fonda turpmākās darbības prognozes. Anotācijā

norādīts, ka 2010. gadā apakšprogrammas "Uzturlīdzekļu fonds"

ietvaros nav iespējams nodrošināt visiem bērniem uzturlīdzekļu

izmaksas Noteikumos Nr. 348 noteiktajā apmērā, jo pieejamā

statistiskā informācija, kā arī makroekonomiskie bezdarba līmeņa

rādītāji liecina par vērā ņemamiem faktoriem, kas būtiski ietekmē

uzturlīdzekļu izmaksu apjomu 2010. gadā. Anotācijā arī norādīts,

ka, ņemot vērā valsts ekonomisko situāciju un šim mērķim

piešķirto valsts budžeta līdzekļu ierobežotību, nepieciešams

pārskatīt no Garantiju fonda izmaksājamo uzturlīdzekļu apmēru,

samērīgi samazinot katram bērnam izmaksājamos uzturlīdzekļus, lai

rastu iespēju nodrošināt uzturlīdzekļu izmaksu 2010., 2011. un

2012. gadā visiem bērniem, kuriem Garantiju fonda likumā

noteiktajos gadījumos un kārtībā ir tiesības saņemt no minētā

fonda uzturlīdzekļus. Proti, gan tiem bērniem, kuriem no

Garantiju fonda līdzekļiem jau tiek izmaksāti uzturlīdzekļi, gan

arī tiem bērniem, attiecībā uz kuriem iesniegumi par

uzturlīdzekļu izmaksu tiks iesniegti 2010., 2011. un 2012. gadā

(sk. lietas materiālu 181. lpp.).

Satversmes tiesa jau vairākos spriedumos ir secinājusi, ka

2009. gadā Latvijas valsts ekonomiskās lejupslīdes situācijā bija

spiesta būtiski samazināt budžeta izdevumus (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2010. gada 18. janvāra spriedumu lietā Nr.

2009-11-01).

Tādējādi apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir sabiedrības

labklājības nodrošināšana un aizsardzība, kā arī citu personu

tiesību aizsardzība. Lai gan Garantiju fondam ir sekundāra loma

bērnu nodrošināšanā ar uzturlīdzekļiem, valstij ir pienākums

nodrošināt to bērnu tiesības, kuriem ir tiesības saņemt

uzturlīdzekļus no šā fonda. Samazinot uzturlīdzekļu izmaksas

apmēru salīdzinājumā ar iepriekšējo regulējumu, likumdevējs ir

nodrošinājis uzturlīdzekļus visiem bērniem, kuriem ir tiesības

tos saņemt no Garantiju fonda.

Līdz ar to apstrīdētajai normai ir

leģitīms mērķis un tā ir piemērota šā mērķa sasniegšanai.

14.3. Pieteikumu iesniedzējas norāda, ka apstrīdētās

normas mērķu sasniegšanai bijis iespējams izmantot citus,

alternatīvus risinājumus - uzlabot izmaksāto uzturlīdzekļu

piedziņas mehānismu un ieviest stingrākas likuma normas attiecībā

uz tiem vecākiem, kuri nepilda savu bērnu uzturēšanas pienākumu

(sk. lietas materiālu 7. lpp.). Savukārt Saeima norāda, ka

alternatīvi risinājumi būtu apšaubāmi no taisnīguma un

iespējamības aspekta (sk. lietas materiālu 134. lpp.).

Tāpat Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka arī ekonomiskās

lejupslīdes apstākļos apstrīdētās normas izstrādes un pieņemšanas

procesā bija jāveic konsultācijas ar sabiedrību, sociālo partneru

organizācijām, citu institūciju pārstāvjiem un ekspertiem, kā arī

jāizvērtē apstrīdētās normas ietekme uz sociālo vidi un personām,

kurām ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no Garantiju fonda

(sk. lietas materiālu 7.-8., 140. lpp.).

Pieteikumu iesniedzējas nav pamatojušas, kāpēc spēkā esošais

piedziņas procesa normatīvais regulējums būtu uzskatāms par

neefektīvu, bet prasības tiem vecākiem, kuri nepilda savu bērnu

uzturēšanas pienākumu, - par nepietiekami stingrām. Savukārt

Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt Saeimas apgalvojumu, ka

jautājums par uzturlīdzekļu piedziņu no parādnieka pēc būtības ir

izvērtēts. Var piekrist arī Saeimas norādītajam, ka vecāku

materiālā stāvokļa izvērtēšana nenodrošinātu efektīvu Garantiju

fonda darbību un būtu pretrunā ar tā darbības mērķi.

Līdz ar to citi risinājumi nenodrošinātu uzturlīdzekļu izmaksu

no Garantiju fonda visiem bērniem tādā apmērā, kāds bija noteikts

pirms apstrīdētās normas stāšanās spēkā. Savukārt apstrīdētā

norma nodrošina to, ka visi bērni, kuriem Garantiju fonda likumā

noteiktajā kārtībā ir tiesības saņemt uzturlīdzekļus no šā fonda,

tos saņems.

Satversmes tiesa ir norādījusi, ka likumprojekta izstrādāšanas

gaitā Saeima uzklausīšanas un izvērtēšanas pienākumu veic

likumdošanas procesa ietvaros (sk. Satversmes tiesas 2009.

gada 30. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 11.2.

punktu). No Saeimas atbildes raksta izriet, ka likumdevējs ir

apsvēris iespēju uzlabot līdzekļu piedziņu no uzturlīdzekļu

nemaksātājiem, kuru saistības pildījis Garantiju fonds. Tāpēc nav

nepieciešams, lai, ieviešot jau apspriestu risinājumu citos

likumprojektos, tas tiktu izvērtēts arvien no jauna.

Satversmes tiesai nav pamata apšaubīt to, ka, izstrādājot

Garantiju fonda likuma grozījumus, Saeima ir izvērtējusi

alternatīvus risinājumus un izvēlējusies saudzējošāko mehānismu.

Kaut arī Garantiju fonda likuma grozījumu izstrādāšanas un

izskatīšanas gaitā nenotika konsultācijas ar sabiedrību un

sociālajiem partneriem, tas neliedz likumdevējam izdarīt savus

apsvērumus un analīzi.

Līdz ar to nav tādu alternatīvu

līdzekļu, kas mazāk ierobežotu indivīda tiesības un nodrošinātu

leģitīmā mērķa sasniegšanu.

14.4. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētā

norma radot tiesību normu kolīziju, jo esot pretrunā ar Garantiju

fonda likuma 3. panta pirmo daļu, Noteikumiem Nr. 348 un

Noteikumiem Nr. 791 (sk. lietas materiālu 3. lpp.).

No Garantiju fonda likuma 3. panta pirmās daļas un 8. panta

otrās daļas izriet, ka Garantiju fonds apņemas nodrošināt bērnus

ar uzturlīdzekļiem Noteikumos Nr. 348 noteiktajā minimālajā

apmērā. Savukārt apstrīdētā norma, kas ietverta Garantiju fonda

likuma pārejas noteikumos, noteic, ka no 2010. gada 1. janvāra

līdz 2012. gada 31. decembrim uzturlīdzekļus no Garantiju fonda

līdzekļiem uzsāktajās uzturlīdzekļu izmaksas lietās un lietās,

kas uzsāktas pēc 2010. gada 1. janvāra, izmaksās samazinātā

apmērā. Līdz ar to Satversmes tiesai jāizvērtē, vai likumdevējs

pārejas noteikumos varēja noteikt terminētu un atšķirīgu tiesību

normas piemērošanas kārtību.