5. pants

Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas

tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka

apstrīdētā norma neatbilst Satversmes 1., 109. un 110.

pantam.

5.1. Vecākiem, kuriem uzturlīdzekļi jau maksāti no

Garantiju fonda līdzekļiem, bijis pamats paļauties uz to, ka

ģimenei būs plānojami un paredzami ikmēneša ienākumi, iestājoties

kādam no Garantiju fonda likumā minētajiem nosacījumiem. Līdz ar

to apstrīdētā norma neatbilstot tiesiskās paļāvības

principam.

Garantiju fonda likuma grozījumu anotācijā esot norādīts

likumprojekta mērķis, un likumdevēja lietotie līdzekļi esot

piemēroti šā leģitīmā mērķa sasniegšanai. Apstrīdētajā normā

ietvertais ierobežojums nebūtu jānosaka, ja valstij būtu

iespējams rast papildu finansējumu Garantiju fondam 4,6 miljonu

latu apmērā.

No Saeimas atbildes raksta nevarot nepārprotami secināt, ka

likumdevējs būtu pietiekami izvērtējis alternatīvus līdzekļus,

kas mazāk ierobežotu personai Satversmē garantētās tiesības uz

sociālo nodrošinājumu.

Apstrīdētā norma neatbilstot samērīguma principam, jo ģimenēm,

kurās vecāki labprātīgi pilda tiesas nolēmumu un maksā bērnam

uzturlīdzekļus, ir iespēja atkārtoti vērsties tiesā un lūgt

palielināt uzturlīdzekļu apmēru samērīgi ar vecāku mantisko

stāvokli, savukārt tām ģimenēm, kurām uzturlīdzekļus maksā

Garantiju fonds, šādu iespēju neesot. Līdz ar to sabiedrības

ieguvums šajā gadījumā esot vērtējams tikai šo ģimeņu

ietvaros.

5.2. Uzturlīdzekļu apmēram vajagot būt līdzsvarotam ar

vecāka iespējām un bērna vajadzībām, tomēr tas nedrīkstot būt

mazāks par Ministru kabineta noteikumos paredzēto apmēru.

Garantiju fonda nodibināšana neatbrīvojot vecākus no pienākuma

uzturēt savu bērnu, un tikai tādā gadījumā, ja uzturlīdzekļu

piedziņa esot neiespējama, uzturlīdzekļi tiekot izmaksāti no

Garantiju fonda.

Tomēr Tiesībsargs nepiekrīt Saeimas apgalvojumam, ka valstij

ir rīcības brīvība lemt par to uzturlīdzekļu apmēru, kuri

izmaksājami no Garantiju fonda. Neesot pieļaujama tāda situācija,

ka šis uzturnaudas apmērs ir mazāks par valstī noteikto minimumu,

jo tādējādi tiekot pārkāptas Satversmes 109. pantā noteiktās

bērna tiesības uz sociālo nodrošinājumu.

Likumdevējam vajagot ievērot, ka normatīvajiem aktiem

jāaizsargā bērnu intereses iespējami labākajā veidā. Apstrīdētā

norma neatbilstot bērnu interesēm. Tā vēl vairāk pastiprinot

nabadzības risku un sociālo slogu viena apgādnieka ģimenēs. Arī

ekonomiskās lejupslīdes apstākļos valsts pienākums esot maksimāli

izvairīties no tādu lēmumu pieņemšanas, kuri var negatīvi

ietekmēt sabiedrības mazāk aizsargātās grupas, tajā skaitā

bērnus.