13. pants

Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu

izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības

principam, kas izriet no Satversmes 1. panta. Tāpat Pieteikuma

iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību sociāli

atbildīgas valsts principam, kas izriet no Satversmē garantēto

sociālo tiesību kopuma, kā arī atbilstību Satversmes 105. pantā

nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un Satversmes 109. pantā

nostiprinātajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

No Satversmes 1. pantā ietvertā demokrātiskās republikas

jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni

tiesiskas valsts pamatprincipu, arī tiesiskās paļāvības principu.

Valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to

izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība,

kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu

[sk., piemēram, Satversmes tiesas 1998. gada 10. jūnija

sprieduma lietā Nr. 04-03(98) secinājumu daļu un 2000. gada 24.

marta sprieduma lietā Nr. 04-07(99) secinājumu daļas 3.

punktu].

Konstitucionālais likumdevējs Satversmē iekļāvis virkni

sociālo tiesību, nosakot, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts,

proti, tāda valsts, kas likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā

cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu (sk.

Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-07-01 18. punktu).

Satversmes tiesa jau norādījusi, ka sociāli atbildīgas valsts

principa saturs ir ievērojami plašāks par jebkuras konkrētas

sociālās tiesības saturu, tomēr tiesības uz sociālo nodrošinājumu

ir viens no šā principa raksturīgākajiem elementiem (sk.

Satversmes tiesas 2009. gada 26. novembra sprieduma lietā Nr.

2009-08-01 14. punktu).

Satversmes tiesas praksē ir nostiprināta atziņa, ka,

izvērtējot tiesību normu atbilstību tiem tiesību principiem, kas

izriet no Satversmes 1. pantā noteiktajām valsts

konstitucionālajām pamatvērtībām, jāņem vērā, ka šo principu

izpausme dažādās tiesību jomās var atšķirties (sk., piemēram,

Satversmes tiesas 2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr.

2006-04-01 15.2. un 15.3. punktu un 2009. gada 21. decembra

sprieduma lietā Nr. 2009-43-01 21. punktu). Gadījumos, kad

vienlaikus apstrīdēta kādas sociālo tiesību jomā izdotas normas

atbilstība gan no Satversmes 1. panta izrietošajiem principiem,

gan arī Satversmes 109. pantam, atbilstība Satversmes 1. pantam

parasti tiek vērtēta kopsakarā ar Satversmes 109.

pantu.

Līdz ar to apstrīdēto normu atbilstība tiesiskās paļāvības

principam un sociāli atbildīgas valsts principam

jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 109. pantu.

13.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Fondēto

pensiju likums paredz tiešu saikni starp personas veiktajām

iemaksām un uzkrāto pensijas kapitālu, tādēļ apstrīdētās normas

jāvērtē kopsakarā ar Satversmes 105. pantā nostiprinātajām

tiesībām uz īpašumu.

Savukārt no Saeimas atbildes raksta secināms, ka apstrīdētās

normas attiecas uz sociālo tiesību jomu un lietā tiek apstrīdēta

likumdevēja rīcības brīvība noteikt Satversmē garantēto tiesību

uz sociālo nodrošinājumu apjomu.

Satversmes tiesa jau iepriekš ir norādījusi, ka tiesības uz

pensijas izmaksu neatkarīgi no finansēšanas avota ietilpst

Satversmes 105. panta pirmajā teikumā ietvertā jēdziena "īpašums"

saturā (sk. Satversmes tiesas 2007. gada 8. jūnija sprieduma

lietā Nr. 2007-01-01 20. punktu).

Satversmes tiesa arī atzinusi, ka Satversmes 109. pants

sociālo tiesību jomā personai nodrošina lielāku tiesību

aizsardzības apjomu nekā Satversmes 105. pants. Satversmes tiesas

praksē ir nostiprināta atziņa, ka nav nepieciešams atsevišķi

izvērtēt sociālo tiesību jomā izdotas tiesību normas atbilstību

Satversmes 105. pantam, ja tā atbilst Satversmes 109. pantam

(sk. Satversmes tiesas 2009. gada 21. decembra sprieduma lietā

Nr. 2009-43-01 20. punktu un 2010. gada 29. oktobra sprieduma

lietā Nr. 2010-17-01 6.3. punktu).

Tātad, ja kāda sociālo tiesību jomā

izdotā tiesību norma ietilpst gan Satversmes 105. panta, gan arī

109. panta tvērumā, izvērtējama tās atbilstība Satversmes 109.

pantam.

13.2. Pieteikuma iesniedzējs vairākkārt norādījis, ka

apšauba fondēto pensiju shēmā paredzētās iemaksu likmes

samazināšanas atbilstību Satversmei.

Sociālās apdrošināšanas maksājuma apjoms un tā procentuālais

sadalījums sociālā budžeta ietvaros parasti tiek noteikts,

balstoties uz sociālo izdevumu aprēķiniem un prognozēm par

iekšzemes kopprodukta izaugsmi, valsts demogrāfisko situāciju un

valsts realizēto ilgtermiņa sociālekonomisko politiku kopumā, kā

arī likumdevēja izraudzīto politiku attiecībā uz obligāto un

brīvprātīgo sociālo apdrošināšanu (sk. Walton J. Pension

Schemes: Social Insurance and Social protection, International Monetary Fund,

London, 2003, pp. 1 - 5,

http://www.imf.org/external/np/sta/ueps/2003/070103.pdf,

aplūkots 2010. gada 10. novembrī).

Likumdevēja lēmumiem par sociālo tiesību īstenošanu nozīmīga

ir to politiskā dimensija, proti, lēmumi šajā jomā tiek pieņemti,

vadoties ne tik daudz no juridiskiem, bet vairāk no politiskiem

apsvērumiem (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 25. februāra

sprieduma lietā Nr. 2001-11-0106 secinājumu daļas 1. punktu un

2006. gada 8. novembra sprieduma lietā Nr. 2006-04-01 16.

punktu).

Tomēr arī politiskus lēmumus ierobežo Satversme, tāpēc

likumdevēja rīcības apjomam, pieņemot lēmumus sociālo tiesību

jomā, ir jāatbilst Satversmes normām un principiem.

Sociālo tiesību jomā robeža starp juridiskiem argumentiem un

politiskiem apsvērumiem ne vienmēr ir precīzi nosakāma.

Satversmes tiesa ir atzinusi, ka tiesību normu atbilstību

augstāka juridiskā spēka normām noteiktā apjomā vienmēr iespējams

vērtēt no tiesību viedokļa, visupirms noskaidrojot tiesību normu

un principu saturu (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005.

gada 16. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103 17.

punktu).

Sociālo tiesību īpašais raksturs nosaka arī tiesu varas

kontroles robežas šajā jomā. Kritēriji, pēc kādiem vērtējama

tiesību normas atbilstība tiesībām uz sociālo nodrošinājumu, var

atšķirties atkarībā no tā, vai konkrētā norma ierobežo personai

piešķirtās tiesības vai arī nosaka valsts pozitīvo pienākumu

izpildi (sk. Satversmes tiesas 2006. gada 2. novembra

sprieduma lietā Nr. 2006-07-01 13. un 14. punktu un 2009. gada

21. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2009-86-01 9. punktu).

13.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Pārejas

noteikumu 3. punkta 4. apakšpunktam ir atpakaļvērsts spēks, jo

sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas veiktas līdz apstrīdēto

normu pieņemšanai, fondēto pensiju shēmā tiek reģistrētas jau

tādā apmērā, kādu nosaka apstrīdētās normas.

Likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un

Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas,

spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 9. pants paredz:

"Normatīvajiem aktiem nav atpakaļejoša spēka, izņemot likumā

īpaši paredzētus gadījumus."

Likumam piešķirt atpakaļvērstu spēku visos gadījumos nav

pieļaujams, jo jāņem vērā vispārējie tiesību principi, kas sargā

personu tiesisko paļāvību no iepriekš neparedzamām tiesiskā

regulējuma izmaiņām.

Līdz ar to Pārejas noteikumu 3. punkta 4. apakšpunkta

atbilstība augstāka juridiskā spēka normām jāvērtē vienlaikus ar

apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības principam.

13.4. Satversmes tiesas praksē nostiprināta atziņa, ka

likumdevējs ir tiesīgs grozīt pastāvošo regulējumu sociālo

tiesību jomā, ievērojot tiesiskās paļāvības principu (sk.

Satversmes tiesas 2010. gada 29. oktobra sprieduma lietā Nr.

2010-17-01 12. punktu).

Likumdevējs, pieņemot Fondēto pensiju likumu, noteica minimālo

iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā un kārtību, kādā iemaksu

likmes tiks pakāpeniski palielinātas, līdz likumā noteiktā shēma

sāks darboties pilnā apmērā. Līdz ar to likumdevējs, izstrādājot

fondēto pensiju shēmu, vienlaikus noteica pārejas periodu,

paredzot šīs shēmas pakāpenisku ieviešanu.

Pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs ne vien mainīja

iemaksu likmi fondētajā pensiju shēmā, bet arī pagarināja fondēto

pensiju shēmas ieviešanas termiņu. Tādējādi apstrīdētās normas

veido vienotu, savstarpēji cieši saistītu un nedalāmu regulējumu.

Apstrīdētās normas kā vienots regulējums ietekmē katras

atsevišķās normas tvērumu un saturu, jo tās kopumā nosaka fondēto

pensiju shēmas attīstību.

Līdz ar to Satversmes tiesa, izskatot apstrīdēto

normu atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, tās

vērtēs kā vienotu regulējumu.